Mobilā versija
Brīdinājums -0.4°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
11. janvāris, 2013
Drukāt

Vairāk dvēselei un ģimenei 


“Mājas Viesa” 500. numura iznākšanai – tas notiks augustā – gatavojamies jau laikus. Izšķirstot desmit gadu žurnāla “Mājas Viesis” sējumus, atklājām daudz saistoša, par ko esam rakstījuši. Taču visinteresantākie ir cilvēki. Turpmāk katrā numurā aptaujāsim trīs no viņiem par to, kā šodien klājas. 


 

2002. gada 8. februārī raksts “Inesis Pfeifers: dabiskā un senatnīgā cienītājs”. Žurnāliste Daiga Čirkste viesojas pie Hipotēku un zemes bankas prezidenta viņa lauku mājās “Jaunzemji” Kandavas pagastā.

INESIS PFEIFERS:

– Ar pilnu jaudu strādāju banku sektorā – esmu Latvijas Biznesa bankas valdes priekšsēdētājs. Kā jau šajos laikos daudziem cilvēkiem arī man ir jārisina gan finansiāli jautājumi, gan jādomā par veselību, neesmu vairs nekāds jauneklis. Bet grēks būtu žēloties. Skaisto lauku māju diemžēl pārdevu, jo vairs nav tik daudz enerģijas, lai to uzturētu.

“Iepriekšējā dzīvē” – tajā milzīgajā amoka skrējienā nebija laika, bet tagad esmu vairāk pievērsies garīgajam – studēju garīgo literatūru, lasu Bībeli, pārmiju kādu vārdu ar Juri Rubeni. Jā, esmu bijis arī viņa meditāciju vietā “Elijas nams”.

Tagad veltu vairāk uzmanības ģimenei. To nespēju līdz šim, un tā man ļoti žēl. Skrienot darbos, abi ar sievu daudz esam palaiduši garām. Priecājamies, ka nu ir iespēja biežāk būt kopā. Mēģinām bagātināt savu dzīvi. Izrādās, ka pa šiem gadiem daudz ko vēl neesam viens otrā atklājuši.

 

Esmu aizrāvusies ar puķēm
Demakova-ak

2002. gada 15. martā publicēts Gundegas Skagales raksts “”Jaunās akadēmijas” stipendiāti. Viņi zina, ko grib sasniegt”. Fonds palīdzēja iegūt izglītību galvenokārt jauniešiem no laukiem un daudzbērnu ģimeņu atvasēm. Mākslas zinātniece Helēna Demakova bija fonda “Jaunā akadēmija” izpilddirektore.

HELĒNA DEMAKOVA:

Tagad pasniedzu laikmetīgās mākslas vēsturi Latvijas Mākslas akadēmijas, Mūzikas akadēmijas un Kultūras akadēmijas studentiem. Un pārrakstu savu jau uzrakstīto monogrāfiju par izcilo gleznotāju Bruno Vasiļevski, jo vēl arvien mani neapmierina rezultāts. Sadarbojos ar Borisa un Ināras Teterevu fondu vairākos, manuprāt, svarīgos projektos. 2012. gadā kopā ar fondu tapa Rīgas Biržas pastāvīgais objekts ātrijā – mākslinieka Dmitrija Gutova “Gondola”.

Esmu aizrāvusies ar puķēm. Mana vecmamma savulaik bija diplomēta agronome, dārza pamatstādījumi ir viņas veikums. Nu turpinu vecmammas un mammas iesākto mūsu dzimtas mājās. Pavasarī ziedēs tulpju lauks, fonā – zelta jāņoga, rododendri… Aldonis Vēriņš man uzdāvināja dzelteno peoniju, gaidu pavasari, kad tā ziedēs pirmo reizi. Dārza lietās prasu padomu Andrim Ārgalim. Un vēl man ir mazs sunītis. Laipns un gudrs.

 

 

 

Par eiro un klasiku

Ermanbriks-ak2002. gada 12. aprīļa numurā žurnāliste Daiga Čirkste uzrunāja Rīgas skaņu ierakstu studijas direktoru Aldi Ermanbriku “Brīvību un jūru mīlošais līvs”.

ALDIS ERMANBRIKS:

Man ir privāta iestāde “Rīgas skaņu ierakstu studija” Reformātu baznīcas telpās. Tur ir izcila akustika, vienīgā vieta Rīgā, kur var ierakstīt simfonisko orķestri, lielus korus. Ir arī popmūzikas ierakstu studija, kā pakalpojums – jebkurš var ierakstīt, ko grib, un ar ierakstiem rīkoties pēc sava prāta. Esam arī izdevēji, bet pārdodam tikai akadēmiskās un tautas mūzikas ierakstus. Galvenais ir kvalitāte. Tāpēc neesmu mūsdienu mūzikas piekritējs, tā man šķiet kā harmonijas vingrinājumi. To nevaru ne pārdzīvot, ne saprast. Mocarta koncerts klarnetei man šķiet kā medus maize.

Ragaciema mājās dabūju izkustēties, ziemā – sniegu tīrot, vasarā – dārzu kopjot. Patīkamas rūpes par ābelēm, vīnogām, puķēm. Patīkamas rūpes ir arī par trim mazbērniem, jāved uz dejošanām, sportiem. Pierakstiet, ka esmu par eiro un pret to, ka latvieši aizmirsuši – kas neriskē, tas nedzīvo Jūrmalā!

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+