Mobilā versija
Brīdinājums +0.2°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
14. marts, 2013
Drukāt

Vairojas uzskats par Latvijas “brīvprātīgo” iekļaušanos PSRS

Foto - LETAFoto - LETA

Uzskats, ka 1940. gadā Latvija Padomju Savienībai pievienojusies brīvprātīgi, pēdējo gadu laikā Latvijas krievvalodīgo vidū tikai nostiprinās, liecina nesen LU pētnieciskā projekta ietvaros sadarbībā ar socioloģisko pētījumu kompāniju SKDS veiktā aptauja un tās rezultātu analīze.


Apjomīgā pētnieciskā projekta “Latvijas sociālās atmiņas monitorings” aptauja aptver vairākus ar 20. gadsimta vēsturi saistītus jautājumu blokus, un 2012. gada atbildes salīdzinātas ar 2004., 2009., 2010. gadā sniegtajām, kas ļāvis izdarīt secinājumus par izmaiņām sabiedrības noskaņojumā. Kultūras ministrijas atbalstītā projekta autori ir Mārtiņš Kaprāns un Olga Procevska. “Ja to krievvalodīgo jauniešu daļa, kuri saka, ka Latvija pievienojās PSRS brīvprātīgi, tomēr ir tik milzīga, kas ir pilnīgā pretrunā visai Latvijas vēstures politikai un tam, kāda izpratne par Baltijas valstu okupāciju valda Eiropā, tad, protams, ir jautājums par izglītību – kas krievvalodīgajās skolās tiek mācīts,” norādīja projekta vadītājs Kaprāns. Kopumā ņemot, 2004. gadā 47,4% visu aptaujāto uzskatīja, ka Latvija tikusi pievienota iebrukuma rezultātā, bet 2012. gadā tādu atbildi sniedza 43,4%. Satraucoši, ka visstraujākais tādas versijas piekritēju skaits audzis 18 – 34 gadus veco aptaujāto krievvalodīgo grupā. Kaprāns uzsvēra, ka nav apstiprinājušās optimistu naivās cerības, ka pēc paaudžu nomaiņas vēstures jautājumi sabiedrībā vairs nespēlēs nekādu lomu.

Latviešu attieksme pret padomju periodu kopumā kļuvusi neitrālāka, pragmatiskāka, kamēr krievvalodīgo vidē pieaudzis pozitīvais novērtējums. Kopš 2004. gada tajā pozitīvā attieksme pret to, ka Latvija kļuva par PSRS sastāvdaļu, augusi par 11,3 procentpunktiem.

 

Labie “Latvijas laiki”

Interesanti, ka pozitīvas identitātes avots aizvien ir Latvijas starpkaru periods, Latvijas valsts dibināšana un Brīvības cīņas. Pozitīvais šā laika novērtējums pēdējos divos gados pieaudzis, īpaši latviešu vidē. Jo vecāks latviešu respondents, jo viņa attieksme pret minēto laiku un Latvijas Republikas dibināšanu pozitīvāka. Pie krievvalodīgajiem pozitīvāka attieksme ir tieši jaunajiem.

Kad jautā, no kurienes aptaujātie guvuši informāciju par pirmskara Latviju, latvieši parasti nosauc ģimenes locekļu stāstīto. Krievvalodīgajiem tāds avots parādās reti, un šajā vidē vispār vērojams informācijas trūkums par attiecīgo periodu – tur reti kurš pazīst Oskaru Kalpaku.

Kaprāns pieļāva, ka pozitīvo starpkaru laika vērtējumu pie krievvalodīgajiem varētu ietekmēt ne tik daudz zināšanas, cik nevēlēšanās paust viedokli, kas ir pretējs sabiedrībā dominējošam.

Pētījums lieku reizi apstiprinājis, ka Otrā pasaules kara laika izpratne ir Latvijas sabiedrību šķeļoša, un pozitīvas attīstības tendences, pētījuma autoru ieskatā, tajā saskatīt nevar. Jāatzīmē, ka pretēji pieņemtajiem uzskatiem attieksmē pret leģionāriem nav vērojama kāda viedokļa dominante. Tā krievvalodīgo grupā vieni leģionārus uzskata par “nacistu noziegumu līdzdalībniekiem”, bet citi – par “kara upuriem”, kas ir savstarpēji izslēdzoši. Vērtējot Latvijas pilsoņus, kuri nonāca sarkanarmijas rindās, ir vērojama līdzīga tendence kā leģionāru gadījumā.

 

Lesteni pazīst

Pēdējo četru gadu laikā ir audzis to skaits, kas uzskata, ka 16. martu nevajag atzīmēt. Īpatsvara maiņa lielā mērā notikusi uz krievvalodīgo respondentu atbilžu rēķina. 9. maija attieksmē svārstības nav bijušas nozīmīgas un saglabājušās apmēram iepriekšējā līmenī. Toties pēdējos divos gados ir pieaudzis to īpatsvars, kuri pozitīvi izturas pret Lestenes memoriālu. Turklāt straujākais pozitīvais pieaugums vērojams latviešu jauniešu vidū. Vēl sarucis to īpatsvars, kas vispār nezina par Lesteni. Tas attiecas īpaši uz krievvalodīgajiem. “Taču te jāatzīmē lieta, kas liek aizdomāties, – palielinoties krievvalodīgo respondentu zināšanām par to, kas ir Lestenes memoriāls, proporcionāli pieaug viņu negatīvā attieksme pret šo vietu,” aizrāda pētnieks.

Diemžēl aptauju rezultāti pa gadiem atklāj atmodas perioda prestiža kritumu sabiedrībā. Pēdējos gados to, kas šo laiku vērtē pozitīvi, kļuvis mazāk, bet to, kas vērtē negatīvi, – vairāk. Lielā mērā tas noticis uz krievvalodīgo vērtējuma rēķina, taču arī latviešu vidē ir kritums.

“Šie dati rāda, ka īpaši uzrakstīta, nevis tulkota no latviešu valodas, grāmata vēstures apgūšanai mazākumtautību skolās ir nepieciešama kā ēst,” iepazīstinot ar pētījumu, komentēja Kaprāns. Viņš gan vairījās paust kādus secinājumus par vēstures mācīšanas kvalitāti krievvalodīgo skolās, taču tie diezgan nepārprotami izrietēja no iepriekš minētā. Tāpat ir skaidrs, ka krievvalodīgo skolēnu informācijas lauks par vēsturi veidojas ne tikai no Latvijā pieņemtajām mācību grāmatām.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+