Sinoptiķi vairs pie termometriem nelīkņā. Reportāža no Skrīveru stacijas 0
Skrīveru meteoroloģisko novērojumu stacija ir viena no 23, kas izvietotas visā Latvijā. Uz turieni vakar devos, lai ar speciālistiem uz vietas pārrunātu šīs vasaras karstumu. Man likās, ka esmu Skrīveros ieradies plkst. 10.18, bet pulkstenis tur rādīja 7.18.
Savos priekšstatos par šādām stacijām gan nācās vilties, jo izrādījās, ka tajās ne tikai neprognozē gaidāmo laiku, bet ļaudis arī īpaši necenšas paturēt prātā mērījumus, jo, pirmkārt, to ir daudz, otrkārt, daudzus no tiem vāc sensori, krāj datori un uz Rīgu – Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centru – sūta automātiski. Tā arī nevienu termometru Skrīveros neieraudzīju. Arī pēc Latvijas laika stacija nedzīvo – kā visas meteostacijas, kas iekļautas starptautiskajā tīklā, – tajā dzīve rit pēc Griničas laika. Man likās, ka esmu Skrīveros ieradies plkst. 10.18, bet pulkstenis tur rādīja 7.18.
Stacijas datora ekrāns šajā laikā teica priekšā informāciju, ko tas saņem no aparātiem un sensoriem, kas atrodas 26 x 26 metrus liela nopļauta laukuma viena hektāra nepļautas pļavas centrā turpat pāri ceļam gandrīz pašā pagasta vidū: gaisa temperatūra divu metru augstumā – plus 25,1 grāds pēc Celsija, uz aramzemes virskārtas – 31,9, piecu centimetru dziļumā – 24,4, desmit centimetru – 22,9, piecpadsmit centimetru – 22,1, divdesmit centimetru – 21,8; gaisa spiediens stacijas līmenī – 999,4 hektopaskāli, jūras līmenī – 1009,0; vēja virziens – 182,3 (dienvidu), vēja ātrums – 4,2 metri sekundē, relatīvais mitrums – 52%. Tā ir informācija, ko dators no sensoriem saņem ik pēc minūtes. Ik pēc stundas dators tāpat automātiski šo informāciju sūta uz Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centru, kur cilvēki arī taisa prognozes.
“Tas laiks, kad mēs ārā cauru diennakti līkņājām pie dažādiem termometriem un ar speciālām tabulām rēķinājām temperatūru, beidzās 1999. gadā. Bet nav jau tā, ka mūsu darbu veido tikai datora uzraudzīšana,” saka Skrīveru stacijas vadītāja Valda Andersone, kura kopā ar vēl četriem darbiniekiem nodrošina stacijas diennakts darba režīmu.
Ik pēc trijām stundām stacijas darbiniekam vizuāli jānosaka mākoņu daudzums un to veids dažādos augstumos. Četras reizes diennaktī jāiet uz pļaviņu skatīties, cik satecējis nokrišņu spainī, ko mēra milimetros. Kad pilna, jāsavāc arī tvertne, kas uzkrāj nokrišņus ķīmiskā sastāva noteikšanai. Aukstā laikā uz speciāliem metāla vadiem un diega mēra salnu un sarmu, kā arī sniega biezumu ar latām.
Stacijas darbinieks bez kavēšanās uz Rīgu ziņo arī par krasām laika apstākļu maiņām un parādībām, piemēram, redzamības pasliktināšanos mazāk par četriem kilometriem, vēja ātrumu virs 12 metriem sekundē, vēja virpuļiem, negaisu, krusu, sasalstošu lietu, puteni, nokrišņiem virs 10 milimetriem viena nepārtraukta lietus laikā, sarmu, apledojumu, atkalu, par sniegu, kas pārsniedz sešus centimetrus.
Pats atraktīvākais Skrīveru stacijā (vienīgajā vietā Latvijā) notiek pāra datumos pustrijos naktī. Speciāla novietne tiek piepildīta ar ūdeņradi un turpat palaista debesīs radiozonde ar temperatūras, mitruma, gaisa spiediena sensoriem. Radiozonde, kas gaisā izplešas diametrā līdz pieciem metriem, gaisā uzlido līdz pat 27 kilometru augstumam. Šo zondi ņem vērā arī lidostas “Rīga” aviodispečeri, plānojot lidmašīnu maršrutus.
