Pols Goubls: Maskavas televīziju postošais potenciāls 0
Krievija uz Ukrainu nosūtījusi lielu skaitu marginālu un pat ekstrēmu nacionālistu, lai uzjundītu turienes etnisko krievu patriotiskās jūtas, bet šie kūdītāji panākuši savu, tikai pateicoties Krievijas televīzijas kaitnieciskajai lomai. Tā no Maskavas ziņo publicists Nikolajs Mitrohins.
Gandrīz katrā kādreizējā padomju republikā un senāk okupētajās Baltijas valstīs dzīvo prāvs skaits krievu un krievvalodīgo pilsoņu, kuri ziņas saņem un savus viedokļus veido ne caur savu mītņu zemju medijiem, bet gan no Krievijas avotiem.
Dažkārt tas noved pie gluži komiskām situācijām. Kad 1998. gadā sabruka rublis, daudzi Igaunijas ziemeļaustrumos dzīvojošie krievi, kuri bija skatījušies Maskavas, nevis Tallinas televīziju, izveidoja garas rindas pie veikaliem. Igaunijas televīzija rādīja šos krievus stāvam garās rindās pie pārtikas un citiem veikaliem, lai iepirktos par savām igauņu kronām, jo, skatoties tikai Maskavas televīziju, bija nākuši pie slēdziena, ka arī Igaunijas nauda ir apdraudēta.
Bet Mitrohins aizrāda, ka citās reizēs situācija nav nemaz smieklīga. Kādreizējie masu nemieri Tallinā un tagadējie Ukrainā pierāda, ka postošs potenciāls ir ne tikai no ārpuses iesūtītiem krieviem, bet arī Krievija televīzijām ar savu vienpusīgo notikumu izpratni.
Apsvēris no Krievijas iebraukušo nepiederošo un Krievijas mediju, īpaši televīzijas, lomu, Mitrohins vaicā: «Ko no notikumiem Ukrainā var mācīties pārējās senāk padomju varai pakļautās valstis?» Viņa atbilde satrauks vienu otru brīvās informācijas plūsmas aizstāvi.
Mitrohins uzskata: «Pašreizējos apstākļos Latvijas un Lietuvas pieņemtie pagaidu ierobežojumi Krievijas televīzijas kanāliem ir vērtīgi, ņemot vērā veidu, kādā Kremlis lieto televīziju, lai mobilizētu ārzemēs dzīvojošos krievvalodīgos pilsoņus un destabilizētu valstis, kurās tie dzīvo.» Mitrohins piebilst, ka, viņaprāt, «vēl svarīgāka ir Latvijas ierosme izveidot specializētu televīzijas kanālu, domātu visā Baltijas telpā dzīvojošajiem krievvalodīgajiem skatītājiem». Šāds pasākums atbilst multikulturālisma principam, nepārprotami forsēts, bet tomēr multikulturāls.
«Etniskajām minoritātēm, bet īpaši viņu vājākajai daļai, kuri netiecas sabiedriski pielāgoties, nevajadzētu ļaut ieslīgt valodas un kultūras geto un tālab ar cerībām vērsties pēc lielās, un, viņuprāt, bagātās un varenās valsts, kurā runā viņu dzimtajā valodā.»
Mitrohins domā – ja Latvijā un citās valstīs ieviestu šādu sistēmu, Maskava būs mazāk spējīga izmantot savās «ģeopolitiskajās spēlēs» tos, kurus tā sauc par «tautiešiem». Savukārt šie ļaudis vieglāk iekļausies sabiedrībā un valstī, kurā tie dzīvo.
Šajā procesā arī Rietumu valstīm var būt sava loma, kaut Mitrohins to īpaši nepiemin. Ņemot vērā, kā Maskava ļaunprātīgi izmanto Krievijas televīziju, Rietumu valstu valdībām derētu vairāk atbalstīt tās valstis, kurām nav citas izejas kā bloķēt Maskavas televīziju.
Bet reizē šīm valdībām derētu atbalstīt nacionāli noskaņotus informācijas medijus, kas krievvalodīgo mājās varētu aizvietot Maskavas ziņas. Šāds ne pārāk dārgs pasākums palīdzētu apdraudētajām valstīm un vēstītu Maskavai, ka galu galā viņu pūles būs veltas.
(no angļu valodas tulkojis Pēteris Bolšaitis)
