Ekonomika
Latvijā

“Vairāk pašcieņas, pirksim savu!” Kā stutēja vietējos Lielās depresijas gados 6

Attēli no žrunāliem ” Atpūta”, “Svari” un “Latvijas kareivis”

Krievijas aizliegums ievest gandrīz visas pārtikas preču grupas no Eiropas Savienības, ASV, Austrālijas, Kanādas un Norvēģijas, atriebjoties par to, ka šīs valstis noteikušas ekonomiskās sankcijas saistībā ar Krievijas agresiju Ukrainā, no jauna aktualizējis jautājumu par valsts un sabiedrības atbalstu vietējiem ražotājiem.

Neapskaužamā situācijā nonākušie zemnieki un citi ražotāji arvien neatlaidīgāk pieprasa politiķiem nevis tukšus solījumus, bet skaidru rīcību atbalstam. Tomēr tikpat būtiski mums ir arī pajautāt sev – cik paši esam gatavi ar savu maku izvēlēties vietējo ražotāju, pievienojoties kampaņai “Latvijas labums”, ko nesen sākusi Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera kopā ar vairāku nozaru asociācijām?

“Izvēlies Latvijas preci savam labumam,” šis aicinājums mūsu zemē tikpat aktuāls bija arī pirms 85 gadiem. Idejiski tajā saskatāma liela līdzība ar mūsdienām, lai gan laiks un apstākļi, protams, bija un ir pavisam atšķirīgi. Dot priekšroku vietējai precei, veicināt eksportu un regulēt importu Latvijā bija aktuāli visus 30. gadus, tomēr šajā rakstā pievērsīšos šīs idejas sākotnei smagajos pasaules ekonomiskās krīzes gados.

20 vagoni zelta par pārtiku


1929. gadā Latvija pavisam konkrēti sāka izjust krīzes skarbos vējus, kas, pamazām pieņemoties orkāna spēkā, bija sākuši trakot Eiropā un visā pasaulē. Cenšoties aizsargāt savu ekonomiku, valstis vienīgo izeju saskatīja apjozties ar pēckara laikā neredzēti augstiem ievedmuitas vaļņiem, tuvākajā laikā nosakot stingrus valūtas izvešanas ierobežojumus, kā arī importa preču kontingentus un pat ieviešot aizliegumus ievest atsevišķas preču grupas. Arī Latvijā no dažādu sabiedrības grupu puses izskanēja aicinājumi “piekopt saimnieciskā nacionālisma politiku” (“Latvijas Kareivis”, 1931. gada 20. janvārī), jo “mēs ļoti vāji aizsargājamies ar muitām”. Pēc dažiem aprēķiniem, būdama agrāra valsts, Latvija par pārtikas produktiem vien bija aizlaidusi uz ārzemēm 20 vagonus zelta.

Skaļāku trauksmes zvanu Latvija izdzirdēja 1929. gada vasarā, kad viena no tās galvenajām tirdzniecības partnerēm – Vācija – paaugstināja ievedmuitu piena produktiem, kas nenovēršami tuvināja katastrofu Latvijas sviesta eksportam. Līdz ar pieaugošajām grūtībām kā ārzemju, tā iekšzemes tirgos Latvijas lauksaimnieki nonāca burvju lokā, jo viņu ienākumi ne tuvu nesedza izdevumus. Daudz spožāk šajā laikā neveicās arī rūpniekiem.

Apstākļos, kad eksporta tirgi Latvijai aizvērās cits pēc cita, neatlika nekas cits kā ar ilgu pilnu skatienu raudzīties iekšējā tirgus virzienā, kā arī sākt domāt par importa ierobežojumiem. “Vai tādēļ nebūtu ikviena pilsoņa nacionāls un arī sociāls pienākums ņemt vērā līdzpilsoņu darba rezultātu, it sevišķi vēl tad, ja tas ir vienlīdzīgā labumā un vienādā cenā ar ārzemju ražojumu? Vienmēr jāpieprasa Latvijas ražojumi un nav jāļaujas pierunāties, ka vienu jeb otru priekšmetu pie mums neizgatavo,” presē pauda Latvijas ražojumu propagandas organizācijas komitejas vadītājs P. Kalnozols. Arī ekonomistu vairākuma aprindās šajā laikā bija atbalsts vismaz mērenā protekcionisma līnijai, kas īpaši būtiska “jaunām valstīm ar dzimstošu rūpniecību” (Alberts Zalts, “Ekonomists”, 1929. gada 15. martā).

Latvija – orientējusies uz Rietumiem


Interesants un vēl nopietnu pētījumu vērts ir jautājums par to, cik lielā mērā Latvijas saimniecība 20. gs. 30. gadu sākumā bija atkarīga no pasaules saimniecības dažādās nozarēs. Gandrīz viss Latvijas ārējās tirdzniecības apgrozījums šajā laikā attiecās uz Eiropu, galvenā Latvijas importa partnere bija Vācija, bet eksporta – Anglija, Vācijai ieņemot otro vietu, tomēr tās loma aizvien pieauga (sevišķi sviesta eksportā). Kā importā, tā eksportā Anglijas un Vācijas daļas kopā veidoja vairāk nekā pusi kopvērtības. No pārējām Vakareiropas valstīm Latvijas ārējā tirdzniecībā nozīme bija Beļģijai, Holandei, Francijai, Polijai.

Par to, cik svarīga nozīme ārējiem tirgiem bija Latvijas ekonomikā, liecina ievērojamais latviešu ekonomists A. Ceihners, izdevumā “Ekonomists” 1930. gadā uzsverot, ka “dažām valstīm mūsu ārējā tirdzniecībā ir izcila loma. Turpretim gandrīz visu ar Latviju tirgojošos valstu ārējai tirdzniecībai no Latvijas un eksportam uz Latviju viņu saimniecībā ir niecīga nozīme”. Viss Latvijas eksports, pēc E. Ceihnera aprēķiniem, no 1920. līdz 1928. gadam kopā veidoja 200 miljonus latu (viena gada valsts budžeta apjoms 20. gs. 30. gadu sākumā bija 130 miljoni latu, 30. gadu beigās – ap 200 miljoniem latu).

Pēc 1927. gada tirdzniecības līguma noslēgšanas Latvijas tirdzniecībā bija pieaugusi arī PSRS nozīme. Tomēr, tā kā šie kontakti netika uzskatīti par drošiem un potenciāli ilgstošiem, A. Ceihners secināja: “Ja mums zustu visi līdzšinējie (neievērojot tirdzniecības līguma periodu) saimnieciskie sakari ar Krieviju, nekādi lielie sarežģījumi mūsu saimniecības dzīvē ar to nerastos. Mūsu ārzemju saimniecisko (un kulturālo) sakaru centrs ir Vidus- un Rietumeiropa – pirmām kārtām, Vācija, tad Anglija, tālāk Beļģija, Holande, Francija, Čehoslovākija, Zviedrija, arī Ziemeļeiropas Savienotās Valstis. Ar šīm valstīm Latviju saista ne tikai ārējā tirdzniecība, bet arī ārzemju kapitālu, kredītu attiecības un kuģniecība. Kā saimniecībā, tā kultūrā esam gandrīz pilnīgi orientējušies uz Rietumiem.”

Pēc A. Ceihnera datiem, uz Vāciju Latvija sūtīja 86% sviesta eksporta, uz Angliju – bekonu, kokmateriālus, linu u. c. Latviešu lins nonāca arī Beļģijā un tālāk Francijā. Uz Poliju eksportēja galvenokārt gumijas apavus, arī linoleju u. c.

Prasa pēc Parīzes šika


Laikā, kad eksporta tirgi aizvien vairāk saruka un vārda pilnā nozīmē vērās ciet, strauji kusa valsts valūtas rezerves, kā arī katrs lats bija jānopelna daudz lielākiem sviedriem, lielas bažas raisīja ārzemju preču imports Latvijā, kas pēdējos saimnieciski labvēlīgajos gados bija pamatīgi pieņēmies spēkā. Kā 1931. gadā vēstīja “Lauksaimniecības Tirgus Ziņas”, Latvijā “preču vairāk importēts nekā eksportēts apmēram par 600 miljoniem latu”.

Principā par vēlamāku tika atzīta to preču ievešana, kas bija vajadzīgas ražošanai un kas Latvijā nebija atrodamas – piemēram, akmeņogles un citas izejvielas. Daudz neiecietīgāka attieksme bija pret greznības priekšmetu – parfimērijas preču, dārgakmeņu, kažokādu, dārgu apģērbu – importu, kas nemitīgi pieauga. Skaistumlietas, ārzemju zīda audumi, smaržas, kažokādas jau tā bija apliktas ar augstu muitu, tomēr vienīgais jūtamais rezultāts bija aizvien plašākā kontrabanda. “Cilvēki vairāk izdod nekā ieņem. Viņiem nepietiek ar vietējiem audumiem, kas pagatavoti vietējās darbnīcās pie vietējiem drēbniekiem. Viņi prasa pēc Parīzes modeļiem un pēc Vīnes vai Parīzes jaunākā šika. Veikali vairāk nekā jebkad pilni ar dažādām greznības lietām. Senākās vienkāršības, solīduma un atturības vietā stājusies ārišķība un skaļums,” žurnālā “Ekonomists” 1929. gada 15. martā moralizēja tā redaktors Jānis Bokalders.

Taču bija ko aizdomāties, jo Latvija pārāk lielos daudzumos ieveda arī daudz no tā, ko ražoja pašu zemē – piemēram, maizes labību, jo pastāvēja uzskats, ka latviešu zemnieki vien nevar nodrošināt visu pieprasījumu un ka ārzemju kvieši bieži vien ir kvalitatīvāki. Kopējā maizes labības importa vērtība no 1922. līdz 1929. gadam bija vairāk nekā 228 miljoni latu. Kā 1929. gadā pirmās Latvijas ražojumu propagandas nedēļas atklāšanā izteicās Latvijas Ministru prezidents Hugo Celmiņš: “Mēs skrienam pakaļ modei un kaunamies paši no saviem ražojumiem. Latvija pat pārgājusi uz ārzemju maizi un atrod, ka Kurzemes kvieši nav pietiekami balti – ir jāieved Amerikas kvieši.” Importēja arī cukuru (Latvijā tad jau darbojās Jelgavas cukurfabrika, lai gan ne vienmēr spēja nodrošināt visu pieprasījumu), siļķes, sāli, audumus, koka un papīra izstrādājumus, lielā daudzumā – augļus u. c. Pēc žurnāla “Ekonomists” ziņām (1932. g. 1. jūlijs), vēl 1931. gadā, kad Latvijas tirgū jau tā bija vērojama cūku pārpilnība, valstī ieveda 543 tonnas speķa, ēdamo tauku un cūkgaļas kopā par gandrīz 600 tūkstošiem latu.

“Blāv logā dzeltenīgs ananāss” 


Latvijas iedzīvotāji tā “suģestējušies” no ārzemju labumiem (daži pauda, ka pie vainas arī bijušās Krievijas laikos ieaudzinātais uzskats: no ārzemēm nāk aizvien kas sevišķs), ka kādai Liepājas fabrikai bijušas grūtības pārdot savu preci lauksaimniekiem, jo uz tās trūcis etiķetes svešvalodā. Dažkārt bijuši gadījumi, kad Latvijas ražojumus uzdevuši par ārzemju – piemēram, 1929. gada rudenī Rīgas lielākā veikala vitrīnā izstādīti Latvijā izgatavoti zābaki ar ārzemju “birku”. Tāpat bija pamatotas aizdomas, ka lielie zobu pastas ievedumi satur to pašu Latvijas krīta pulveri, kas jau izvests uz ārzemēm un tur iesmaržots. Arī zem dārgo Latvijā nonākušo it kā franču smaržu nosaukumiem nereti slēpās tie paši Latvijas ražojumi. Tāpēc izskanēja arī prasība pēc īpašām zīmēm tieši Latvijā ražotiem produktiem.

Tomēr varēja jau droši teikt, ka “Latvijas tirgotāju uzdevums ir neļauties sev iegalvot ārzemju ražojumus, iepriekš nepārliecinoties, vai tādus jau nepagatavo iekšzemē” (“Latvijas Tirgotājs”, 1930. gada 15. oktobrī). Patriotiskie apsvērumi praksē nereti piekāpās ārzemju eksportētāju daudz plašākā piedāvājuma, izdevīgāko cenu un kredītnosacījumu priekšā. Laikraksts “Latvijas Sargs” gan 1929. gada decembrī prātuļoja, ka “pie mums iespiežas nevis pirmā labuma ārzemju preces, bet lētākās, kas jau izgājušas no modes”.

Arī Latvija 1931. gadā paaugstināja savus ievedmuitas tarifus un ieveda arī importa kontingentus (ierobežojumus noteiktām preču grupām – piemēram, parfimērijas un kosmētikas preces 1931. un 1932. gadā drīkstēja ievest 8000 kg apjomā, kakao sviestu – 25 tūkstošus kg, ziepes – 10 tūkstošus kg utt.). Bija skaidrs, ka līdz ar muitas tarifa celšanos ārzemju preces krietni padārdzināsies. Turklāt, lai gan bija virkne vietējo preču, kuru cenas nedrīkstēja paaugstināt, tam vajadzēja atsaukties arī uz pašmāju ražojumiem (it sevišķi tiem, kas tapa, izmantojot importa izejvielas). “Jau desmit gadus mūsu lielākām rūpniecības nozarēm ir audzinošas aizsargmuitas, bet viņu konkurences spējas kā neaug, tā neaug. Gluži otrādi – rūpniecība it kā top arvien nevarīgāka, nebeidz pieprasīt jaunas muitas, jaunus kruķus, it kā būtu no bērnības, jaunības un vīra gadus nepiedzīvojusi, tieši ielēkusi vecuma nespēkā,” 1931. gadā rakstīja izdevums “Muitas Darbinieks”.

Paradoksāli, ka jaunais tarifs vismazāk ietekmēja greznumpreču cenas, kurām tas jau iepriekš bija augsts. Toties rīsi turpmāk bija dārgāks par astoņiem santīmiem kilogramā, apelsīni vismaz par desmit santīmiem gabalā, tauki – par 20 santīmiem mārciņā, ādas apavi – par 15%, gramofonu plates – par 75%, liellopi – apmēram par 40 latiem gabalā utt., toties kažokādu cenas paaugstinājās tikai par 7 – 15%, nekādi neietekmējot turīgo pircēju paradumus.

“Blāv logā dzeltenīgs ananāss / Un silda zilzaļganu bārdu. / Iet pilsons un kāri rij siekalas / Un iekāro mantu tik gārdu. / Ko maksā šis brīnišķais ananāss / Ar maigo un sulīgo snurķi? / Bet veikalnieks nikni iekliedzas: / Vas? Tas tokš ir mūsu Latgales gurķis!” – atainojot daļā sabiedrības valdošo noskaņojumu, satīriskajā žurnālā “Svari” 1931. gada ziemā “dainoja” Dons Frederico (īstajā vārdā dzejnieks Fridrihs Gulbis).

Tirgotāji un daļa pircēju, protams, bija neapmierināti, tomēr izskanēja arī viedoklis, ka Latvijai jāseko to valstu paraugam, kas jau noteikušas dažādu preču ievešanas aizliegumus. “Lauksaimniecības Tirgus Ziņas” 1931. gada decembrī vēstīja, ka, piemēram, Itālijā noliegts ievest 46 dažādu preču grupas – vīnogas, vīnu, konjakus, liķieri, stikla, kristāla izstrādājumus, parfimēriju un daudz ko citu. Austrijā – šokolādi, augļu konservus, zīda audumus, salmu cepures, drēbes un veļu u. c. Īpaši izcēlās Šveice, kas bija aizliegusi importēt pat 125 preču grupas.

Atbalstot lauksaimniekus


Jau kopš 1928. neražas gada par īpašu raižu objektu Latvijā bija kļuvusi lauksaimniecība. Pēc Romas lauksaimniecības institūta pētījumiem, 1929. un 1930. gadā kviešu cenas pasaules tirgos nokritās par 32%, rudzu – 23%, miežu – 19%, sviesta – 23%. Pēc izdevuma “Ekonomists” aplēsēm, 1932. gadā lauksaimnieku ieņēmumi jau bija par 25% zemāki nekā 1913./1914. gadā, bet, atceroties 1930. gada pirmo ceturksni, – pat par 40%. Kopējo lauksaimnieku parādu kopsummu šajā laikā lēsa jau uz 340 miljoniem latu. Cenšoties līdzēt, valdība 1930. gadā pieņēma noteikumus, pēc kuriem labības importētājiem vajadzēja iepirkt arī attiecīgu daudzumu vietējās labības. Savukārt valdība uzņēmās starpniecību vietējās labības pārdošanā. 1932. gada aprīlī tā izšķīrās par diezgan krasu soli, nosakot maizes labības importa monopolu. Turpmāk labību no ārzemēm varēja ievest vienīgi valsts, arī regulējot iekšzemes maizes labības un tās izstrādājumu tirdzniecību. Labības pamatcenas ne vēlāk kā līdz 1. aprīlim katra nākamā gada ražai (tātad – divus gadus uz priekšu) turpmāk noteica valdība, vadoties no vidējām ražošanas pašizmaksas cenām. Līdzekļus tam visam bija paredzēts ņemt no brīvajām sēklas fonda summām un valsts rezerves kapitāla vai arī aizņemoties no Latvijas Bankas. Kā jau parasts, zaudējumus bija paredzēts segt “budžeta kārtībā”. Kā 1932. gada 1. jūlijā uzsvēra žurnāls “Ekonomists”, importa monopolam savu darbību gan nācās atklāt ar ārzemju kviešu iepirkumu, lai iztiktu līdz jaunajai ražai, līdz kurai, pēc Zemkopības ministrijas aplēsēm, pietrūka apmēram divu mēnešu patēriņa normas. Pēc Arnolda Aizsilnieka ziņām, par iepirkto labību maksāja ievērojami vairāk nekā par importēto – piemēram, no 1931. līdz 1932. gadam par importa rudziem samaksāts vidēji 101 lats, bet par vietējiem kviešiem 167 lati par tonnu. Par starpību samaksāja patērētāji – pēc Valsts kontroles darbinieka P. Vanaga datiem, 1932./1933. gadā šī summa bija apmēram 20 miljoni latu. Pēc Valsts statistiskās pārvaldes ziņām, 1932. gadā miežu maizes cena svārstījās no 59 – 63 santīmiem kilogramā, bet 1933. gadā – 60 santīmu. Valdībai pieņemot lēmumu par maizes cenu regulēšanu, 1933. gadā cenai vajadzēja nokristies par pieciem sešiem santīmiem kilogramā.

Pēc žurnāla “Ekonomists” aprēķiniem, “cietās cenas” maizes labībai 1930./1931. gadā deva lauksaimniekiem apmēram 11 miljonus latu virs pasaules tirgus cenām, bet 1932. gadā – 4,5 miljonus latu. Par sēklu un graudu eksportu valsts piemaksāja 1931. gadā 1,3 miljonus un 1932. gadā – 1 miljonu latu. Linu audzētājiem valsts piemaksāja 1929./1930. gadā 5,4 miljonus latu, bet 1930./1931. gadā – 6,1 miljonu latu. 1930. gadā valdība izlietoja 2,5 miljonus latu piemaksās sviesta ražotājiem – par pirmās šķiras sviestu Vidzemē, Kurzemē un Zemgalē varēja saņemt 20 santīmu par kilogramu, bet Latgalē arī par otrās šķiras sviestu – 30 santīmu par kilogramu. Bet, piemēram, Jelgavas cukurfabrika piemaksās biešu ražotājiem 1931. gadā izmaksāja pusotru miljonu latu virs cenām, kas pastāvēja pārējās Eiropas valstīs (piemēram, Čehoslovākijā un Zviedrijā).

Vēl viens valsts monopols, kas bija būtisks eksporta jomā, radās pēc 1932. gada 3. oktobrī izdotajiem noteikumiem, kas piešķīra Zemkopības ministrijai tiesības piedalīties gaļas rūpniecības un eksporta sabiedrībā, kurai vienīgajai bija atļauts eksportēt dzīvas cūkas un bekonu.

Līdzekļi lauksaimniecības balstīšanai, kas tika piešķirti gan uz pārējo patērētāju maka rēķina, tomēr ar mērķi saglabāt fundamentālas vērtības – zemkopību kā Latvijas ekonomikas pamatu, zemnieku dzīvesveidu un darba vietas –, šajā laikā tika atvēlēti kā Zemkopības, tā arī Finanšu ministrijas budžetos, bet aizdevumus izsniedza Valsts Zemes banka.

“Vairāk pašcieņas!” 


“Pašreizējais moments prasa, lai katrs pilsonis savus kaut arī nelielos līdzekļus izlietotu tā, kā tas būtu arī izdevīgi no vispārīgā tautsaimniecības viedokļa,” 1929. gada 15. septembrī deklarēja žurnāls “Ekonomists”. Iekšzemes ražojumiem bija arī jādod priekšroka sabiedrisko un publisko iestāžu iepirkumos, ļaujot par tiem “nedaudz pārmaksāt”. Piemēram, Latvijas armija savām vajadzībām lielākoties iepirka Latvijā ražotus produktus.

“Vairāk pašcieņas. Pirksim savus ražojumus,” ar šādu devīzi kopš 1929. gada visā Latvijā notika vietējo ražojumu propagandas nedēļas. To mērķis bija radīt pārskatāmu ainu par Latvijā ražotajiem labumiem, ieinteresējot tirgotājus un informējot pircējus, galvenokārt mēģinot “pārliecināt šaubīgo patērētāju daļu, ka mūsu lauksaimnieki un rūpnieki tiešām var ko vērtīgu ražot” (“Latvijas Tirgotājs”, 1931. gada 1. septembrī).

Šajā laikā notika vērienīgas vietējo ražojumu izstādes un visā valstī veikalu vitrīnas bija jārotā ar pašmāju precēm. “Latvija patērē 38% tādu ārzemju preču, ko paši spējam ražot. Mums jāpieradinās iztikt pēc iespējas ar mazāku greznumu un nedzīvot pāri savām spējām. Ja paši necienīsim savu darbu, kas tad to cienīs,” pirmās Latvijas ražojumu propagandas nedēļas atklāšanā 1929. gada 19. martā Nacionālajā teātrī teica Valsts prezidents Gustavs Zemgals. Pēc tam visiem bija iespēja vērot 90 smago automobiļu korso braucienu pa Rīgas ielām – priekšgalā devās savienības “Konsums” mašīnas ar labību, liniem, sēklām, sējmašīnām, sviesta muciņām. Piensaimniecību pārstāvēja milzu piena, jogurta un kefīra trauki, bet “Augļu eksports” lepojās ar saldumiem un gardumiem. Reizē Vērmaņdārza paviljonā notika arī Latvijā izdoto grāmatu parāde. Vērienīgas Latvijas ražojumu izstādes Esplanādē speciāli uzceltos paviljonos notika 1931. un 1932. gadā. 1931. gada decembrī Latvijas Lauksaimniecības centrālbiedrība rīkoja vietējo lauksaimniecības ražojumu izstādi. Tās laikā apmeklētājiem bija iespēja arī baudīt garšīgos tikai no Latvijā augušiem produktiem tapušos Kaucmindes semināra audzēkņu gatavotos ēdienus. Ēdienkarte “sastādījusies” no pupiņām, bietēm, kaņepēm, āboliem, grūbām, baravikām, rudzu miltu nūdelēm u. c. Varējuši, piemēram, pārliecināties, ka rīsus saldajos ēdienos var ļoti labi aizvietot ar miežu grūbām. Sevišķi iespaidīga Latvijas ražojumu parāde notika 1932. gada septembrī. Laikraksts “Latvijas Kareivis” 1932. gada 28. jūlijā vēstīja, ka paviljonu būve vien izmaksās 40 – 50 tūkstošus latu. Toreiz vislielāko uzmanību guva Zemkopības ministrijas eksponāti. Akvārijos peldēja Latvijas karpas, lašu mazuļi, taimiņi, upju un ezeru sīgas un zelta zivtiņām līdzīgās orfas – Latvijas ražojums, kas iegūts, krustojot japāņu orfas ar mūsu karpām. Bet Meža departamenta zvērnīcā mita Latvijas mežu iemītnieki – ūpis “Jūla”, krauklis, melnais stārķis, mežacūka, lapsas, lūši, stirnas. Par ieeju izstādē, kas nedēļu nogalēs bija apmeklēta visai kupli, bija arī jāmaksā – brīvdienās biļete maksāja vienu latu, darba dienās – 50 santīmu.

1933. gada 23. maijā pa dažādām Latvijas pilsētām kursēja pašmāju ražojumu ceļojošā izstāde – vilciens ar 60 vagoniem, kurā bija pārstāvētas firmas no visām rūpniecības nozarēm.

“Mums ir tik maz ideju, kas varētu visus apvienot, tādēļ turēsimies pie aicinājuma izvēlēties Latvijas ražojumus un rūpēsimies par viņu popularizēšanu mūsu pašu labā,” 1931. gadā izteicās Latvijas ražojumu propagandas organizācijas vadītājs P. Kalnozols. Protams, laiki ir mainījušies, taču vai neskan mūsdienīgi?

Galerijas nosaukums

Uzziņa


* Kopējais Latvijas tautas ienākums 1925. un 1926. gadā veidoja 900 miljonus latu.

* Preču eksports no tā veidoja tikai ap 22%. Importa sadaļā šī attiecība bija ap 27%.

* No visa iemaksātā akciju sabiedrību pamatkapitāla – 176 miljoniem latu – 1928. gada janvārī ārzemniekiem piederēja 95 miljoni latu. No tiem 55,4 miljoni latu bija ieguldīti rūpniecībā. Pirmajā vietā bija Vācijas kapitāls, pēc tam – Anglijas un Francijas.

* No ārzemēs dzīvojošiem radiniekiem saņemtie pabalsti šajā laikā bija aptuveni 8 miljoni latu gadā.

Avots: A. Ceihners, “Ekonomists”, 1930.

 

LATVIJAS BEKONA EKSPORTS (1924 - 1931)

Gads Miljoni latu
1924 1,20
1925 3,60
1926 5,77
1927 5,88
1928 2,37
1929 1,50
1930 2,80
1931 1,77
Avots: “Ekonomists”, 1932.

Latvijas sviests eksporta zemes: procentuālais īpatsvars

Valsts  1931  1932
Vācija 74%  82%
Anglija 9,83% 14,33%
Francija 7,40% 1,60%
Beļģija   5,94%   –
Čehoslovākija 2,22% 0,67%

 

LA.lv