Uldis Šmits: Lai Latvijas vairāk būtu Briselē un vispirms – pašā Latvijā 1
Mazliet pārfrāzējot Baibas Brokas apgalvojumu, ka “Latvijā Briseles ir bijis gana”, jāteic, ka Briselē Latvijas gan varētu būt vairāk.
Tomēr vismaz vienā ziņā daudzi sūdzas par “Briseles” nepietiekamību, proti, naudas ziņā. Jo mūsu politiskajās debatēs tas, kas attiecas uz Eiropas Savienību, parasti tiek reducēts līdz piešķirtās vai piešķiramās naudas apjomiem. Krīzes apstākļos ES kopējais budžets – nākamā gada un arī daudzgadu budžets (2014 – 2020) – ir sarucis, taču visumā Latvija, būdama valsts, kas vairāk saņem nekā iemaksā, šoreiz spēja savas intereses iespējamo kompromisu robežās aizstāvēt pat veiksmīgāk nekā citkārt – lai ko arī stāstītu Dombrovska valdības un mūsu tagadējo eiroparlamentāriešu bargie kritizētāji. Protams, arī Eiropā mūziku pasūta tas, kas maksā, tāpēc lielākās un bagātākās valstis ir vienlīdzīgākas par pārējām – galu galā Eiropas Savienību uztur pilsoņi, kuri mēdz būt arī vēlētāji. Pastāv jau vēl citi principi, piemēram, solidaritāte, un ES amatpersonām jāraugās, lai tie kopējo interešu vārdā tiktu ievēroti, bet šajā sakarā jāsecina, ka “Briseles” nemaz nav bijis gana pat visas ES mērogā. Tāpēc bagāto valstu vadītāji, pirmām kārtām Angela Merkele, kas ar vārdiem atbalsta saukli “vairāk Eiropas”, ar darbiem panāca ES budžeta apcirpšanu. Nav arī tā, ka solidaritāte ir zudusi, pretējā gadījumā Baltijas valstīm nebūtu izredžu sākt stratēģiski svarīgus transporta un enerģētikas projektus, ko ES, iespējams, finansēs 75 – 85% apmērā. Un ne jau “Briseles” dēļ šie Baltijas valstīm nozīmīgie projekti ir iestrēguši.
Mēs, protams, varam uzlūkot “Briseli” kā abstrakciju, bet labāk būtu atcerēties, ka šobrīd Eiropas finansēs un ekonomikā daudz kas vai pat pārāk daudz kas ir atkarīgs no Vācijas, tāpēc, ja runājam par bieži piesaukto Eiropas kodolu, šodienas “Brisele” galvenokārt ir Berlīne un Frankfurte, kur atrodas Eiropas Centrālā banka. Taču “Brisele” ir, vismaz tā tam vajadzētu būt, arī Rīga, Tallina un Viļņa – trīs Baltijas valstis, kuru vadītāji sēž ES Padomē. (Lietuvas prezidentūra šajā pusgadā to uzskatāmi parādīja.) Eiropas vēsturiskās atmiņas atmodināšanā “Brisele” ir Varšava, jo ne jau tikai naudas dalīšana vien ir no svara. Kopš ES lielās paplašināšanās 2004. gadā, kas bija Eiropas politiskā atkalapvienošanās, īpaši Eiropas Parlamentā ienāca diskusijas par 1939. gada 23. augustu, Katiņu, totalitāro režīmu noziegumiem un, pateicoties arī Latvijas eiroparlamentāriešu ierosmēm, Eiropa savas pagātnes izpratnē ir krietni pavirzījusies uz priekšu. Tikmēr mūsmāju politikas virtuvē arvien skaļāki kļuva saucieni, ka vēsture jāliek malā. Eiroparlamenta loma lēmumu pieņemšanā pieaug līdz ar deputātu atbildību, bet Latvijai pārstāvju ir tik, cik ir, atrēķinot tos, kuri idejiski vairāk pārstāv Kremļa administrāciju vai, kā Rubiks, bijušo PSRS. Gribētos, lai nākamajā eiroparlamenta sasaukumā būtu, tēlaini sakot, kaut drusku vairāk Latvijas, taču var iznākt, ka būs vēl mazāk.
Nākamgad apritēs desmit gadi kopš Baltijas valstu dalības Ziemeļatlantijas aliansē (29. martā) un Eiropas Savienībā (1. maijā), kas nodrošina to, ka politiski atrodamies nevis austrumos, bet rietumos, un tāds arī bija 1918. gada 18. novembra Latvijas dibinātāju pamatmērķis. Tie, kas apgalvo, ka Latvijas vieta ir ne šur, ne tur, apzināti vai neapzināti runā nepatiesību. Eiropas valstij trešā ceļa nav. Tāpēc ir svarīgi, lai šajās organizācijās Latvijas būtu vairāk. Bet vispirms – lai Latvijas daudz vairāk būtu pašā Latvijā.
