Vairāk pašcieņas, vairāk drosmes! 0
Klāt rudens, un atkal visā baismīgumā skatam paveras nesakoptie lauki, aizaugušie dārzi. Pavasarī to visu atkal apņems dūmi. Daudzi no savulaik personālajiem pensionāriem, veterāniem un citiem par velti piešķirtie zemes gabali dārzkopības sabiedrībās ir nolaisti, aizmirsti, pārvērtušies par čūskulājiem, tādējādi traucējot tiem, kuri patiešām vēlas strādāt un sakopt ap sevi dzīves telpu.
Savulaik tika izstrādāti plāni, kā šos izmirstošos dārzkopības kooperatīvus pārvērst par cilvēku cienīgām apdzīvotām vietām, taču tagad tas viss ir apklusis un tā vien šķiet, ka šie “likteņdārzi” nevienu vairs neinteresē. Padarīsim Latviju par zaļāko valsti!? Jau padarīta!
Pašvaldības sūdzas par naudas trūkumu, bet nauda zemē mētājas. Vajadzīgi tikai atbilstoši normatīvie akti un vēlēšanās tos pildīt.
Manuprāt, nožēlojami ir pavasaros ar atkritumu maisiem skriet pa laukiem un ārēm, ja visu gadu mēslots un snausts. Vienmēr esmu brīnījusies, kur gan lauku cilvēki liek savus atkritumus? Tas “lauciņš” ir tik nesakopts, bet vajadzētu vien organizēt savākšanu un kontroli pār līgumu noslēgšanu.
Tā vietā, lai mācītu un aicinātu strādāt, dodam visdažādākās atlaides, vācam ziedojumus. Lai sakoptu savu māju, izmazgātu drēbes un izslaucītu pagalmu, naudu nevajag. Nožēlojami, ka iepirkumu grozā vismaz katram otrajam ir alkohols!
Nu jau arī mācību grāmatas pieprasa par velti. Kāpēc maldināt sabiedrību? Par velti nav nekas. Par to taču maksāsim mēs visi no valsts budžeta. Par to arī vajag stāstīt! Alkoholam iznāk, grāmatām, bērnam – ne.
Slikta dzimstība? Un arī būs, ja tā turpināsim. Nauda vien nepalīdzēs. Cilvēkiem vajag stabilitāti, drošību un arī stingrību. Pašplūsmā, gļēvi rīkojoties, uz priekšu netiksim.
Skumji, jo šobrīd netiekam galā pat ar valsts zaimotājiem. “Cīnāmies” par valsts valodu, bet paši… Kauns!
Kādā krāšņā žurnālā par brīnišķīgām tēmām raksts par skaistu māju, koptu dārzu un, domājams, arī strādīgiem cilvēkiem, bet, ak vai, mājas nosaukumā blakus latviešu alfabēta burtiem – kirilica! (N burta vietā H).
Būsim atklāti, tā divvalodība taču reāli pastāv! Visa informācija, visi bukleti – viss, viss divās valodās. Tāpēc jau arī valsti neciena, bet pilsonību pieprasa.
Lūgums, dariet taču kaut ko, lai izbeigtu “šostēšanu” un “šistēšanu”, jo tā vien dzirdu, “šī te programma”, “šis te jautājums”, “šie te darbi” utt. Nu jau arī pat žurnālisti un valdības cilvēki tā runā.
Vairāk pašcieņas, vairāk drosmes – to gribētos novēlēt līdzcilvēkiem. Palasiet Anatolu Fransu. Viņš rakstīja, ka “trūkumcietēju stāvokli nevajag uzlabot, to vajag novērst”. Trūkumcietēji nav suņi, kurus baro, lai tie nekostu.
Manuprāt, pēdējais laiks mainīt tieši attieksmi pret visu, ko darām, jo pretējā gadījumā tiešām nonāksim bezdibenī.
