Viedokļi
Lasītāju viedokļi

Vaira Paegle: Iesaku izbeigt praksi ar likumiem dalīt latviešu tautu 16


Vaira Paegle
Vaira Paegle
Foto – Timurs Subhankulovs

Autore – Vaira Paegle, bijusī Saeimas deputāte, sabiedriska darbiniece, ASV

Šokējoši! Pirmdien noklausījos LR1 raidījumu “21. gadsimta latvietis”, kurā Ansis Bogustovs izvirzīja jautājumu par Latvijas evanģēliski luteriskās baznīcas ārpus Latvijas (LELBĀL) piedalīšanos Latvijas evaņģēliskās baznīcas (LELB) likuma grozījumu apspriešanas gaitā. LELB Virsvaldes sekretārs Romāns Ganiņš atbildēja, ka jebkādi priekšlikumi no LELBĀL puses būtu iejaukšanās baznīcas iekšējās lietās, ko, viņuprāt, Saeimas deputāti nepieļautu, jo likums ir (pieder?) LELB! Šis ir pierādījums, ka ne tikai Ganiņš, bet arī LELB nesaprot, kas ir demokrātija, kādi ir Latvijas Republikas likumdošanas procesi un sabiedrības līdzdalība tajos, un, ka uz likumu piederību tiesībām (ja vispār ir šāds jēdziens) nepastāv monopols. Nopietnākais ir tas, ka šāds viedoklis ir pret LR Satversmes 64. pantu, kurā ir rakstīts: “Likumdošanas tiesības pieder Saeimai, kā arī tautai šinī Satversmes paredzētā kārtībā un apmēros.” Aicinu visus noklausīties šo raidījumu!

Saeimā iesniegtais likumprojekts, kas nosaka LELB kā vienīgo pēcteci Latvijas LELB, nekaunīgi izslēdzot LELBĀL, ir ne tikai diskriminējošs, bet arī pret Lutera ticības pamattēzēm, kuru garīga un morāla mantiniece ir LELBĀL.

Vēlos uzsvērt, cik cieši pēckara gados, LELBĀL bija saistīta ar okupētas Latvijas LELB.

Latviešu mācītāji, kuri bija devušies bēgļu gaitās, vairākus gadus ar saviem bijušajiem luterāņu draudžu locekļiem dzīvoja ļoti vienkāršos apstākļos bēgļu nometnēs barakās kara sagrautajā Vācijā, organizējot latviešu luterāņu bēgļu garīgo dzīvi, izglītību, kamēr nometņu neziņa bija beigusies un varēja izceļot uz dažādām zemēm. Svešajās zemēs iebraukušie latviešu luterāņu mācītāji organizēja draudzes un tā uzturēja latviešu kultūru un garīgo dzīvi, īpaši latviešu valodu. Baznīcas virsvalde nonāca Vācijā (virsvaldes lielākā daļa – LA.lv piebilde), un LELBĀL joprojām ar lepnumu nes vēsturisko pirmskara arhibīskapa zizli, un daudziem mācītājiem ir pārmantoti pirmskara mācītāju amata krusti. Ārzemēs latvieši organizēja Jaunās Derības un Bībeles iespiešanu, ko visādos legālos un nelegālos ceļos radoši aizgādāja uz Latviju mācītājiem, arī pieprasītās teoloģijas grāmatas. Tāpat LELB locekļi ārzemes gādāja materiālu palīdzību Latvijas garīdzniekiem visādos iespējamos veidos. Piemēram, mācītājs Richards Zariņš (slaveno ārstu Bertrama un Kristapa Zariņu tēvs) aktīvi sarakstījās ar okupēto dzimteni – pierakstīja LELB vēsturi no atmiņām un vēstulēm, tā dokumentējot visu LELB pirmskara un pēckara vēsturi, ko nebija atļauts dokumentēt zem komunisma jūga.

Atmodas elpas nojausmās palīdzība Latvijai un LELB no Trimdas baznīcas daļas paplašinājās. Tika sūtītas garīgas grāmatas, svētdienas skolu materiāli, mācītāju amata tērpi, liturģiskas segas, palīdzība trūcīgajiem, rakstāmmašīnas, vēlāk datori, materiāla palīdzība mācītājiem un teoloģijas studentiem un līdzekļi sagrauto dievnamu atjaunošanai. Trimdas mācītāji atbalstīja Atmodas un atdzimšanas kustību LELB, tai skaitā ārzemju latviešu baznīca laipni uzņēma mācītājus, kam bija jāizbrauc no Latvijas politisku iemeslu dēļ – Māri Ludvigu, Ēriku Jēkabsonu. (1987. gadā tika nodibināta garīdznieku kustība “Atdzimšana un atjaunošanās” kas sadarbojās ar organizāciju “Helsinki-86” un citiem disidentiem. – LA.lv piebilde)

Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas trimdinieki materiāli palīdzēja uz Teoloģijas semināra bāzes atjaunot Teoloģijas fakultāti pie Latvijas universitātes kā luterāņu baznīcas mācītāju sagatavošanas vietu.

Profesors Jānis Stradiņš 1996. izdevumā “Ceļš” raksta par luteriskās Baznīcas lomu trimdā: “Var sacīt, ka luteriskā baznīca bija tā, kas uzturēja mūsu nacionālo trimdu, latvisko identitāti dzīvu trijos kontinentos un trijās paaudzēs. Tā vienoja latviešus, viesa ticību Dieva žēlastībai un gaišākai tautas nākotnei.”

Ir jājautā cienījamai Saeimai – vai šie daži piemēri ir pietiekoši, lai ilustrētu abu baznīcu kopību un pēctecību?

Atbalstot grozījumus likumā, laikā, kad top arī Diasporas likums, Saeimas deputāti parāda savu divkosību, no vienas puses runājot par vienu tautu, lai kur viņa dzīvotu, bet no otras puses, sadalot to, un viņas tiesības, “savējos” un “svešajos”.

No pašiem trimdas laikiem LELBĀL ir saglabājusi Latvijas LELB, kāda tā bija pirms kara. Mārtiņš Luters rakstīja, ka pāvesta institūcija, ar savām pārmērīgām tradīcijām turēja katoļu baznīcu apspiestībā. o pašu dara arh. Vanags, apspiežot Latvijas LELB ar savu katolisko, luterānismam nepiemēroto greznību, autoritārismu un neiecietību. Nevis liberālisma sludinātāji, kā to raksturoja Ringolds Balodis, jauc galvu Saeimas deputātiem, bet gan arh. Vanags un viņa piekritēji, paužot nepatiesības par luterāņu ticību un LELB ārzemēs.

Vispirms iesaku Saeimas deputātiem izlasīt Lutera darbu “Kristieša brīvība”, kurā paustais viedoklis atspoguļo Lutera liberālismu. Tas palīdzēs saprast, ka arh. Vanaga LELB nav pirmskara Latvijas LELB. Otrkārt, iesaku izbeigt praksi ar likumu palīdzību dalīt latviešu tautu. Treškārt, iesaku visiem pārlasīt LR Satversmes 99. pantu – baznīca ir atdalīta no valsts. Saeima nedrīkst iejaukties LELB absolūtās varas nostiprināšanas centienos demokrātiskā sabiedrībā Latvijas simtgades priekšvakarā. Atbalstot šo likumprojektu, deputāti turpina bruģēt LELB ceļu uz viduslaikiem.

LA.lv