Vai latviešu “zelta scenogrāfi” atgriezīsies ar uzvaru? 0
Līdz 16. jūnijam Čehijas galvaspilsētā Prāgā risinās 14. Prāgas scenogrāfijas kvadriennāle, kas pirmo reizi notika jau 1967. gadā. Vienpadsmit dienu laikā te varēs iepazīties ar vismaz 600 darbiem, kurus radījuši vairāk nekā 800 mākslinieki no 79 valstīm, arī no Latvijas.
Latvijas nacionālo ekspozīciju “Z R w h d Z” veidojuši scenogrāfi Krista un Reinis Dzudzilo, kuri sadarbībā ar komponistu Kristu Auznieku un instrumentu meistaru Aleksandru Maijeru “telpai devuši mūzikas balsi” (atsauce uz Gurnemana teikto Parsifālam Vāgnera operā “Parsifāls: “Par telpu šeit top laiks”). Viens no galvenajiem Dzudzilo darba iedvesmas avotiem bijuši Vāgnera ideālā mūzikas teātra meklējumi.
Kvadriennāles Jauno profesionāļu konkursā piedalīsies 17 Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) Scenogrāfijas nodaļas studenti ar darbu izstādi īstā jūras konteinerā “Jauns un Vāgners”, kurā ataino tās šī gada vadmotīvus – par atmiņām, iztēli un transformāciju. Šajā “mazajā festivālā” kopumā notiks 60 dažādas performances, instalācijas un teātra uzvedumi. To organizē Prāgas Skatuves mākslas akadēmijas Teātra fakultātes (DAMU) studenti.
Daudzi varbūt aizmirsuši, ka iepriekšējās Prāgas kvadriennāles rīkotāji 2015. gadā pirmo reizi piešķīra Scenogrāfijas skolotāja balvu “Par mūža darbu, kas iedvesmojis scenogrāfu paaudzes”, un to saņēma izcilais latviešu scenogrāfs un LMA Scenogrāfijas nodaļas profesors Andris Freibergs.
Toreiz mūsu studenti tika atzīti par daudzsološākajiem jaunajiem scenogrāfijas talantiem.
Žūrija uzsvēra, ka Latvijas studentu izstāde atspoguļo mācīšanās procesa jēgu un skaidri definētā pedagoģiskā vidē atklāj ceļu no pirmā gada līdz maģistra grāda iegūšanai. Arī Latvijas nacionālā ekspozīcija toreiz saņēma zelta medaļu par kopējo izrādes scenogrāfiju.
Liekas saprotami, ka pašlaik gribas vaicāt, vai Latvijas pārstāvji no Prāgas atkal atgriezīsies ar balvām. Tādēļ “KZ” pievērsās jautājumam – kas ir Latvijas scenogrāfijas starptautisko panākumu atslēga un kādas ir viņu darba iespējas tepat, Latvijā?
“Velkam ārā to, kas studentiem iekšā”
Kopš 2007. gada piedalīšanos scenogrāfijas kvadriennālē organizē Latvijas Jaunā teātra institūts (LJTI). LJTI direktore Gundega Laiviņa uzsver, ka Latvijas scenogrāfu veiksmes stāsts, iespējams, saistāms ar mākslinieciski estētisko vērtību darbu oriģinālos, kas jau izmantoti reālos teātru uzvedumos, – daudzi citi kvadriennāles dalībnieki publikai izrāda tikai vizuālus maketus.
Savukārt LMA Scenogrāfijas nodaļas docents Viktors Jansons sarunā ar “KZ” jauno profesionāļu panākumus skaidro ar to, ka, “eksponējot studentu roku darbu, cenšamies panākt, lai izrādītu to, kas jau atrodas viņu smadzenēs. Jo viņu darbi – tā ir māksla!”
Viņš atzīst – ja vajadzētu runāt par operas scenogrāfiju reālā uzvedumā, tad gan parādītos problēmas, jo nāktos domāt par to, kur pārvietotos solisti, kur atrastos koris, vai tas būtu droši, vai vajadzētu kādas barjeras.
“Tā neapšaubāmi ir problēma. Taču, eksponējot reālus darbus, iespaids ir pavisam cits, nekā ja viss būtu modelēts ar datoru. Atceros Reiņa Suhanova dalību Scenogrāfijas kvadriennālē 2007. gadā – visu trīsdesmit valstu konkurencē Latvijai bija izcili darbi, bet viņš vēl starp tiem izcēlās. Man liekas, ka ir svarīgi, ka mēs, mācībspēki, studentiem neuzspiežam savu viedokli, bet velkam laukā to, kas viņos ir iekšā.”
Pašam V. Jansonam esot izstrādāta sava metodoloģija un labs paņēmiens – likt studentiem lasīt, un ne tikai lugas, pēc tam sniedzot savu strukturālo, semantisko, kā arī scenogrāfisko analīzi, kurā ietilpst krāsas, ritmi, gaismas lauki… Kopā tiekot modelētas izcilo dramaturgu pasaules, viņu zīmju sistēmas, metaforas; atrasta tēlu pasaules saistība starp Bulgakovu, Čehovu, Šekspīru, Beketu, Blaumani (iepriekšējo kvadriennāļu Latvijas pieturpunkti).
“Un tā, domāju, ir mūsu studiju pievienotā vērtība. Protams, šogad tā nebija nekāda vieglā atklāsme, jo opera nav vienkāršs žanrs. Taču šajā pavasarī viss atrodas kopsakarā – Rīgā atrodas kādreizējais Vāgnera teātris, kurā nupat notika zibakcija (tā norisa 22. maijā), tam pievienojas mūsu studentu sapratne par Vāgneru, viņa dzīves un mākslas traģēdijām, domām par skatuvi, kā arī Vāgnera “Klīstošā holandieša” saistība ar Rīgu.”
Savukārt LMA rektors Kristaps Zariņš uzsver: “Scenogrāfiem mūsu akadēmijā ir vismazākās darba telpas – katram cilvēkam tikai 1,2 m². Laikam tas piespiež lauzties uz āru pasaulē. Viņi tiešām ir mūsu “zelta scenogrāfi”.”
Jaunie sadarbojas ar jaunajiem
Katru gadu LMA bakalauru programmā uzņem piecus cilvēkus un tikpat – arī maģistru programmā. “Mēs negribam atrasties atsevišķi no pārējās akadēmijas telpas. Mums tiešām ir profesionāla spēja mazā telpā sakoncentrēt lielu radošu jaudu. Varbūt tas pat attīsta cilvēkā radošumu,” uzskata Scenogrāfijas katedras vadītājs Mārtiņš Kalseris.
Katedrai esot laba sadarbība ar profesionālajiem teātriem, taču lielākoties satikšanās esot atkarīga no pašiem režisoriem.
Piemēram, Nacionālajā teātrī pēdējā laikā darbus iestudēt aicina tieši jaunus režisorus, un viņi meklē vienaudžus, scenogrāfus, tērpu māksliniekus, ar kuriem strādāt tālāk.
Kā piemērus labai sadarbībai jauno scenogrāfu profesionalitātes kaldināšanā Mārtiņš Kalseris izceļ arī “Dirty deal teatro” un Ģertrūdes ielas teātri. Protams, jau studiju laikā ar LMA scenogrāfijas studentiem sadarbību sāk jaunie režisori, kuri mācās Latvijas Kultūras akadēmijas trešajā un ceturtajā kursā, un tas ir ļoti nozīmīgi, jo šādi veidojas reāla pieredze. Latvijas Mākslas akadēmijai ir arī formāls sadarbības līgums ar Latvijas Kultūras akadēmiju, tomēr biežāk notiekot neformālas tikšanās teātru festivālos, un jaunie profesionāļi atrod kopīgas intereses, kas pāraug kopīgā darbā.
“Pirms kāda laika pētīju teātru statistiku un secināju, ka aptuveni divās trešdaļās visu Latvijas teātru izrāžu strādā Mākslas akadēmijas scenogrāfijas studenti,” norāda Mārtiņš Kalseris.
Visstabilākā sadarbība esot ar Nacionālo teātri, retāk – ar M. Čehova Rīgas Krievu teātri, tāpat – arī Daugavpils teātri. Taču kopumā LMA scenogrāfijas studenti darbojoties visos Latvijas teātros – arī Latvijas Leļļu teātrī un pat Latvijas Nacionālajā operā, kaut gan ne lielajā zālē.
Cits mērogs: “students – pārcilvēks”
Aptaujājot nozares profesionāļus un analizējot Latvijas scenogrāfu līdzšinējo starptautisko panākumu kodus, var secināt, ka “zelta scenogrāfu izlaušanās” stāstam ir stabils pamats – skaidri definētais pedagoģiskais process un agra virzība prakses darbos visdažādākajos apstākļos un telpās.
Vēl, iespējams, palīdz arī salīdzinoši neierastā studiju vide – lielākajā daļā pasaules valstu scenogrāfa profesiju apgūst teātra institūtā, kopā studējot ar nākamajiem aktieriem un režisoriem, nevis mākslas augstskolās.
Var secināt, ka latviešu jaunajiem talantiem daudz palīdz arī tas, ka viņiem dziļāk nākas apgūt mākslas priekšmetus.
Šonedēļ jūras konteiners uz Prāgu ved gandrīz visu 17 jauno scenogrāfu darbus. Liekas, tas varētu būt Latvijas studentu šī gada pārsteigums pasaulei. Viena no LMA scenogrāfijas studiju vadītājām, māksliniece Monika Pormale teic: “Visā pasaulē ir gandrīz zināmi noteikumi, kā vajag rādīt Vāgneru, kā vajag strādāt pie operas. Taču mums radās cits mērogs: students – pārcilvēks.”
Iespējams, abstraktais un ar studentu meklējumiem piepildītais “Vāgnera jūras konteiners” ir vislīdzīgākais “Klīstošā holandieša” mūsdienu vizuālajam redzējumam. LMA Scenogrāfijas nodaļas 4. kursa students Krišjānis Elviks sarunā ar “KZ” teic – “tie ir mūsu dārgumi, jo jaunam cilvēkam viss ir skaists un ideāls”.
LMA Scenogrāfijas apakšnozares panākumi Prāgas kvadriennālē kopš 2007. gada
2007 – Zelta medaļa par labāko studentu ekspozīciju un Zelta medaļa daudzsološākajam scenogrāfijas studentam Reinim Suhanovam. Ekspozīcijas tēma – Mihaila Bulgakova “Meistars un Margarita”.
2011 – Zelta medaļa par labāko studentu ekspozīciju.Ekspozīcijas tēma – “Šekspīrs + Čehovs + Bekets + Blaumanis”.
2015 – Zelta medaļa daudzsološākajam scenogrāfijas studentam tika piešķirta katram Latvijas studentu ekspozīcijas “Sākums” dalībniekam.
Viedoklis
KRIŠJĀNIS ELVIKS, LMA Scenogrāfijas nodaļas 4. kursa students, šī gada SEB bankas stipendijas laureāts glezniecībā: “Pirms scenogrāfijas studijām pabeidzu tās gaismas dizainā un īstenībā šausmīgi baidījos no iestājeksāmeniem, jo tā īsti nemācēju ne zīmēt, ne gleznot. Domāju, ka vienkārši pamēģināšu, lai redzētu, kā tas notiek… Un tad es tiku iekšā!
Impulss bija Andra Freiberga izstāde, kuru redzēju Smiļģa muzejā. Mans studiju ceļš iesākās ar Freibergu, un tagad arī noslēdzas ar viņu (profesors A. Freibergs ir K. Elvika diplomdarba vadītājs. – D. J.). Citreiz saka, ka Freibergs ir ļoti diktatorisks, bet es tam nepiekrītu, jo uzskatu, ka drīzāk viņu var saukt par provokatīvu, viņš palīdz studentam atvērties.
Man ir bijušas dažas izrādes Daugavpilī, esmu strādājis modes skatēs un LJTI rīkotajā festivālā “Homo Novus”, bijuši arī neatkarīgie projekti. Sākot ar pirmo kursu, esmu reāli darbojies, otrajā kursā bija debija Daugavpils teātrī. Teātra vizuālā valoda man tiešām ir tuva. Runājot vizuāli, tu vari būt it kā anonīmāks. Tuvākajā nākotnē jau ir paredzētas nākamās izrādes, un vasarā būšu asistents mākslinieka studijā Berlīnē.
Tālākajā nākotnē domāju scenogrāfiju saistīt ne tikai ar teātra telpu, gribu to izveidot kā patstāvīgu mākslas žanru. Līdzās scenogrāfijai strādāju arī pie instalācijām un performancēm, scenogrāfijas zināšanas transformējot publiskā telpā.”
