Pasaulē
Eiropa

Eiropas Savienība ir piesardzīga pret Ķīnas projektu 16


Ķīnas prezidents Sji Dzjiņpins samitā “Viena josta, viens ceļš” Pekinā 15. maijā aicināja pasaules valstis iesaistīties Jaunā Zīda ceļa veidošanā.
Ķīnas prezidents Sji Dzjiņpins samitā “Viena josta, viens ceļš” Pekinā 15. maijā aicināja pasaules valstis iesaistīties Jaunā Zīda ceļa veidošanā.
Foto – REUTERS/LETA

Samits Pekinā

Senais Zīda ceļš, kas uzplauka Haņu dinastijas un Romas impērijas laikos, ieguva savu nosaukumu – tas gan notika vēlāk –, pateicoties uz Eiropu vestajai vērtīgākajai Āzijas precei. Tagad veidotā Jaunā Zīda ceļa nepieciešamību un arī vērtību galvenokārt nosaka visdažādāko Ķīnā ražoto preču milzīgie apjomi, kas nogādājami Eiropas tirgos. Senā tirdzniecības ceļa attīstībā bija ieinteresēti pārsvarā eiropieši. Šodien iniciatīvu uzņemas ķīnieši.

Samits Pekinā

To apliecināja Pekinas 14. un 15. maijā rīkotais samits ar 130 valstu pārstāvju piedalīšanos, kura mērķis acīmredzot bija panākt iespējami plašāku atbalstu programmai (“One Belt, One Road”), kas kalpotu par sava veida konceptuālu ietvaru arī investīciju turpmākai piesaistei un izlietojumam. Šim nolūkam 2014. gadā tika nodibināts “Zīda ceļa fonds”, kura darbību ir īpaši aktivizējis pašreizējais Ķīnas prezidents Sji Dzjiņpins, gan lielākoties gādājot par līdzekļu pieplūdumu fondā no Ķīnas Attīstības bankas un citiem valsts pārvaldītiem finanšu avotiem. Tādējādi dažādu objektu būvei jau atvēlētas summas vairāku simtu miljardu dolāru apmērā, un arī samitā tika solīts kārtējais naudas piešķīrums.

Citu valstu ieguldījums ir krietni pieticīgāks, un naudas arvien pietrūkst, jo jāīsteno vērienīgas ieceres – ostu, ceļu, dzelzceļu un citu infrastruktūras objektu būve Āzijā, Eiropā un arī Āfrikā. Precīzi izdevumu aprēķini nav izdarīti vai tie nav publiskoti, bet aptuvenās aplēses attiecībā uz vajadzīgajiem ieguldījumiem tikai Āzijā vien tiek izteiktas teju astronomiskos lielumos. (Piemēram, Āzijas Attīstības banka izskaitļojusi, ka līdz 2030. gadam būtu jāinvestē apmēram 26 000 miljardiem dolāru ekvivalenta summa.) Viens no finansējuma piesaistes veidiem būtu obligāciju izlaišana vietējās valūtās, taču šajā ziņā joprojām trūkst konkrētības.

Valstu atsaucība atšķiras

Dažādu valstu attieksme pret jauno Zīda ceļu jeb, pareizāk, gandrīz visu planētu aptverošu transporta koridoru tīklu ierīkošanu ir stipri atšķirīga. Pekinas samitā no G7 loka augstākajā līmenī bija pārstāvēta vienīgi Itālija. ASV delegācija ieradās atturīgas vērotājas lomā, un pagaidām nav arī īstas skaidrības, kāda būs Vašingtonas ekonomiskā politika, izņemot Donalda Trampa nostādni dot priekšroku divpusējām attiecībām, nevis slēgt kolektīvus līgumus. Šā gada sākumā viņš parakstīja rīkojumu par ASV izstāšanos no Klusā okeāna reģiona partnerības (“Trans Pacific Partnership”, TPP). Tas varētu ļaut Ķīnai vēl vairāk nostiprināt ietekmi Dienvidaustrumu Āzijā, kur Pekinas tieksmes pēc hegemonijas tomēr tiek uzlūkotas ar bažām.

Sji Dzjiņpina miermīlīgie izteikumi ne visus pārliecina, un vismazāk – Indiju, kas boikotēja Pekinas samitu. Indiešu uztverē Ķīnas projekts ir viņiem neizdevīgs, jo īpaši tāpēc, ka viens Jaunā Zīda ceļa atzars ved caur Pakistānas kontrolēto Kašmiras reģiona daļu, ko Indija uzskata par savu teritoriju. Pastāv vēl citi drošības riski. Dažas stundas pirms samita Ziemeļkoreja “izmēģināja” kārtējo ballistisko raķeti, kura nolidoja septiņsimt kilometru, līdz iegāzās Japāņu jūrā… Potenciālu konfliktu un spriedzes ēnā paliek vesela virkne, ja tā drīkst sacīt, sīkāku problēmu, tajā skaitā Jaunā Zīda ceļa valstīs iespējamie politiskie satricinājumi un endēmiskā korupcija.


Eiropa piesardzīga

Eiropas Savienībā vērojamā nostāja projekta sakarā ir ļoti neviendabīga. Rietumeiropas piesardzība kontrastē ar spārnoto optimismu, kas pārņēmis, piemēram, Grieķijas valdošās aprindas. Premjers Aleksis Ciprs pauda viedokli, ka “šajos laikos, kad pastāv liels kārdinājums atbildēt uz globalizācijas krīzi ar izolāciju un mūriem, minētā iniciatīva sniedz iespējas satiksmei, sadarbībai un dialogam”.

Savukārt piesardzīgo pulkā nu ierindojusies Vācija, lai gan tā allaž kalpojusi par galvenās maģistrāles galapunktu, un Jaunā Zīda ceļa praktiskie pirmsākumi saistās ar 2011. gadā atklāto konteinervilcienu maršrutu uz Dīsburgu pie Rūras upes ietekas Reinā, kur atrodas Eiropā (iespējams, arvien vēl arī pasaulē) lielākā iekšzemes osta.

Pekinas saietā Vācijas ekonomikas ministre Brigita Ciprīsa izteica novēlējuma formā ietērptu pārmetumu: “Mums un mūsu uzņēmumiem ir ļoti svarīgi, lai projekta publiskie iepirkumi (..) būtu caurskatāmi, lai nebūtu diskriminācijas un lai starptautiskās normas tiktu ievērotas. Domāju, ka šajā sakarā vēl vajadzētu panākt progresu.” Vairākas ES valstis tāpēc nepievienojās samitā pieņemtajam paziņojumam. Kopš Davosas foruma Ķīnas vadītāji uzsvērti peļ protekcionismu un sludina brīvā tirgus principus un atvērtību (atvērtas ekonomikas, ne atvērtas sabiedrības nozīmē), taču diezgan daudzi Rietumeiropas uzņēmēji apgalvo, ka pašas Ķīnas tirgū šie principi bieži netiek ievēroti.

Jāgādā pilnas kravas atpakaļceļam

Eiropiešiem jāgādā, lai piekrauti būtu arī tie konteineri, kas dodas uz Āziju, bet Eiropas Savienībai ir krasi nelabvēlīga tirdzniecības bilance ar Ķīnu – pagājušajā gadā vairāk nekā 174 miljardu eiro deficīts. Vai to spēs izlīdzināt vietējie ražotāji, kuri cieš no lētu preču ieplūdināšanas Eiropas tirgos? Atbilde ir svarīga arī tranzītvalstij Latvijai. Pirms Pekinas Jaunā Zīda ceļa samita Minhenē noritēja transportam un loģistikai veltīta izstāde un konference, kurā VAS “Latvijas dzelzceļš” prezentēja konteinerpārvadājumu maršrutu, kas savieno Vāciju, Rīgas ostu un Ķīnu. Lai šis un pārējie maršruti funkcionētu, jārada produkcija, ko vest. Un, no otras puses, jāpaļaujas, ka Eiropā ievestais vienmēr tur atradīs noietu.

Kaut gan diez vai kāds uzņemsies droši pareģot, kā briestošie apvērsumi tehnoloģijās iespaidos ražošanu, preču apmaiņu un kravu pārvadājumus pa tranzīta koridoriem. Vai vispār ir iespējams prognozēt to lietderību nākamajos gadu desmitos? Citas prognozes par dažu t. s. attīstības valstu ekonomikas izaugsmes kāpumu ir izrādījušās stipri pārspīlētas. Resursiem bagātajā Dienvidāfrikas Republikā ar diezgan kvalificētu darbaspēku ekonomikas izaugsme pērn nepārsniedza 0,30% un šogad nesasniegs vienu procentu. Zināmā mērā tieši nemākulīgas valsts pārvaldības, reformu trūkuma un korupcijas dēļ. Līdzīgas likstas piemeklēja Brazīliju. Krievija izrādījās nepielāgota energoresursu cenu kritumam, bet turpina tērēt līdzekļus militarizācijā, propagandā un agresīvā ārpolitikā, kas skar arī Jaunā Zīda ceļa reģionus. Tiesa, savstarpēji konkurējošās Indija un Ķīna uztur ekonomikas izaugsmi (ap 6,5 – 7,5%), taču riski nav izslēgti, un Ķīnas gadījumā pastāv šaubas par sniegtajiem oficiālās statistikas datiem.

Mazina Rietumu ietekmi?

Tāpat ir apsvērumi, ko Eiropas amatpersonas parasti noklusē. Tikmēr vairāki redzami analītiķi, piemēram, Francijas starptautisko attiecību institūta (Ifri) pētniece Alise Ekamane turas pie pārliecības, ka Pekinas iniciatīvas ir ne vien ekonomiska, bet arī ģeopolitiska rakstura pasākumi, lai, īsi rezumējot, sašaurinātu “Rietumu demokrātiju iespaidu pasaules pārvaldībā” (kā teikts nesenā publikācijā “Les Echos.fr”). Šo globālo aktivitāšu ainā iederas reģionālie forumi, kas Pekinas ierosmē ir nodibināti sadarbībai ar Āfriku un Dienvidameriku, kā arī mums zināmais formāts “16 plus 1”, kura ietvaros Ķīna veido sadarbību ar Centrāleiropas, Austrumeiropas un Balkānu valstīm. Pērn formāta “16 plus 1” tikšanās vieta bija Rīga.

Visnotaļ optimistiskās Latvijas iesaistīšanās Jaunā Zīda ceļa projektos pagaidām ir testu stadijā, ko varbūt virzīs uz priekšu Pekinas samitam pielāgotā satiksmes ministra vizīte. Vēl paies kāds laiks, iekams kļūs skaidrs, vai ir izdevies piesaistīt būtiskas investīcijas Latvijas ostu un loģistikas centru attīstībai un panākt, lai Jaunā Zīda ceļa atzars uz Skandināviju šķērsotu Latviju. Laiks, kad jāpagūst izsvērt strauji mainīgās pasaules kopsakarības.

LA.lv