Mobilā versija
Brīdinājums +5.1°C
Leonīds, Leonīda
Piektdiena, 20. oktobris, 2017
30. marts, 2017
Drukāt

Vajadzība pēc iracionālā! Fredis skaidro “Labvēlīgā tipa” fenomenu (3)

Foto - Valts KLeinsFoto - Valts KLeins

Atsprāgst durvis un mazajā “Radio SWH” istabiņā, kur notiek mūsu saruna, papagaiļkošā žaketē iebrāžas “Labvēlīgā tipa” dziesminieks Andris Freidenfelds! Radiodžeki viņu apkampj, sabučo un sniedz rozes metru gariem kātiem – uh, kas par notikumu. Parīt iznāk grupas divdesmit piecu gadu jubilejas albums “Kaste”, bet rudenī viņi rīkošot koncertšovu “Sudrabkāzas”.

Ar viņu sarunāties ir viegli un jautri, tikai jātrāpa pareizajā jautājumā. Ja garām, ātri pārslīd tematam, ja izdodas – kā dzirksteles sāk šķilties teikumi, ierunājas vecais, labais rīta Fredis, viņam piebalso trešdienis Little Freddy, balsi palaiž arī pats jaunākais brālītis – pusdienis Fredosaurus Rex.

Runājot par to, kā to dziesmas, Freidenfelds atzīst, ka daudzi nosaukumi un dziesmu vārdi rodas atskaņu dēļ.

– Viena nostalģiska dziesma – “Vīrs ar pleznu”. Nosaukums radās atskaņas dēļ. Tā ir nostalģija par piena paku – piramīdu, radio “Rigonda”, astoto “Ladu” aiz loga, igauņu košļenēm, bulgāru neilona jakām, bet tomēr visdārgākais mājās bija glezna, uz kuras bija vīrs ar pleznu. Tāda padomju laika realitāte ar sadzīviskajām lietiņām, kas tolaik visiem bija vienādas. Tās arī mūs iegrožoja! Glezna, kur vīrs ar pleznu, ir tieksme pēc iracionālā, pēc ārzemēm, kur ar šitādiem bija pilni komiksi, viņiem bija lidojošie šķīvīši, seksfilmas, šausmenes, bet mums tas viss tika aizliegts! Man tolaik bija plakāts no ļoti mīļas filmas “Cilvēks amfībija”. Tam cilvēkam bija pleznas – ja prasa attaisnojumu, taču mana dziesma sākās ar to, ka vajadzēja atskaņas vārdam glezna.”

Tev ir vajadzība pēc iracionālā.
– Tā pastāv visu laiku, tāpēc jau ir “Labvēlīgais tips”, koka klucis Konstantīns, alumīnija cūka, čiekurs egles dēls, visu laiku ir radītas šizīgas pasakas un šie teksti ir vienīgais, kas mūs atšķir no parastiem šlāgerniekiem.

Kā grupas radītājam – kādas domas pēc ceturtdaļgadsimta uz skatuves?
– Varētu beigt kaut vai rīt. Divdesmit piecus gadus es esmu tēlojis rokzvaigzni. Lai gan tas nav tālu no manas būtības, pēdējā laikā paliek par smagu, tā teikt, tjagoķit (no krievu val. – nomāc, nospiež). Apnicis, jo visu zinu – pie kuras dziesmas kliegs, pie kuras leks. Vairs nav pārsteiguma momentu. Ja mācētu kaut ko pats spēlēt, pazītu notis, sen būtu nodibinājis blakus projektu un spēlējis pilnīgi citu mūziku. Roku ar elektroniku, bišku alternatīvu. Varu izstāstīt savu ieceri Jakušonokam, bet viņš pēc būtības ir šlāgermuzikants un mūsu auglis sanāk šlāgera līmenī. Citam atkal nevaru iestāstīt vai arī kauns iet un rādīt, re, ko es iebubināju. Liels mākslinieks teiks – nu, kas tad te ir! Viņi jau nemaz nenojauš, ka tas varētu būt superhits, viņiem mācīts, ka cilvēks, kas nepazīst notis, neko jēdzīgu nevar izdomāt. Tomēr mēdz būt izņēmumi.

Nebūtu “Labvēlīgais tips”, kur liktos ar savām šizīgajām pasakām?
Rādžā! Katru dienu tur sanāk kaut kas iracionāls.

VISU SARUNU AR ANDRI FREIDENFELDU LASI JAUNĀKAJĀ ŽURNĀLA “MĀJAS VIESIS” NUMURA VAI E-IZDEVUMĀ!

Pievienot komentāru

Komentāri (3)

  1. vis irracionālākais būtu klasiskā latviešu tautasdziesma klasiskā izpildījumā. Bez papagailībām.

  2. sekmīgs vulgāras gaumes izplatītājs šarikovu tipa smadzenēm…
    Ja iesākumos bija kāda ironija tajos sacerējumos,
    tad tagad izčākstējusi kopā ar asprātību. Žēl.

  3. Diez viņam nav apnicis būt zālēdājam?…

Draugiem Facebook Twitter Google+