Mobilā versija
Brīdinājums -2.5°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
19. marts, 2013
Drukāt

Vajadzētu iestudēt krieviski


“Režisora Mihaila Gruzdova un dramaturga Alekseja Ščerbaka luga “Piemiņas diena” Latvijas Nacionālajā teātrī ir nozīmīgs vēstījums ikvienam, pat ja viņam ir sveša 16. marta un 9. maija atceres problemātika, un it īpaši tiem, kuri ir šo notikumu dalībnieki.

 

Izrādes veidotājiem ir izdevies spilgti atklāt dažādus – kara veterānu, mūsdienu politisko aktīvistu un kādas šo norišu epicentrā nonākušas krievu ģimenes – portretējumus mūsdienu sabiedrības šķērs-griezumā. Daudzās aizrautīgās epizodes ar vēstures, politikas un cilvēcisko attiecību klātesamību skatītājiem – izrādes varoņu līdzcilvēkiem – sniedz ne vien kvalitatīvu māksliniecisko baudījumu, bet arī virkni morāla rakstura atziņu par vēstures un politikas mijiedarbību un manipulēšanu ar sabiedrību, parāda, pie kā varam nonākt, sekojot īstam vai iedomātam naidam un mīlestībai, piedošanai un nodevībai, un visbeidzot uzdod gluži vai retorisku jautājumu – vai pie mums “karš ir beidzies”?

Pagātnes un arī šodienas norišu atspoguļojumā piebildes raisa tikai dažas izrādes detaļas, kurām gan nav izšķirošas nozīmes tās kopīgajā vēstījumā. Bijušais leģionārs Valdis (Ģirts Jakovļevs), kam kara laikā bez pārtraukuma izdevies dienēt kā šoferim uz viena un tā paša auto Latvijas, PSRS/Vācijas/PSRS armijās, drīzāk ir izņēmums, nevis tipiska latviešu karavīru kara laika pieredze. Līdz galam nepalika skaidrs, kā topošā medicīnas studente Aņa (Alise Polačenko) atpazina “fašistu” sirdslēkmi piedzīvojušā “jocīgā” leģionāra (viņa līdzinieka sarkanarmieša gan izrādē trūkst) Pauļa (Uldis Norenbergs) personā. Vai tās bija SS zīmotnes uz viņa vecā formastērpa, kuras, gadiem vērojot 16. marta pasākumus, pretēji bieži vien medijos kļūdaini apgalvotajam, gan nekad nav nācies redzēt.

Arī latviešu “nacionālista” Ginta (Dmitrijs Petrenko) aiz sarkanās armijas veterāna Mišas (Uldis Dumpis) dzīvokļa durvīm izkliegtais “Heil, Hitler” raisa jautājumu, vai tāda tiešām ir izrādē kariķētās partijas “Visu Latvijai”/”TB”/LNNK ideoloģija vai tikai kāda indivīda speciāli izkliegts sauklis padomju veterāna iebiedēšanai?

Ja latviešu un krievu sabiedrībā sastopamie noskaņojumi lugā ir atklāti visā to daudzšķautnainībā, tad ne gluži to pašu var teikt par šādu pozīciju cēloņu demonstrēšanu. Var piekrist, ka lugas centrālā traģēdija tikpat labi varētu norisināties kā ebreju, tā arī latviešu ģimenē, tomēr, tās centrā noliekot krievu ģimeni, izrādē izskan daudzi stereotipi, kas ne tik zinošam skatītājam tomēr atklāj tikai vienu “patiesību”. Tas attiecas gan uz vēsturi (“latvieši nēsājuši SS zīmotnes, tāpēc ir fašisti un ir vainīgi”, “sarkanā armija atbrīvojusi Rīgu”), bet vēl vairāk uz mūsdienām, jo krievu meitenes Aņas izkliegtās domas (“mēs visu te viņiem esam uzcēluši, bet viņi mūs neatzīst”, “kāpēc pusei cilvēku jāpierāda, ka viņi te drīkst dzīvot?” u. c.) tā arī paliek bez vismaz kaut kāda skaidrojuma.

Iestudējuma pirmizrāde notika neilgi pēc 16. marta pasākuma, kas šogad izvērsās īpaši nepatīkams, Brīvības pieminekļa tiešā tuvumā un kritušo karavīru piemiņas brīdī pēkšņi atskanot griezīgām sirēnām un klaji propagandiskiem saukļiem par latviešu leģionāru “kara noziegumiem”. Neskarot jautājumu par Rīgas domes vai Iekšlietu ministrijas nespēju laikus novērst labi paredzamo konfrontāciju, jājautā – vai faktiem neatbilstoša nevainīgu cilvēku saukšana par slepkavām un citu represīvu vienību veikto noziegumu piedēvēšana frontē karojošām leģiona divīzijām, nav šo cilvēku un viņu tuvinieku goda un cieņas aizskārums vai pat nacionālā naida apzināta izraisīšana, kas saskaņā ar Latvijas likumdošanu ir sodāma rīcība un kā tāda būtu jāpārtrauc bez vilcināšanās? Izrādē “Piemiņas diena” t. s. antifašisti tik tālu gan nenonāk, lai gan Aņas paustie uzskati, ka leģionāri “ir par maz nošauti” u. c. raisa daudzas pārdomas, arī par to, cik efektīva ir bijusi līdzšinējā integrācijas politika, vēstures mācīšana krievu skolās u.tml. Iespējams, ka “Piemiņas diena” (tās iestudējums krievu valodā un plašākas diskusijas par izrādē skarto tematiku būtu īpaši svētīgas) šajā jomā var darīt pat vairāk, nekā tās veidotāji ir spējuši paveikt jau šobrīd.”

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+