Voldemārs Krustiņš: Vai hibrīdkarā ņems gūstekņus un, ja ņems, kur tos liks? 5
Apdomājot nedēļas beigās par tajā dzirdēto un redzēto, sāk mākt bažas, vai to, ko mēs dēvējam par sabiedrību, neapdraud noslīkšana runu plūdos par gaidāmo vai pat jau atnākušo hibrīdkaru. Dažādos publiskos un mediju rīkotos saietos bieži ievēroju vienus un tos pašus apmeklētājus, kuri vienā cēlienā “strādā” par runātājiem, bet otrā par klausītājiem. Viņi “skaidro”, brīdina un biedē, kā man šķiet, biežāk no tāliem teorētiskiem augstumiem, ne tik daudz no praktiskās dzīves piemēriem. Gluži kā ceļa rādītāji kas gan rāda, kurp ceļiniekiem doties, bet paši paliek uz vietas. Tas ir uztraucoši.
Lai “LA” lasītājs man nepārmestu tukšvārdību, atsaukšos uz kompetentiem spriedumiem, kas turklāt nav ņemti no pašas “Latvijas Avīzes” un nav ar “bārdu”.
Lūk, Saeimas deputāta no Nacionālās apvienības un ģenerāļa K. Krēsliņa atzinumi no “Neatkarīgās Rīta Avīzes” 26. februāra numura. Ģenerālis saka: “Pirmkārt vajadzētu skaidri formulēt, kāda ir valsts aizsardzības politika. Tas ir elementāri. Bet nav izdomāts… Bet, ja trūkst skaidra formulējuma, tā ir bēda. Jo tad nevaram tikt līdz daudzām konsekvencēm.” Īpaši uztraucoša ir ģenerāļa piebilde, ka “par to” runājis arī Saeimā, bet skaidru atbildi uz jautājumu, kāda ir valsts aizsardzības politika, neesot saņēmis. Līdzīgi var teikt par pašreizējās (L. Straujumas vadītās) valdības un tās vadītājas neskaidrajiem izteikumiem par t. s. sabiedrības saliedēšanas un integrācijas problēmām, kas, manuprāt, no valsts iekšējās drošības viedokļa ir ļoti svarīgas. Gan no policijas viedokļa raugoties. Nav jābūt dziļam speciālistam, lai pamanītu, ka hibrīdkara novēršanai jārevidē virkne likumu un citu dokumentu – atbilstoši šīm hibrīdkara realitātēm. Piemēram? Nesenajā Aizsardzības ministrijas pētījumā (“Latvijas Avīzē” 22. janvāra numurā “Cik gatavi aizstāvēt Latviju”) konstatēts, ka 27,9% pilsoņu vīriešu nevēlas cīnīties ar ieročiem rokās, lai aizstāvētu Latviju. Kā šādā gadījumā rīkoties valsts mērogā un ko darīt ar šo publiku? Kā valsts drošību ietekmē liela citas valsts pilsoņu un nepilsoņu kopiena?
Protams, varbūt šie un vēl citi neērti un nepatīkami jautājumi, bet tos pagultē nepaslaucīt un necensties to darīt. Bet kas pa to laiku notiek Krievijā un Ukrainā? Kurp virzās turienes notikumi? Īpaši jau, kad terors parādās Maskavas ielās? Redz, kā uz notiekošo raugās par zinātnieku, politologu dēvēts cilvēks, kurš vada pētniecisku iestādi Krievijā. Piebildīšu, ka Korovins pašam Putinam pārmet vilcināšanos un “mīkstumu”, neiejaukšanos Ukrainas notikumos.
“Šajā situācijā Krievijai nekas cits neatliek kā vēl aktīvāk piedalīties Ukrainas politikā, ņemot vērā socioloģisko likumu, atbilstoši kuram masas vienmēr seko elitei. Un, ja tādas iejaukšanās rezultātā Ukrainu vadīs īsti prokrievisks līderis, tad viņš rezultātā spēs no jauna savākt vienā veselā visu dažādo sociālo telpu un to ievadīt straumē, kas palīdzēs glābt Ukrainu. Un turklāt saglabāt tās subjektīvismu, tās tautu identitāti un suverenitāti kopā ar Krieviju, kā tas bijis vienmēr un kā tas var būt. Šāda iznākuma dēļ Krievijai patiešām ir vērts iejaukties” (Valerij Korovin. “Konec projekta “Ukraina””, Maskava. 2015).
