Latvijā
Sabiedrība

“Tautai Latvijā nekad tik labi nav gājis kā tagad.” Saruna ar Lidiju Doroņinu-Lasmani20


Lidija Doroņina-Lasmane.
Lidija Doroņina-Lasmane.
Foto: Karīna Miezāja

Lidija Doroņina-Lasmane valsts svētkos dosies uz Rīgas pili, lai saņemtu valsts augstāko apbalvojumu Viestura ordeni. Ar Lidiju Doroņinu-Lasmani tikos, kad viņa gatavojās braukt uz Alūksni pēc vēl viena šogad piešķirta augstākā valsts apbalvojuma – Ministru kabineta balvas par mūža ieguldījumu demokrātiskas un tiesiskas Latvijas valsts attīstībā, stiprinot nacionālās kultūras un morāles vērtības. Šo balvu viņa saņēma otrdien.

No 1994. gadā piešķirtā Trīszvaigžņu ordeņa viņa atteicās, bet tagad vaicāta par Viestura ordeņa piešķiršanu, viņa teic:

“Runājot pārnestā nozīmē, es uz sava tautastērpa ģenerāļa “pagonus” neuzšūšu. Esmu vienkāršs cilvēks…”

Un vienlaikus piebilst: “Es esmu dzimusi brīvā Latvijā, brīvības garā audzināta. Latvija ir tikai septiņus gadus vecāka par mani.” L. Doroņina-Lasmane nākamgad jūlijā svinēs savu 95. dzimšanas dienu, padomju okupācijas laikā bijusi trīsreiz apcietināta un kopumā lēģeros un cietumos izturējusi 14 gadus.

 

Lidija Doroņina-Lasmane: Valsts prezidents man šovasar dzimšanas dienā atsūtīja apsveikumu, ar savu roku uzrak­stītu. Tas bija tik sirsnīgi, jo tagad ar roku tikpat kā neraksta.

 

No Trīszvaigžņu ordeņa savulaik atteicāties. Bet tagad, pēc 15 gadiem, kļūsiet par Viestura ordeņa lielkrusta komandieri un šo apbalvojumu jums nepasniegs kopā ar bijušajiem VDK aģentiem – tas bija iemesls, kāpēc negribējāt pieņemt apbalvojumu toreiz, 1994. gadā. Vai jūtat, ka šim ordenim tomēr ir cits svars?

Runājot pārnestā nozīmē, es uz sava tautastērpa ģenerāļa “pagonus” neuzšūšu. Esmu vienkāršs cilvēks…

Es esmu dzimusi brīvā Latvijā, brīvības garā audzināta. Latvija ir tikai septiņus gadus vecāka par mani. Savos septiņos gados jau diezgan daudz biju redzējusi un ieguvusi. Redzēju pat to, ka cilvēki dzīvo zemnīcā, jo Latvija pēc Pirmā pasaules kara bija ļoti izpostīta. Kad man bija 15 gadi, sākās Otrais pasaules karš.

Attīstījos tajā pašā garā, kā dzīvoja mana tauta. Nevarēju pieņemt svešu spēku nākšanu pāri robežai, okupāciju. Savā jaunības maksimālismā pieredzēju divas totalitāras varas.

Biju lieciniece tam, kā izsūta mūsu cilvēkus, kā 1941. gada 14. jūnijā aizveda manus skolas biedrus, mana brālēna ģimeni, skolotājus… Tā paša gada rudenī vācieši nošāva manus skolas biedrus žīdus Pāvil­ostā. Tie šausmīgie pieredzējumi man neļāva pieņemt to, kas notiek.

Mūsu māja atradās Kurzemes katlā, kur karš bija līdz pēdējām dienām. Mans brālis mūs jau gaidīja Zviedrijā, bet tā pēdējā laiva, ar kuru bija jādodas projām, neatnāca, un tā mēs palikām.

 

Ministru prezidents Krišjānis Kariņš runā par to, ka Latvijai ir jāsasniedz tāds labklājības līmenis kā ziemeļvalstīs. Vai patlaban mūsu valsts attīstība notiek saskaņā ar to, ko jūs, augdama kopā ar valsti, esat gaidījusi?

Tautai nekad tik labi nav gājis kā tagad.

Nekad Latvijā nav bijuši tādi sociālie pabalsti kā patlaban. Manā bērnībā mēs katru sestdienu ar mammas sakrāmētu dāvanu groziņu gājām uz Ulmales pagasta nabagmāju.

Tie pieci seši vecīši, kurus pagasts uzturēja, gatavoja pastalas, adīja zeķes… Toreiz neviens neiedomājās kliegt pēc pabalstiem. Pensijas bija tikai valsts darbiniekiem. Pasaule bija vienkāršāka. Latvija bija tik pilna ar cilvēkiem, laukos viens otram nāca palīgā. Svētdienās braucām uz baznīcu, ticējām savai valstij, ticējām Dievam.

 

Centrālās statistikas pārvaldes dati rāda, ka tik zema dzimstība kā 2019. gadā nekad nav bijusi, kopš Latvija ir atguvusi neatkarību.

Tā ir galvenā problēma – ja nebūs cilvēku, nebūs valsts. Ja mēs taisām alternatīvo Latviju kaut kur ārzemēs un ja aizbraukušie tautieši ierodas tikai uz Dziesmu svētkiem, mēs paši pie tā esam vainīgi. Pirmajā vietā ir māja, mašīna, nodrošinājums, un tikai pēc tam tiek domāts par bērna laišanu pasaulē. Bet bērnam taču neko vairāk nevajag kā mīlestību un mātes pienu. Nu tādi mēs esam!

Izlasīju jūsu laikrakstā interviju ar filmas “Dvēseļu putenis” galvenās lomas atveidotāju, patriotisko puisi no Kurzemes Oto Brantevicu. Viņš arī uzskata, ka liela daļa viņa vecuma jauniešu nedomā par patriotismu, par attieksmi pret savu tautu. Domā, kā aizbraukt projām, jo vajag tik daudz, cik Lembergam.

Mana paaudze bija priecīga, ka nav kara un neved uz Sibīriju.

Kad Latvijai pēc neatkarības atgūšanas trūka naudas, viena daļa represēto domāja, ka jāsamet no saviem līdzekļiem, jo dalīties taču var ar pēdējiem santīmiem. Sabiedrībā jūtama nenormāla alkatība. Ja varētu kaut kādā veidā valsts līmenī to savaldīt, varbūt izdotos panākt, ka vismaz kāds aizdomājas par daudz vērtīgākām lietām.

 

Kā jūs iztiekat ar savu pensiju?

Es jau tagad esmu bagāta, jo mana pensija ir 500 eiro. Turklāt man piemaksā Aizsardzības ministrija kā nacionālās pretošanās kustības dalībniecei un vēl saņemšu arī Ministru kabineta balvu – vairāk nekā viena ministra algu. Par dzīvokļa īri kopā ar visiem komunālajiem pakalpojumiem ik mēnesi maksāju apmēram 250 eiro.

Esmu vairāk nekā apmierināta. Varu palīdzēt arī saviem mazmazbērniem izglītoties, palīdzēt mazdēlam, kurš ļoti daudz strādā, lai saturētu to, kas viņam ir dots.

Bet, ja arī tas finansiālais stāvoklis nebūtu tik labs, neviens jau nebrēktu, jo mēs neesam tādi cilvēki. Manējie savstarpēji dalās ikreiz, kad ir nepieciešams.

 

Pirms VDK arhīvu atvēršanas jūs teicāt, ka jau sen to vajadzēja izdarīt. Taču daudzi domāja pretēji – tā būšot “bumba, kas uzspridzinās Latviju”, sākšoties “raganu medības”… Tagad, kad tas ir izdarīts, neviens vairs netricina gaisu. Bet netrūkst to, kas brīnās, ka iekļauti ziņotāju sarakstā, neko par to neesot zinājuši. Reti kurš saņem drosmi un pastāsta, kā īsti bijis. Ko jūs domājat par tiem, kas jūtas apvainoti?

Vervēšanas laikā bija jāatsakās no sava vārda un jāpieņem kāds segvārds. Ja pats nevarēja izdomāt, tad čekists piedāvāja izvēles iespējas. Nevienu, kas ir ziņotāju sarakstā, nebija iespējams savervēt bez viņa ziņas. Tiesa jau arī nekad nekonstatēs, vai cilvēks ir vai nav sadarbojies, jo tie ziņojumi vairs nav Latvijā. Ir palikuši dati, kas rāda, ka cilvēks ir savervēts.

Tā gan ir taisnība, ka cilvēki ir vervēti bez jēgas un ka viņi visi nevarēja ziņot ko nopietnu. Katram čekistam gadā bija jāsavervē zināms skaits.

Strādājot Totalitārisma seku dokumentēšanas centrā, saskaitīju, ka viens no viņiem bija savervējis tik daudz, ka knapi ietilpa A4 formāta lapā. Vairāk vervēja tos, kas dzīvoja gar jūras robežu, aizliegtajās zonās. Protams, savervēja arī liekus, un tad tie cilvēki varēja aizmirst, ka ir vervēti.

Es nepaguvu izrunāties ar savu nodevēju, kas bija mans draugs, jo viņš nomira. Kad tika atšifrēta elektroniskā datu bāze, tad ieraudzīju, ka mans un mana brāļa draugs no jaunības dienām, ļoti izglītots un inteliģents, nacionāli noskaņots cilvēks, sabiedrības dvēsele, ir mani nodevis. Atceros, kā ar viņu sarunāju, ka nofotografēsim radioviļņu slāpētāju, kas traucēja klausīties “Amerikas balsi”. Iedevu viņam fotoaparātu, un pēc tam nolēmām, ka ar manu Zviedrijas radu palīdzību parādīsim pasaulei, kas šeit notiek.

Tas notika 80. gadu beigu posmā, kad brīvība jau skanēja visapkārt. Viņš bija atbraucis pie manis ciemos, es baidījos, ka mūs var noklausīties, tāpēc gājām uz mežu un runājām tur. Totalitārisma seku izmeklēšanas centrā priekšnieks Zālīte man rādīja: paskaties, kas te par tevi sarakstīts!

Tur bija liela materiālu kaudze. Čeka mani bija nepārtraukti uzmanījusi ar mana drauga milzīgu atbalstu.

 

Jūs vienmēr esat uzsvērusi, cik svarīgi ir piedot. Vai tad jūs būtu ar viņu izskaidrojusies?

Protams, mēs būtu to izrunājuši. Diemžēl viņš nomira, tāpēc nepaguvu izskaidroties. Arī viņš ir tāds pats Dieva veidots cilvēks kā es. Tā arī es neuzzināju, kāpēc viņš tā pārvērtās.

Viņš gan bija atnācis uz mūsu iestādi un man pastāstīja, ka viņš esot savervēts, bet nestāstīja, ka ziņojis arī par mani.

Uzzināju, ka viņu savervēja izsūtījumā Vorkutā. Čekisti gribējuši uzzināt vairāk par to cilvēku, kurš pēc tautības bija vācietis un ar kuru kopā viņš Vorkutā tika atbrīvots. Kā zināms, daudzus savervēja arī lēģerī. Mēs tos stāstus ierakstījām audio, lai paliek vēsturei.

Es nenosodu un nesaku, ka tie cilvēki ir nelieši. Taču mums, latviešiem, vajadzētu mācīties no savām kļūdām un vairāk vienam otru aizstāvēt. Kad sāku strādāt Totalitārisma seku izmeklēšanas centrā, mani pārņēma šausmas no mūsu nodevības vienam pret otru. Tā jau mēs esam darījuši arī muižnieku laikos – skrējuši stāstīt vagaram, muižniekam, ka, redz, tur viens nozaga koku mežā!

 

Tā tautas daļa, kas nemēdz izlikties un runā atklātu valodu, ir mazākumā un visbiežāk cieš no tiem, kas labi iemācījušies laipot un melot.

Tas jau vispār cilvēkam raksturīgi. Patriotisms nozīmē iestāties vienam par otru, mīlēt vienam otru.

Mīlēt savu tautu nozīmē īstenot dzīvē mīlestību. Diemžēl mēs to nedarām. Mēs ar baudu uztveram otra kļūdas.

Liela daļa cilvēku aug bez ģimenes un bez ticības šim pamatam. Es no bērnības zinu, ka Dievs mūs visus redz. Šī sajūta man nāk līdzi no ģimenes, jo ar mīlestību tas tika man stāstīts un tā tas manī ir palicis. Ja mums mūsu valstī vēl ir kāda mīlestība vienam pret otru, tad mēs ar to turamies. Ja tā pazūd, tad atliek tikai mums vienam otru nonāvēt. Paldies maniem vecākiem, ka viņi mani iepazīstināja ar Dievu un arī ar velnu.

 

Valsts prezidents Egils Levits nesen vērsās pie Saeimas ar priekšlikumu 17. martu ar likuma spēku ieviest kā Nacionālās pretošanās kustības piemiņas dienu. Šī ideja gaisā virmo jau no 2012. gada. Ko jūs par to domājat?

Tas būtu labi. Mēs taču zinām, ka kopš 2014. gada 17. martā pie Brīvības pieminekļa notiek Latvijas Centrālās padomes piemiņas pasākums. Kopā ar Konstantīnu Čaksti šajā padomē darbojās arī mana brāļa sieva Valentīna Lasmane un arī mana draudzene tulkotāja Ieva Lase.

Tagad pasaule sāk saprast, kas Austrumeiropā ir noticis. Kamēr rietumvalstis ēda Ukrainas kviešus, kurus Staļins šīm valstīm pārdeva un ukraiņi mira badā, Rietumeiropai bija vienalga – tur cilvēki priecājās, ka viņiem ir laba dzīve.

Mēs arī tā darām, jo tāda ir pasaule un cilvēki. Neviena taisna nav, bet visi ļauni mēs, tā rakstīts Bībelē.

Tik lēni atnāk tā apziņa. Tagad tā ir atnākusi ar Valsts prezidentu Egilu Levitu, ka mums vajadzētu šos svētkus svinēt. Tomēr nevajadzētu arī aizmirst mūsu leģionārus, jo viņi gāja aizstāvēt Latviju.

Mēs vēl tagad nespējam aizmirst Baigo gadu, kas mūs visus bija iebiedējis. Bailēs nav mīlestības, tāpēc mums ir jābūt drosmīgiem un tās jāpārvar. Bailēs var izdarīt tādas kļūdas, kuras pēc tam nav iespējams labot. Bailes izmantoja čekisti savā nāves industrijā. Visa nelaime ir tajā, ka mēs neturamies kopā. Mums vajadzētu vairāk vienam otru mīlēt, sajust, nebraukt projām.

 

Kā gan var mīlēt to otru, ja viņš veido savu labklājību uz citu rēķina!

Nu tad nekalpojiet viņiem! Viņš jau viens pats to nedara.

Skatos uz politiķi Baibu Broku, jauka sieviete, dodas tikai tur, kur var paņemt naudu un dzīvot tālāk. Būtu labi, ja viņa atmodinātu savu sirdsapziņu, jo tā ir Dieva balss mūsos.

 

Bet cilvēks varbūt aiziet uz baznīcu, izsūdz grēkus un rīkojas tālāk līdz nākamajai reizei…

Mēs jau nezinām, kas būs pēc nāves. Mums ir jāapzinās tā atbildība, ko Dievs prasa no cilvēka. Lielākā daļa cilvēku dara to, ko grib. Kur pazudusi kristīgā ētika? No Eiropas nāk jaunais komunisms ar tām nenormālajām viendzimuma laulībām. Ļaunā uzbrukumā cenšas pārvērst mūsu prātu, lai mēs jūtam tikai to, ka mums vajag vēl vairāk, labāk un skaistāk.

 

Es jūs apsveicu arī ar Ministru kabineta balvu. Jūs brauksiet uz Alūksni, vai varbūt jums atnesīs Ministru kabineta balvu uz mājām?

Man ir brīnišķīga ģimene, kas man palīdz, tāpēc noteikti kopā ar draugiem braukšu uz Alūksni (mūsu saruna notika pirms balvas pasniegšanas Alūksnē 12. novembrī. – Red.). Mazdēls noteikti aizvedīs. Tur ir skaists tautas nams. Ar mazmazmeitām esmu bijusi ekskursijā Alūksnē. Ļoti skaista, tīra, klusa, zaļa pilsētiņa. Brīnišķīgs ezers blakus, mēs tur ļoti skaistas dienas aizvadījām.

Man ir pieci mazbērni un septiņi mazmazbērni. Viņi visi ir Latvijā, un neviens nekāro braukt projām.
Saistītie raksti

Visiem ir darbs un skola, un, ja vēlas paceļot ārpus Latvijas, tad to var atļauties. Arī pati esmu izceļojusies gan pa Eiropu, gan Izraēlu. To prieku man izmaksāja viens mans vienaudzis, dzīvodams Kanādā, kur sakrāja naudu. Nu jau viņš arī vairs nav starp dzīvajiem.

Imants Ziedonis kādreiz rakstīja: kaut sanāktu visi zem viena jumta! Mēs sabraucam uz Dziesmu un deju svētkiem, dejojam tūdaliņus un mēģinām alternatīvo Latviju uzcelt kaut kur pasaulē. Diemžēl Latvija ir citur, bet šeit arvien mazāk.

LA.lv