Mobilā versija
Brīdinājums +4.3°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
3. februāris, 2012
Drukāt

Vaidere: par pilsoni tikai ar pilsoņa zvērestu

vaidere_km_6

“Latvijas Avīzē” viesojās Eiroparlamenta deputāte prof. Dr. INESE VAIDERE (“Vienotība”). Ar viņu sarunājās Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis. Vislielākā uzmanība bija referendumam.


 

V. Krustiņš: – Visiem viesiem redakcijā uzdodam jautājumu – ar ko atšķirsies 19. februāris un turpmākais laiks no perioda līdz referenduma dienai 18. februārī?

I. Vaidere: – Patlaban uz spēles ir likti valsts pamati un mūsu tautas prestižs. Referendums ir uzspiests un amorāls, taču 18. februārī jāpierāda, ka valoda mums rūp – jāiet balsot, un jābalso pret otru valsts valodu. Ko darīt pēc tam? Līdzšinējā integrācijas politika ir cietusi neveiksmi, tāpēc jāsper praktiski soļi tādai integrācijai, kas notiek uz vienojošas latviešu valodas un kultūras bāzes. Joprojām esmu LU profesore Ekonomikas un vadības fakultātē, kur apmēram puse jauniešu ir krievu studenti. Diemžēl mani vērojumi nesakrīt ar oficiālo optimismu, jo kādi 25% šo neseno vidusskolēnu latviski runā ļoti slikti – kaut dzimuši neatkarīgā valstī. Līdz ar to rodas grūtības izteikties, apgūt vielu un rodas nepatika pret šo valodu. Tāpēc jāpanāk, lai katrs Latvijā skolu pabeigušais cittautiešu bērns latviešu valodu prastu tāpat kā savu dzimto. Tādēļ jāpāriet uz vienotu valsts finansētu skolu un bērnudārzu sistēmu valsts valodā kā citur Eiropā, turklāt ar lielām iespējām apgūt Eiropas un minoritāšu valodas. Nedrīkst arī diskriminēt tos, kas savā valstī runā tikai savā – latviešu – valodā. Jāsakārto likumdošana attiecībā uz valsts valodas statusa nodrošināšanu un pilsonības piešķiršanu. Jānovērš iespēja nepilsoņiem īstenot zināmas politiskas aktivitātes, šajā gadījumā – vākt parakstus referendumiem. Drošības struktūrām jāspēj dot atbilde, kas tie ir par avotiem, no kuriem šīs aktivitātes tiek finansētas. Nevienā valstī tie, kuri nav pilsoņi, nedrīkst veikt zināmas politiskas aktivitātes, bet pie mums nacionālboļševikiem ir brīv vākt parakstus, lietot nezināmas izcelsmes naudu. Svarīgs pasākums būtu pilsoņa solījuma pacelšana jaunā pakāpē – stājoties LR pilsonībā, jādod pilsoņa zvērests, par kura pārkāpšanu paredzēta atbildība.

E. Līcītis: – Tikpat viegli pārkāpjamu kā Saeimas deputāta zvērestu?

– Nē. Ar sekojošām sankcijām līdz pat pilsonības atņemšanai. Sankciju neesamību izmantoja Kabanovs, kuram pakratīja ar pirkstu, taču par to bija jāatņem deputāta mandāts. Prasība jāiestrādā likumos. Šis būs jau nodeldēts piemērs, taču es nevaru iedomāties, kā turki Vācijā protestētu pret vācu valodu kā valsts valodu, kaut, protams, viņiem ir brīvība demonstrēt un mītiņot. Otra neiedomājama lieta ir mūsu amatpersonu neapturamā vēlme runāt ar savas valsts pilsoņiem svešvalodā, kaut televīzijā būtu elementāri nodrošināt tulkojumu tiem, kas nesaprot latviski. Skaidri savu nostāju pret krievu valodu Igaunijā paudis prezidents Ilvess, Nīderlandes karaliene pēc kara atsacījās runāt vāciski, jo tā bija bijušo okupantu valoda. Bet cik aplam var izturēties amatpersonas Latvijā! Publiskajā telpā tām jālieto latviešu valoda, jo tauta ņem piemēru no redzamiem cilvēkiem. Bijušais prezidents, kaut esot pret krievu kā otro valsts valodu, tomēr vienmēr neaizmirst īpaši apliecināt cieņu “īpašajai” krievu valodai. Kaut gan korekti būtu cienīt tikpat krievu, kā čukču valodu. Mums jau tā ir nepamatoti zema tautas pašapziņa – gan negatīvas propagandas, gan padomju kompleksu dēļ, arī tādēļ, ka mēdzam sevi kritizēt par visu ko.

 

Mūždien jūtamies vainīgi un nokaunējušies. Taču tikai pēdējās nedēļas laikā divas ļoti patīkamas ziņas – amerikāņu pētījumā Latvija atzīta par otru zaļāko valsti pasaulē, bet tūrisma ekspertu vērtējumā Jūrmala ierindota pievilcīgāko pilsētu pie jūras desmitniekā – līdzās Losandželosai, Barselonai, Nicai, Keiptaunai. Citi to ir novērtējuši, mums arī jālepojas!

 

Arī “vecajās” Eiropas valstīs pieļautas kļūdas, bijusi korupcija, bet, piemēram, tie paši vācieši kā tauta tāpēc nav mazāk lepni, ka viņi ir vācieši. Šobrīd latviešu pašapziņas celšana ir ļoti svarīga lieta. Jo mums ir ar ko lepoties.

V. Krustiņš: – Vai nevaram no jums vēl ko praktisku “izspiest”? Vai mūsu augstiem amatu vīriem neienāk prātā, ka Valsts valodas centrs būtu jānostiprina vēl ar 10 darbiniekiem?

– Tam vajadzētu gan ienākt prātā, tāpat kā integrācijas programmas ieviešanai jānotiek ar konkrētiem, praktiskiem soļiem, nevis ar runāšanu. Valsts valodas centrs bijis cītīgs strādātājs, uzraugot valsts valodas plašāku lietošanu, bet – savu iespēju robežās. Piekrītu, ka jāpaplašina šīs robežas un jāpaceļ iestādes autoritāte, maksājot lielākas algas, piešķirot vairāk līdzekļu tās misijas īstenošanai.

– Tas taisnība. Bet… Kas, jūsuprāt, šeit vada integrācijas procesu? Kā sauc to iestādi, to amatpersonu?

– Cik es saprotu, tā ir Kultūras ministrija, pamatojoties uz iepriekš izstrādātām vadlīnijām.

– Sakiet, vai visā nopietnībā domājat, ka referenduma jautājums ir par valodu?

– Jautājums vairāk ir par to, cik pilsoņi godā un mīl savu valsti.

– Ar to valsts mīlēšanu kā ir, tā ir. Ja palasa, ko raksta daži mūsu vēsturnieki, identitāšu pētnieki, tad no 1918. līdz 1934. gadam viņi valsti apveltī vēl ar mērenu, iecietīgu kritiku, bet pēc 1934. gada, viņuprāt, iestājusies pilnīga tumsa, reakcija, diktatūra un nekas vairāk. Tad 50 okupācijas gadi, kur nav ko komentēt, un tad atjaunotās republikas divdesmit gadi, par kuriem bieži izskan vērtējums – zaudētie gadi. Ar ko tik ļoti leposies – viss tiek nīcināts, demokrātija tikpat kā uz sabrukuma sliekšņa?

– Kas attiecas uz “drūmo reakcijas periodu” no 1934. gada līdz okupācijai, mani vecvecāki un vecāki nepavisam to neatcerējās šādā “baigā tumsā”, kā dažiem patīk aprakstīt. Bija tautsaimniecības uzplaukums, Latvija iesoļoja attīstītāko Eiropas valstu saimē. Ja tas vardarbīgi netiktu pārtraukts ar okupācijām, Latvija 1957. gadā būtu ES dibinātāju pulkā un ar atbilstošu dzīves līmeni. Ulmaņlaiki iezīmējās arī ar vēl nebijušu nacionālo pacēlumu. Cilvēki latviskoja uzvārdus, lepojās, ka ir latvieši, daudz darīja, lai valsts vainagā ciešāk iepītu “trešo māsu” Latgali. Tas ir paraugs. Es īsti negribu piekrist arī iznīcinošai jaunāko laiku kritikai. Mana vīra radi dzīvo zemes trīsstūrī starp Daugavpili, Līvāniem un Preiļiem. Tur apstrādāta katra zemes pēda, turienieši nav devušies kalpot Īrijā, Anglijā vai Norvēģijā. Viņi bijuši apdomīgi kredītu ņemšanā, bet viņiem ir nepieciešamā tehnika, strādā kooperācija. Ir sakopti pagalmi un nami, izskoloti bērni. Tā var katrs, kurš nevēlas vienīgi sūdzēties par “sabrukumu”. Daļai, īpaši “SC” kontrolētajās pilsētās un novados, referendums var būt arī sava veida protests pret koalīcijas darbu. Tāpēc ir ļoti svarīgi ātri spert soļus, lai vērstu situāciju par labu. Tajā pašā Latgalē – izrādot nepiekāpību kontrabandas apkarošanā, vienlaikus radot labvēlīgākus apstākļus uzņēmējdarbībai, bet galvenais – latgaliski latviskas vides attīstībai.

– Atļaujiet citēt “Providus” ekspertes Marijas Golubevas atzinumu krievu avīzē – “mēs redzam, ka ir cilvēki, kuri pat nevēlas saprast, ka dzīvo neatkarīgā valstī”. Jūsu vadošā partija daudz runā par valodas neprasmi, bet neklausās norādēs, ka te ir daudz ļaužu, kuri neatzīst šīs valsts eksistenci!

 

– Jā, tādi ļaudis ir. Mans EP kolēģis no nu jau likvidētas partijas gan izteicās, ka esot pēdējais brīdis paātrināt naturalizāciju un piešķirt pilsonību visiem, kas to vēlas, bet es tā neuzskatu. Par pilsoņiem jākļūst tiem, kuri ir lojāli un atzīst šo valsti, kuri, mazākais, ciena Latviju.

 

Iespējams, koalīcijā par to ir atšķirīgi viedokļi, vismaz man likās savāda zatlerieša Vjačeslava Dombrovska nožēla, ka valdībā nav paņemts “Saskaņas centrs”. Pateicoties parakstu vākšanai, “SC” maskas ir kritušas, šī partija pilnā mērā parādījusi savu liekulību, izslēdzot iespēju būt valdībā.

– Par ko māc bažas? Jā, ar lielu pacilātību aizies, nobalsos pret otru valsts valodu. Sabiedrība būs savu izdarījusi. Bet lai politiķi pasaka – ko viņi darīs pēc referenduma, nostiprinot latviešu valodas prestižu? Ko pasāks ar tiem, kuri neatzīst Latvijas valsti? Vai visus spiedīs pie krūts, cik jūs mums vajadzīgi? Lindermans arī būs vajadzīgs?

– Domāju, ka par Lindermana darbībām un finansējumu, ko liek lietā pasākumos pret Latvijas valsti, ir jāsniedz atbildes mūsu drošības iestādēm. Tām jāizvērtē arī Ušakova kādreizējā sarakste ar Krievijas vēstniecību, lūdzot tai finansējumu un, starp citu, jānoskaidro, cik lielā mērā “Saskaņas centrs” ir tas centrs, no kura īsteno Maskavas politiku Latvijā. Pašlaik drošības struktūru darbība man šķiet ļoti nepārliecinoša, lai neteiktu vairāk. Kas attiecas uz politiķiem, pajautājiet premjeram, vai viņš domā, ka ikkatram šajā valstī ir tiesības vākt parakstus par jebkuru jautājumu vai saņemt naudu no jebkuriem avotiem. Esmu pārliecināta, ka Dombrovska kungs tā nedomā.

– Tad lai viņš tā pasaka. Jūs varētu palīdzēt viņu vēl vairāk pārliecināt…

– Cenšos palīdzēt. Piemēram, atjaunot tās valdības komisijas darbību, kas pētīja okupācijas sekas Latvijā un aprēķināja nodarīto kaitējumu izmaksas. Krīzes dēļ to apturēja un komisija bija spiesta pārtapt par nevalstisku organizāciju. Premjeram darīju zināmu savu viedokli, ka šai biedrībai jāatjauno valstiskais prestižs un finansējums, kaut tai ir savi ziedotāji. Kaut ar nelielu artavu, bet demonstrējot attieksmi. Daudzas negācijas Latvijā ir cieši saistāmas ar okupācijas radītajām sekām.

 

Valdībai jāiesaistās ne tikai budžeta konsolidācijā un ekonomiskās izaugsmes veicināšanā, bet arī šādu jautājumu risināšanā. Noderētu starptautiskā palīdzība. Pirmkārt, izpratnes ziņā, ka cīņa par krievu valodu nav gluži minoritāšu viedokļi, kā to pasniedz. Ka nelojalitāte pret Latvijas valsti ir okupācijas sekas, un, lūdzu, to izprotiet.

 

– Tātad jūs skaļi deklarējat, ka Latvijā ir okupācijas sekas?

– Vai tas kādam būtu jaunatklājums?

– Jā, uz tādu paziņojumu fona, ka “okupācija bija, bet okupantu nav”. Tā taču bezmaz vai bija mūsu vadošo partiju sarunu programma ar saskaņiešiem. Viņi bija gatavi tam piekrist.

– “Vienotība” gan ir skaidri parādījusi nostāju, ka okupācija bija un tās sekas nav pilnībā novērstas. Vienlaikus intensīvāk jādodas sadarbības meklējumos pie lojāliem vai iespējami lojāliem citu tautību pilsoņiem. Viņi saņēmuši pietiekami daudz dezinformācijas caur “SC” un “PCTVL”, to piegādā arī Krievija. Cilvēki ir pelnījuši, lai ar viņiem runā godīgā valodā.

E. Līcītis: – Eksprezidente Vīķe-Freiberga nule uztraucās, lai visi Latvijas diplomāti 19. februārī būtu valsts interešu sardzē un gatavi skaidrot referenduma iznākumu. Eiroparlamenta deputātus mēs arī skaitām pie Latvijas sūtņiem pasaulē. Kā jūs izplatīsiet ziņas? Vai priekšsēdētājs Šulca kungs nevērsīsies ar zināmas ievirzes komentāriem, jo pēc vēlēšanām esot bēdājies, ka “SC” netiek ņemts valdībā?

– Esmu saņēmusi piekrišanu no EP priekšsēdētāja Šulca kunga ar mani tikties, par situāciju Latvijā regulāri informēju kolēģus deputātus. Domāju, ka zinu, kur ir saknes iepriekšējiem šā vācu sociāldemokrāta izteikumiem par “SC” “atstāšanu aiz borta”. Viņa politiskajā grupā ir deputāts no Latvijas Mirskis, tajā strādā bijušais mūsu Ārlietu ministrijas darbinieks Mamedovs. Grasos apstrīdēt iepriekš Šulcam piegādātās ziņas, jo tagad viņš ir parlamenta prezidents, kam īpaši svarīga patiesa informācija. 15. februārī Eiropas Parlamentā Strasbūrā es organizēju konferenci “Kāpēc latviešu valodai jāpaliek vienīgajai oficiālajai valodai Latvijā” ar ETP frakcijas prezidenta Jozefa Daula, EP bijušā prezidenta Ježija Buzeka un Latvijas ekspertu dalību. Arī tur šie jautājumi tiks skaidroti.

V. Krustiņš: – Vai, jūsuprāt, mūsu ārlietu resors ar šīm lietām strādā pietiekami?

– Nereti mani sarūgtina, ka tagadējā ĀM neizmanto visas iespējas skaidrot situāciju mūsu valstī un vēstīt, kā tā radusies. It kā viss esot skaidrots un vai nu visam jāpievērš uzmanība. Domāju, ka pamatotas atbildes tomēr nepieciešamas.

– Bet varbūt šajā gadījumā ministrijas nostāja nav nejauša, bet atspoguļo Zatlera kunga vadītās partijas nostāju – neiebildīsim, neliksimies zinām.

– Ļoti iespējams. Zatlers ir vēlējies sadarboties ar “SC”, ievērojamas partijas personas vēl tagad skumst, ka sadarbība neizdevās. Es jau uzsvēru, ka ir iespējamas citas sadarbības formas ar lojāliem cittautiešiem.

 

Deputātiem jāiet uz krievu skolām, daudznacionāliem kolektīviem, jārunā ar cilvēkiem. Pēc “SC” paziņojumiem par parakstiem otras valsts valodas labā ar šo politisko spēku ir uzturams dialogs, bet nevar būt ne runas par viņu aicināšanu valdībā.

 

E. Līcītis: – Vai jums neliekas, ka šeit ir diezgan pretlatviski noskaņotu ļaužu, par kuriem jāpadomā, vai viņiem vairs pienākas Latvijas pilsonība?

– Es jau sacīju – pilsoņa solījuma vietā jāievieš pilsoņa zvērests. Ja kādam būs grūti dabūt vārdus pār lūpām par uzticību Latvijai un tās vērtībām, viņš apdomāsies, vai kļūt par šīs valsts pilsoni. Savukārt tas, kurš zvērējis un pārkāpis zvērestu, ir pelnījis, ka viņam pilsonību atņem. Pilsonība jāpaceļ daudz augstākā vērtē, nekā ir tagad. Naturalizācijai jātop par ļoti nopietnu un atbildīgu procesu. Nedrīkst būt tā, ka eksaminēts un par pilsoni kļuvis cilvēks, kā izrādās, pēkšņi nedz runā, nedz saprot latviski.

V. Krustiņš: – Ļoti laba ideja. Kas to realizēs?

– Pie likumdošanas pilnveides strādā arī mūsu partijas juristi. Ceru, ka politiskās gribas pietiks.

E. Līcītis: – Kā tiks galā ar 5. kolonnu, kura jau pilsonībā ir iekšā?

– Grūti, taču domāju, ka arī to var risināt likumīgā ceļā.

– Tad vien jāredz, kas ir tie, kas parakstījās par krievu valodu kā valsts valodu.

– Man likās dīvaina CVK rīcība, kad tā neatklāja Saeimas deputātu vārdus, kuri parakstījās. Viņi taču atšķirībā no vienkāršiem pilsoņiem bija pārkāpuši deputāta zvērestu.

V. Krustiņš: – Jūsu pašu partija nupat CVK bīda iekšā tos pašus darbiniekus, tā ka nekā dīvaina nav.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+