Pasaulē
Citur

Uldis Šmits: Vairs nekādu ietekmes sfēru?1


Uldis Šmits
Uldis Šmits
Foto: Timurs Subhankulovs

Līdz ar vērmahta un drīz pēc tam sarkanarmijas iebrukumu Polijā 1939. gada septembrī sākās Molotova–Ribentropa pakta realizācija, kura būtība bija ietekmes sfēru sadale starp komunistisko PSRS un nacionālsociālistisko Vāciju. Toreiz Polijas liktenis iemiesoja šo noziedzīgo darījumu ļoti uzskatāmā vai pat, var sacīt, simboliskā veidā, jo valsts tika sašķelta un kārtējo reizi dzēsta no kartes abu totalitāro režīmu kopīgiem pūliņiem.

Nacionālsociālisti Otrā pasaules kara gaitā pārvērta šo teritoriju par poligonu “ebreju jautājuma atrisināšanai”, bet sākotnēji tika iznīcinātas Polijas varas struktūras un vērsts terors pret poļu eliti operācijas “AB Aktion” ietvaros. Padomju okupanti rīkojās tāpat.

Saskaņā ar PSRS un Vācijas 28. septembrī noslēgtā līguma “Par draudzību un robežu” (23. augusta pakta izvērsums) slepeno papildprotokolu puses apņēmās apspiest savās kontrolētajās teritorijās jebkādu “poļu aģitāciju”.

Abas agresorvalstis sadarbojās pretošanās kustības dalībnieku likvidācijā.

Bet nebija pasargāti arī par potenciāli bīstamiem uzskatītie, un šajā sakarā nāk prātā NKVD 1940. gadā pastrādātais masu noziegums, ko pazīstam ar nosaukumu “Katiņas lieta”. Taču tas nebija vienīgais – PSRS un Vācijas draudzības laikos staļiniskā režīma represijas skāra pusmiljonu Polijas pilsoņu, 30 tūkstoši tika nošauti un 25 tūkstoši mira ieslodzījumā (dati, kas minēti Timotija Snaidera grāmatā “Asinszemes”). Turklāt padomju represiju upuru daudzums krasi pieauga kara beigās un pēc kara, jo Staļina rokās nu nonāca visa Polija līdz ar pusi Eiropas.

Kā labi zinām, PSRS atbildības atzīšanu poļu virsnieku masu slepkavībā vajadzēja gaidīt pusgadsimtu.

Tas notika vien Gorbačova ēras beigu sākumā, kad Austrumu bloks bruka. Nav nejaušība, ka šajā procesā ievērojama loma pienācās Polijai, kura, atbilstoši trāpīgajai spārnotajai frāzei bija ne tikai sociālisma nometnes jautrākā baraka, bet arī dumpīgākā. Zināmā mērā šī sava veida poļu faktora dēļ PSRS Tautas deputātu kongress 1989. gada decembrī tāpat atzina noziedzīgā Molotova–Ribentropa pakta esamību.

Tā seku izvērtējums kongresa pieņemtajā rezolūcijā izpalika, jo tas gluži nepārprotami veda pie secinājuma, ka Maskavas un Berlīnes darījuma galvenais saturs bija nevis abpusēja “neuzbrukšana”, bet vienošanās par kara laupījumu. Nerunājot par Staļina slēpto mērķi – viņa allaž teoretizēto nepieciešamību pēc liela kara, kas ļautu iesaistīties Eiropas vai pasaules “atbrīvošanā”, kad kapitālisti būs noasiņojuši savstarpējās cīņās.

Partnerība ar Hitleru šķietami atviegloja pēdējos priekšdarbus, un viens no soļiem attiecīgi nospraustajā virzienā bija Baltijas valstu okupācija un aneksija.

Ietekmes sfēru sadalē balstījās arī 1945. gadā Jaltas konferencē noteiktā kārtība. Gan ar to atšķirību, ka dzelzs priekškara rietumpusē palikušie varēja baudīt demokrātiju un sasniegt ekonomisku uzplaukumu, kas Maskavas uztverē kalpoja par nelāgu piemēru Austrumu bloka iemītniekiem. Tomēr karu ievadījušajam paktam un pēckara kārtībai piemita arī kāda kopēja iezīme – daži cilvēki bija ierādījuši Eiropas valstīm vietu vienā vai otrā politiskajā telpā, nerēķinoties ar nāciju gribu. Tādēļ pēc sociālisma nometnes sabrukuma neizbēgami radās prasība, lai vienīgais valsts attīstības ceļa noteicējs būtu pilsoņu kopums un tā brīvi izdarītā izvēle. Kura zināmos gadījumos joprojām netiek respektēta.

Bijušais ASV viceprezidents un varbūtējais nākamais prezidents Džo Baidens, savulaik komentējot “attiecību pārstartēšanu” ar Maskavu (neraugoties uz Krievijas neseno invāziju Gruzijā), nosauca divus principus: “nekādu ietekmes sfēru” un “nekādu veto tiesību”, proti, ikvienai valstij ir tiesības “pašai pieņemt lēmumus, kādās savienībās vai organizācijās tai piedalīties”. Tomēr “pārstartēšana” izgāzās, un izgāzās tieši tāpēc, ka Kremlis negrasās šos principus ievērot, ko uzskatāmi apliecināja ar agresiju pret Ukrainu.

Saistītie raksti
Ne velti Putins no augstām tribīnēm ir cildinājis Jaltas kārtību un pasācis aizstāvēt arī Molotova–Ribentropa paktu, kuram “bija jēga” PSRS drošības garantēšanā.

Tas ir pretrunā ar sacīto pirms desmit gadiem Gdaņskā, kur viņš (ar mājienu arī uz Eiropas lielvalstu un Hitlera slēgto Minhenes līgumu) sludināja, ka jebkādas vienošanās ar nacistiem ir bijušas “no morālā skatupunkta nepieņemas”, bet no politiskā – “bezjēdzīgas, kaitīgas un bīstamas”. Kā redzams, skatupunkti uz vēsturi Krievijā mainās jeb, pareizāk, tiek pārvietoti atpakaļ pagātnē, no kurienes aizgūts arī kultūras ministra Medinska apgalvojums, ka 23. augusta darījums bija “kolosāla Staļina diplomātijas veiksme”. Tādējādi pakta “jēga” atkal ir atrasta. Ļoti iespējams, lai radinātu pie domas, ka svešu zemju sagrābšana kalpo Krievijas drošībai.

LA.lv
LE
LETA
Pasaulē
Snoudens aicina Makronu piešķirt viņam politisko patvērumu Francijā
5 stundas
LE
LETA
Pasaulē
Igaunijas pilsētā Narvā notikusi apšaude; ir ievainotais
6 stundas
LE
LETA
Pasaulē
ASV vaino Irānu uzbrukumos Saūda Arābijas naftas rūpniecībai
6 stundas

Lasītākie raksti

Par svarīgo

LE
LETA
Latvijā
Pūce apņēmības pilns turpināt iesākto pašvaldību reformu
1 stunda
LA
LA.LV
Latvijā
Ekskursijas laikā Kaļiņingradā gājis bojā tūrists no Latvijas
2 stundas
LE
LETA
Dabā
Otrdien Latviju sasniegs ciklons, atnesot stipru lietu un krusu
3 stundas
LE
LETA
Latvijā
Atcelts lēmums par kriminālprocesa izbeigšanu pret Herbertu Cukuru
1 stunda
LE
LETA
Sports
Znarokam veselības likstas, “Spartak” dažas turpmākās spēles vadīs Vītoliņš
4 stundas