Latvijā
Sabiedrība

Vairāk prasa pabalstus, nevis ģimenes brīvību. Saruna ar ST priekšsēdētājas vietnieci 2


Sanita Osipova
Sanita Osipova
Foto – Karīna Miezāja

Nesen publiskotajā Eiropas tiesnešu aptaujā tikai maza daļa Latvijas tienešu ir atzinuši, ka mūsu valsts tiesās nav korupcijas. Savukārt Sa­tversmes tiesas priekšsēdētājas vietniece Dr. iur. Sanita Osipova uzskata, ka Latvijā patlaban ir tik neatkarīga tiesu sistēma un tik neatkarīgi tiesneši, kādi demokrātiskās Latvijas vēsturē nav bijuši. Mūsu saruna ne tikai par šo, bet arī citiem aktuāliem jautājumiem.

 

Vai lielākas tiesnešu algas, kas paredzētas no 2019. gada, var kalpot kā stimuls neņemt kukuļus?

S. Osipova: Ja tiesnešiem ir laba alga, tad parādās lielāka konkurence uz šo amatu un arī lielāka iespēja atlasīt profesionālākos kandidātus. Piemēram, Igaunijā pirmās instances tiesneša alga ir tieši divreiz lielāka nekā Latvijā. Mūsu valstī tā ir 1600 eiro, kamēr kaimiņvalstī – 3200 eiro. Lai kļūtu par tiesnesi Igaunijā, ir jāiztur ievērojams konkurss. Tajā piedalās advokāti, prokurori, labākie juristi…

Pirms dažiem gadiem Valsts prezidents Andris Bērziņš aktualizēja jautājumu, ka Latvijā esot sieviešu tiesas, ka tur trūkstot vīriešu. Man pazīstami juristi izmeta atziņu, ka tas tā ir tādēļ, ka šis amats nav prestižs tieši algu dēļ. Tātad starp juristu amatiem tiesnesis, uz kuru vajadzētu tiekties jebkuram centīgam un godīgam juristam, netiek pietiekami novērtēts. Ja advokāts, salīdzinot ar pirmās instances tiesas tiesnesi, var nopelnīt trīskārši, tad šaubos, vai viņš kādreiz izvēlēsies kļūt par tiesnesi pat tad, ja viņš spētu izcili veikt šos pienākumus.

 

Vai pēc gada tas atalgojums būs tik labs, ka veidosies konkurence?

Satversmes tiesa tā saucamajā tiesnešu algu lietā vērtēja nevis summas, bet gan principus, kā tiek noteikta tiesnešu alga. Lai vienlaikus tiktu ievērota gan tiesnešu neatkarība, gan prasības un ierobežojumi tiesnesim. Ja paraugāmies, kā tiek noteikts atalgojums tiesnešiem patlaban, tad jāteic, ka gluži tā neizskatās, ka tiktu ievēroti nepieciešamie kritēriji. Vismaz pagaidām pamatā tiek lāpīta jau izveidotā, neatbilstošā sistēma.

Atgādināšu jums latviešu tautas pasaku par jaunajiem un vecajiem krekliem. Vīrs aizbrauca uz tirgu, pārdeva savu preci un par ietirgoto naudiņu nopirka sev un sievai jaunus linu kreklus. No rīta vīrs pieceļas un pārsteigts ierauga, ka sieva nav devusies gulēt un kaut ko šuj. Izrādās, viņa jaunos kreklus ir sagriezusi, lai uzliktu ielāpus vecajiem krekliem, ielāpi pat pāri vēl esot palikuši. Šobrīd man izskatās, ka netiek mēģināts atrast jaunus uzstādījumus, veidot jaunus principus, bet papildu finansējums tiesu sistēmai tiek piešķirts pēc pārpalikuma principa. Šķiet, ka lāpīšanās mums ir raksturīga. Arī, lāpot ceļu bedrītes, netiek uzlikts jauns ceļu segums, bet tikai aizlāpīti caurumi.

Lai tiesu problēmu atrisinātu saknē, ir jāmaina atlīdzības principi. Tieslietu ministrija kopā ar Tieslietu padomi jau gadiem strādā, lai šo sistēmu sakārtotu.

 

Nesen publicētajā Eiropas Tieslietu padomju asociācijas pētījumā izteikti maz – tikai 16% – tiesnešu ir viennozīmīgi noraidījuši korupcijas esamību tiesu sistēmā. Lietuvā šādu viedokli pauduši 44%, bet Igaunijā – 78% tiesnešu. Latvijā ir arī zemākais tiesnešu neatkarības pašnovērtējums, kas izrietot no neadekvātas mediju ietekmes. Vai pārliekā mediju ietekme nav saistīta ar to, ka žurnālisti cenšas noskaidrot un norādīt, ka tajā vai citā tiesā ir problēmas ar tiesnešu godprātību? Tiesnešiem taču nepatīk, ka viņi nokļūst zem lupas.

Esmu pētījusi Latvijas tiesu neatkarību, tostarp starpkaru periodā, tāpēc varu apgalvot, ka Latvijā patlaban ir tik neatkarīga tiesu sistēma un tik neatkarīgi tiesneši, kādi Latvijas vēsturē nav bijuši. Es nepieminu Kārļa Ulmaņa laiku, kad tiesneši tika ietekmēti. Es runāju par demokrātiskās Latvijas periodu, kad tiesnesis vienlaikus drīkstēja būt, piemēram, arī Saeimas deputāts. Latvijas valsts, kurai ir bijis neilgs demokrātijas laiks, kam sekoja autoritārisms, tad totalitārais padomju režīms, 26 gados, kopš atjaunota neatkarība, ir izdarījusi ļoti daudz, lai Latvija veidotos par tiesisku valsti.

Tiesnesim tiesājot ir jābūt pilsoniski drosmīgam. Viņam ir jāspriež pēc lietas objektīvajiem faktiem un likuma, neraugoties uz sabiedrības reakciju un uz to, ko sabiedrība gaida no sprieduma. Sabiedrība sagaida, ka notiesās un bargi sodīs Lembergu, ka sitīs krustā Zolitūdes traģēdijas vaininiekus… Sabiedrība, pirms tiesu process ir beidzies, jau ir notiesājusi savus izvirzītos vaininiekus.

Tiesnešiem nereti ir problēmas komunicēt, jo viņiem ir sava profesionālā valoda. Tas, kas sabiedrībai nozīmē vienu, juridiskajā terminoloģijā var apzīmēt pilnīgi kaut ko citu. Klasisks nesaprašanās gadījums starp tiesnesi un sabiedrību, kuram pa vidu bija mediji, ir Liepājas tiesneses spriedums pedofilu lietā. Žurnālistu uzmanību piesaistīja piespriestais maigais sods. Tiesnese skaidroja, ka process ir bijis bez pierādījumu pārbaudīšanas, kas nav nekas pretlikumīgs, jo šāda kārtība ir paredzēta kriminālprocesā, bet sabiedrība saprata, ka tiesnese ir strādājusi pavirši, jo kaut kas, ko vajadzēja pārbaudīt, nav izdarīts. Tāpēc tiesneši reizēm baidās runāt, jo viņus pārprot. Turklāt ļoti grūti ir runāt saprotamā terminoloģijā par savu darbu ar nesagatavotu auditoriju.

Mediji lielā mērā ir atbildīgi par saskarsmi starp tiesnešiem un sabiedrību. Tiesa tradicionāli ar sabiedrību komunicē ar publisku tiesas procesu un spriedumiem. Pirms desmit un piecpadsmit gadiem tiesām bija krietni īsāki spriedumi nekā patlaban. Tagad tiesnesis visu, kas viņam ir galvā, iztiesājot lietu, raksta uz papīra, lai sabiedrība var izsekot tiesas likumīgajai sprieduma argumentācijai. Tāpēc spriedumi ir kļuvuši ļoti gari. Mēs to darām ne jau sev vai citiem tiesnešiem, bet gan sabiedrībai. Taču sabiedrība bieži neizlasa spriedumu, izķer kaut ko no konteksta un pasniedz to aplam. Tiesneši ir sapratuši, ka ar sabiedrību ir jārunā, saprotami izskaidrojot spriedumu būtību. Šis mīts par lielo korupcijas risku lielā mērā ir saistīts ar to, ka sabiedrība nesaprot, kāpēc tiesa ir taisījusi tieši tādu spriedumu, nevis savādāku. Viens no sabiedrībā vispārpieņemtajiem izskaidrojumiem, ja kāds spriedums netiek saprasts, ir tiesneša pērkamība.

Lielākā daļa tiesnešu baidās no korupcijas, domā: “Esmu pārliecināts par sevi, bet es negalvoju par sev tuvāko.” Es nesaku, ka korupcijas nav, ar to ir jācīnās. To dara arī tajās valstīs, kur ir ļoti maza korupcija, jo tad, ja pārstās cīnīties, tā augs. Arī Latvija cīnās ar korupciju, tostarp tiesās. Notiesājoši spriedumi korumpētiem tiesnešiem ir nevis mūsu nelaime, bet glābšanas riņķis. Tas norāda, ka tiesu sistēma pašattīrās.

Arī atlasot tiesneša amata kandidātus, jāpievērš uzmanība iespējamiem korupcijas riskiem. Ja cilvēks no labi apmaksāta amata ļoti raujas uz amatu ar divreiz un trīsreiz mazāku algu, tad jājautā, kāda ir viņa motivācija.

 

Vai tiesneši drīkst saņemt jaukas, mīļas Ziemassvētku dāvanas?

Tiesneši gadījumos, kad viņiem nav skaidrs, vai viņu rīcība ir ētiska vai neētiska, vēršas tiesnešu ētikas komisijā, kur tiek paskaidrots arī tas, vai ir ētiski pieņemt mazu dāvaniņu, un, ja tas tiek ļauts, vai ir ētiski, ka tiesnesis pēc tam ar dāvinātāju nesazinās, lai pateiktos. Tiesnešu ētikas komisija savos skaidrojumos atbild uz visiem tiesnešu un ne tikai tiesnešu jautājumiem par tiesnešu atbilstošu izturēšanos.

 

Vai būtu jāļauj rajona (pilsētas) tiesas priekšsēdētājam un apgabaltiesas priekšsēdētājam ieņemt amatu vairāk nekā divus termiņus pēc kārtas? Valsts prezidents Raimonds Vējonis gan atdevis atpakaļ Saeimai otrreizējai caurlūkošanai šos labojumus likumā “Par tiesu varu”. Kāpēc šādi grozījumi vispār tiek virzīti?

Man nav viedokļa par politiskajiem motīviem, kāpēc tas tiek darīts. Bet, būdama juriste, es tomēr nevēlētos tādus tiesu priekšsēdētājus, kas amatā ir vairāk nekā divus termiņus jeb vairāk nekā desmit gadus. Pirmkārt, demokrātiskā tiesiskā valstī svarīgākajos amatos notiek rotācija. Tā ļauj samazināt korupcijas riskus, novērš stagnāciju. Kāda tiesnese man stāstīja, ka sākumā tiesas priekšsēdētājs lietojis vārdu salikumu “mūsu tiesa”, bet otrajā pilnvaru termiņā to aizstājis ar “mana tiesa”. “Savā tiesā” taču negribas rosināt disciplinārlietas un iznest publiski nepatīkamas lietas.

Satversmes tiesu aizsēdējušos tiesu priekšsēdētāju problēma neskar, jo tiesnešu pilnvaru laiks ir desmit gadi.

 

Manu uzmanību piesaistīja Satversmes tiesas nupat publiskotais spriedums lietā par Izglītības likuma 50. panta 1. punkta neatbilstību Satversmes 106. pantam, kas noteic, ka ikvienam ir tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai. Pieteikumu bija iesniedzis kāds pedagogs, kurš bija notiesāts par smaga nozieguma izdarīšanu un kuram tika liegta iespēja strādāt savā profesijā, proti, par skolotāju. To aizliedz Izglītības likums, ja izdarīts smags vai sevišķi smags noziegums. Satversmes tiesa nolēma, ka Izglītības likuma apstrīdētā norma atzīstama par spēkā neesošu kopš 2018. gada 1. jūnija. Vai tas nozīmē, ka, piemēram, bijušie slepkavas vai izvarotāji varēs strādāt skolā?

Pieteikuma iesniedzējs bija labs pedagogs, bet likuma norma viņam liedza turpināt darbu, jo šis cilvēks agrā jaunībā 90. gadu sākumā bija notiesāts par zādzību. Satversmes tiesa ļoti rūpīgi strādāja pie šā sprieduma. Personai bija uzlikts pilnīgs aizliegums jebkad strādāt par pedagogu, bez iespējām to pārskatīt vai jebkad vērtēt, vai persona apdraud bērnus. Demokrātiskās valstīs, kur respektē cilvēku pamattiesības, šāds aizliegums plašam cilvēku lokam kaut ko darīt uz mūžu bez iespējas to pārskatīt pieļaujams tikai izņēmuma gadījumos.

Satversmes tiesa atzina Izglītības likumā noteikto normu par neatbilstošu Sa­tversmei, jo likumdevējs bija izvēlējies uzlikt aizliegumu milzīgai cilvēku grupai. Aizliegums aptvēra ap 280 Krimināllikuma pantu ar vairāk nekā 300 noziegumu sastāviem. Smagos un sevišķi smagos noziegumos ir iekļauti ne tikai miesas bojājumi, zādzības, tur ir arī ekoloģiskie noziegumi, autoavāriju izraisīšana… Likumdevējs, uzliekot šādu pilnīgu aizliegumu, nebija rīkojis pienācīgas parlamentārās debates, apspriežot to, kuros gadījumos personas pagātnē izdarītais noziegums ir bijis vērsts pret tādu objektu, ka tas varētu apdraudēt bērnus. Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas prasa pirms tik plašu aizliegumu noteikšanas rīkot vispusīgas parlamentārās debates. Runa nav par to, ka Saeima nebūtu tiesīga ierobežot pēc noteiktu noziegumu izdarīšanas personai tiesības strādāt par pedagogu, bet gan par to, ka drošības dēļ ar aizliegumu bez pienācīgām debatēm tika aptverts ļoti plašs noziegumus izdarījušu personu loks. Piemēram, Bērnu tiesību aizsardzības likumā ir minēts krietni šaurāks ierobežoto personu loks.

Turklāt ja mēs atzīstam, ka soda ideja ir personas resocializācija, tad ar Izglītības likuma attiecīgo normu ir izdarīts pavisam kas pretējs – cilvēks uz visu mūžu diskvalificēts savā profesijā. Jāatzīmē, ka valsts izveidota institūcija jau tagad vērtē, vai ir kādi riski, kuru dēļ par mazāk smagu noziegumu sodīts cilvēks nedrīkstētu strādāt skolā.

Jūs reizēm starptautiskajās konferencēs lasāt lekcijas par ģimenes tiesībām un laulību institūciju. Ko jūs teiktu antropologam Robertam Ķīlim, kurš uzskata, ka ar centieniem definēt laulību kā savienību starp vīrieti un sievieti Latvija atgriežas viduslaikos?

Esmu kristīgs cilvēks un uzskatu, ka laulības mērķis ir dzīvot mīlestībā un saticībā, un radīt pēcnācējus.

Veicot pētījumu par Satversmes tiesas judikatūru jautājumos, kas skar ar ģimenes dzīvi saistītu pamattiesību nodrošināšanu, secināju, ka cilvēki Satversmes tiesā lielākoties nav cīnījušies par savām brīvībām, bet galvenokārt cīnījušies par pabalstiem. Tas ir bijis par spīti tam, ka valsts arvien vairāk iejaucas, piemēram, bērnu audzināšanā, ļauj bērnu samērā vienkārši izņemt no ģimenes… Jāteic, ka ģimenes brīvības ir visai apdraudētas, bet cilvēki par to nesniedz pieteikumus Satversmes tiesā. To nevar teikt par pabalstiem, jo padomju valsts mūs ir pieradinājusi, ka valstij par mums ir jārūpējas. Sanāk tā: ja dod pabalstus, es nepamanu, ka man ierobežo kādu no brīvībām. Sabiedrībā tiek ieturēts patērētāju sabiedrības virziens. Mums nedzimst bērni, jo valsts par mums nerūpējas.

Mani abi vecāki dzimuši 1945. gada pirmajā pusē. Neraugoties uz karu, tika gādāti bērni. Viņi bija gatavi kara laikā uzņemties rūpes par liekām mutēm… Tāpēc man reizēm ir skumji par to, kas notiek. Protams, sociāli atbildīgā sabiedrībā turīgie grūtā brīdī atbalsta mazturīgos. Latvija ir fantastisks līdzcietības un dāsnuma paraugs, jo cilvēki ļoti labprāt ziedo. Tomēr, atgādinot eksprezidentes Vairas Vīķes-Freibergas teikto – brīvā pilsoniskā sabiedrībā ikvienam par savu dzīvi atbildība visupirms ir jāuzņemas pašam. Ģimene ir viena no vērtībām, kas ir nozīmīga vispirms jau personai pašai. Bērnu dzemdēšana nav darbaspēka atražošana valstij. Bērns ir Dieva dāvana cilvēkam, mīlestības auglis.

 

Kāds ir jums bijis šis gads?

Vieglāks nekā iepriekšējais, kad apglabāju savu māti un bija jāiemācās dzīvot bez tuva un mīļa cilvēka.

Šogad piedzīvoju karjeras izaugsmi, jo mani ievēlēja par Satversmes tiesas priekšsēdētājas vietnieci, bet jaunie pienākumi nenāca viegli. Drīzumā nāks klajā mana grāmata “Eiropas tiesību priekšvēsture”, kuru rakstīju septiņus gadus.

Satversmes tiesas lietas ir kļuvušas sarežģītākas un apjomīgākas. Arvien vairāk advokātu ir iemācījušies korekti uzrakstīt pieteikumus, un ir gandarījums, ka cilvēki viņus ir atraduši.

LA.lv