Mobilā versija
+0.2°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
27. jūlijs, 2012
Drukāt

Vajag arī nedaudz «huligānisma». Saruna ar A. Lūsi

Foto - Līga VasiļūnaFoto - Līga Vasiļūna

Ar Tieslietu ministrijas parlamentāro sekretāru Aigaru Lūsi (Nacionālā apvienība) sarunājas Voldemārs Krustiņš un Māris Antonevičs.

 

V. Krustiņš: – Kāds ir jūsu politiskais stāžs?

– “Visu Latvijai” biedrs esmu kopš 2009. gada maija.

– Statuss partijā?

– Šobrīd – Nacionālās apvienības valdes loceklis… Juridiski “Visu Latvijai” un “Tēvzemei un brīvībai”/LNNK apvienošanās vēl nav beigusies, taču būtībā tā jau darbojas kā vienota partija.

M. Antonevičs: – Nupat tieslietu ministrs Jānis Bordāns paziņoja, ka viņš stāsies “TB”/LNNK…

– Tieši šā iemesla dēļ – viņš labprāt iestātos apvienotajā partijā, bet pagaidām to juridiski nevar izdarīt.

– Bet laikā, kad jūs nolēmāt stāties partijā, apvienošanās vēl nebija notikusi. Kāpēc tobrīd izvēlējāties jauneklīgo “Visu Latvijai”, nevis politiski rūdītos tēvzemiešus?

– Tā ir maniem politiskajiem uzskatiem tuvākā partija un spēks, kas nākotnē būs ļoti nepieciešams valstiskā līmenī.

 

Varbūt tas skaļi skan, bet es domāju, ka šāda partija ir būtiska valsts izdzīvošanai, un pamazām mēs par to pārliecināsimies. Tās ideoloģija izriet no juridiskas konsekvences – iemesls Latvijas valsts pastāvēšanai ir latviešu tautas griba. Ja nebūtu latviešu tautas kā nācijas, nebūtu arī Latvijas valsts.

 

Tās ir īpašas attiecības, un uzstādījums, ka Latvijai jābūt latviskai, ir ne tikai loģisks, bet arī juridiski pamatots.

V. Krustiņš: – Pēdējā laikā tieši tiek norādīts, ka Latvija vēsturiski esot multikulturāla zeme un arī valsts esot šīs kopdzīves iznākums. Bet kurai tautai 1918. gadā vēl varēja būt interese, lai taptu Latvijas valsts?

– Tieši tā. Bez latviešu nācijas gribas citas mazākumtautības pat gribēdamas nespētu izveidot Latvijas valsti. Tad tai būtu cits nosaukums un statuss. Līdz ar to latviešiem ir īpašas attiecības ar Latvijas valsti, tas uzliek arī daudzus pienākumus un atbildību. Un, kā jau teicu, manuprāt, tieši “Visu Latvijai” kā partija vislabāk apzinās šos pienākumus.

– Vai partijas valde apzinās savu atbildību?

– Partija jau nav nekas abstrakts, tie ir konkrēti cilvēki. Un es redzu, ka starp viņiem ir nākotnes valstsvīri, tādi kā Raivis Dzintars, Jānis Dombrava, Imants Parādnieks, Einārs Cilin-skis… Lai gan, protams, šis “soliņš” varētu būt garāks. Un tā nav tikai “VL” vai Nacionālās apvienības problēma, jo līdzīga situācija ir visām partijām. Tam ir savi cēloņi un sekas, kas izriet no mūsu valsts pārvaldes sistēmas.

 

Varas centram Latvijā tomēr būtu jābūt Saeimas rokās, taču, lai tas notiktu, ir jābūt spēcīgām partijām. Mūsu sabiedrībā partiju prestižs ir sagrauts un piederība kādai partijai tiek uzskatīta par tādu kā Kaina zīmi. Atbalstīt kādu partiju finansiāli ir, maigi izsakoties, aizdomīgi.

 

Uzņēmējs, kurš ziedojis partijai, nedrīkst rādīties pat tuvumā valsts pasūtījumam, jo tas uzreiz būs iemesls pasludināt to par interešu konfliktu. Mēs esam iebraukuši kaut kādā grāvī ar pārspīlēto aizdomīgumu un kontroli un paši vairs neticam, ka spējam būt godīgi. Šobrīd partijas Latvijā ir vājas, līdz ar to arī parlaments ir vājš un arī tā paveiktie darbi nevar būt nekādi dižie.

– Bet kas tieši nacionāļiem būtu jādara, lai paceltu partijas prestižu un gūtu vēlēšanās labākus rezultātus? Šobrīd partijas reitings – ap septiņiem procentiem – ir mierinoši stabils, bet vai tas nav arī iemidzinoši stabils?

– Protams, ikvienas partijas mērķis ir iegūt plašāku vēlētāju uzticību. Es kopš 90. gadiem esmu sekojis politikai, un tas izskaidrojums, kāpēc viena vai otra partija vinnē vēlēšanās, ļoti bieži ir iracionāls. Grūti tam atrast loģisku izskaidrojumu. Taču patīkami, ka Nacionālās apvienības rezultāti ir racionāli un mēs tos esam sasnieguši ar savu darbu. Tāpēc arī reitings ir tik stabils. Mēs skaidri redzam, kas ir mūsu vēlētāji, ko viņi vēlas, kamēr citām partijām nākas paļauties uz neskaidrām mirkļa noskaņām, kad var ātri iegūt, bet tikpat ātri zaudēt.

Kas būtu jādara? Pirmkārt, ļoti daudz jāmācās. Es to saku pats no savas pieredzes.

– Vai partijai nebūtu jāstiprina ārpusparlamenta darbs? Jaunākā jūsu partijas daļa ieguva popularitāti tieši ar to, kas notika aiz Saeimas durvīm. Tagad visi ir eleganti, ar plikām krūtīm vairs nestaigā…

– Tas “huligānisms” – labā nozīmē – var izpausties arī citādi. Varbūt šobrīd ir brīdis, kad svarīgāka ir partijas līdzdalība parlamenta darbā, valsts pārvaldē, kur vajadzīgas idejas. Piekrītu, ka rutīna var atstāt negatīvu iespaidu. Es arī pats tagad esmu par to nedaudz satraucies, vai nepalikšu par politiķi šā vārda sliktākajā nozīmē.

 

Pieķēru sevi pie domas, ka dedzīgums šajā vidē ļoti strauji noplok. Ne vienmēr gribas teikt visu, ko domā, gribas visu atrisināt “pa labam”, ieslīgt apmierinātībā. Tāpēc jau arī vajag nedaudz šī “huligānisma”, lai nepakļautos šim vilinājumam.

 

Protams, labi, ka NA ir iemarķēts laukums, kura robežas nedrīkst pārkāpt, jo tad atpakaļceļa vairs nebūs. Citām partijām šādu robežu pat īsti nav, viss tādā miglā.

– Valsts prezidents ir izplatījis vēstuli, kurā aicina uz izlīgšanu, saliedēšanos. No Saeimas tiek gaidīts, ka tiks pieņemts īpašs likums par Otrā pasaules kara dalībnieku statusu. Acīmredzot jums Tieslietu ministrijā ar to vajadzēs nodarboties.

– Neesmu sekojis prezidenta iniciatīvai, taču NA pirms kāda laika bija iesniegusi priekšlikumu par brīvības cīnītāja statusa piešķiršanu bijušajiem latviešu leģionāriem. Šis ir labs iemesls pie šā jautājuma atgriezties.

M. Antonevičs: – Un “Saskaņas centrs” bija iesniedzis priekšlikumu noteikt īpašu statusu bijušajiem sarkanarmiešiem, tagad abus šos priekšlikumus apvienos?

– Par to gan būs grūti vienoties… Negribu teikt neko sliktu par prezidenta iniciatīvu, bet man šā izlīguma ideja līdz galam nav skaidra.

V. Krustiņš: – Bet Latkovska kungs, kurš vada Saeimas Sabiedrības saliedētības komisiju, aktīvi līdzdarbojas ar prezidentu šajā jautājumā. Viņš taču ir no jūsu frakcijas.

– Ilmārs Latkovskis ir Nacionālās apvienības frakcijā, taču viņš nav partijas biedrs. Protams, jāvērtē, cik pareizi, ka mums ir šādi deputāti, bet tas ir cits jautājums. Katrā ziņā valdē šis jautājums vēl nav apspriests.

– Vai jūs kā politiķis un jurists uzskatāt, ka 18. februāra referenduma sekas ir pietiekami analizētas un novērtētas?

– Es priekš sevis esmu to analizējis, un man ir secinājumi. Vai tas pietiekami darīts valstiskā līmenī? Droši vien, ka ne. Patiesībā šis referendums ir vēl viens pierādījums, ka pilsonības un naturalizācijas politika Latvijā ir bijusi pilnīgi šķērsām. Ja tas būtu secināts valstiskā līmenī, tad loģiski prasītos arī kāda tālāka rīcība.

 

Naturalizācija nevar būt vienkārši juridisks akts, ar kuru piešķir pilsonību, tas faktiski ir augstākais apbalvojums, ko var iegūt, dzīvojot konkrētajā valstī. Ir zināmas prasības un kritēriji, kuriem jāpakļaujas, ja gribi iegūt pilsonību. Ja naturalizācijas politika turpināsies, tad var rīkot nākamos referendumus un vērot, kā pretlatvisko vēlētāju skaits pieaug.

 

– Nacionāļu rokās ir Tieslietu ministrija, varētu sagaidīt, ka tiks rosinātas izmaiņas šajā politikā.

– Frakcijas darba kārtībā šis jautājums ir. Ar pašreizējo Saeimas sastāvu to diez vai izdosies pieņemt, taču mēs varam sagatavot augsni. Un tas nav tikai par šo jautājumu. Pat ja ir šaubas, ka parlamentā pietiks balsu kādai svarīgai iniciatīvai, nevajag apstāties. Jāturpina par to runāt…

Es domāju, ka ir vajadzīgs lielāks valsts kursa pagrieziens, kas nav izdarāms ar vienu ķeksīti vai komatu likumā. Piemēram, mums likumu apspriešanā bieži tiek prasīts investoru viedoklis, bet retāk vietējo uzņēmēju pārstāvju viedoklis. Tas nav pareizi. Pārkrievošana ir drauds Latvijai, taču te būtu jārunā plašāk. Nedrīkst dzīvot ar apziņu, ka var pakļauties jebkuram citam, tikai ne Krievijai. Dažreiz jau atskan saukļi, ka labāk būt zem zviedriem vai amerikāņiem. Nē, tas nav labāk!

 

Ir līdz kaulam jāiepotē apziņa, ka Latvijai jābūt neatkarīgai un latviskai valstij, kuru nevar ne pārkrieviskot, ne amerikanizēt, ne skandinavizēt. Es domāju, ka šobrīd jau lēnām tā apziņa rodas, un varbūt referendums šajā ziņā pat ir bijis pozitīvs katalizators. Parādās nācijas pašsaglabāšanās instinkts.

 

Tādā ziņā es esmu optimistisks par valsts nākotni.

M. Antonevičs: – Vai šim pašsaglabāšanās instinktam bieži netraucē dažādi juridiski šķēršļi? Viens piemērs – Uzņēmumu reģistrs tikko reģistrējis Lindermana partiju. Visi labi saprot, ka tā ir pretvalstiska, bet juridiski nav iemesla atteikt. Un tas jau nav vienīgais gadījums. Vai tas nebūtu juristu galvenais uzdevums – pārnest tautas pašsaglabāšanās instinktu uz dokumentiem un likumiem?

– Visa Latvijas pašreizējā normatīvā bāze ir veidota uz pavisam cita ideoloģiskā pamata, nevis nacionālkonservatīvisma. Tā nav domāta vietējo pilsoņu aizsardzībai, bet atspoguļo globalizācijas tendences. Vai Ārvalstu investoru padome var dot padomus vietējo pilsoņu un uzņēmēju interesēs? Bet mums tā tiek aicināta kā galvenais ārpusparlamenta konsultants ekonomisko likumu pieņemšanā. Tāpat citās jomās. Pārprasta liberālisma dēļ var piereģistrēt pretvalstiskas partijas… Tomēr jāatceras arī, ka likumi paši par sevi neko nemainīs, svarīgākais ir to piemērošana praksē. Un tas jau atkarīgs no domāšanas – vai likums tiek lasīts, domājot, kuram piemēroties, vai domājot, kā to labāk īstenot Latvijas interesēs. Kā jau teicu – man šķiet, ka tas svārsts sveras pareizajā virzienā. Piemēram, zemkopības ministre Laimdota Straujuma pateikusi, ka jāmēģina ieviest saprātīgu protekcionismu vietējiem pārtikas ražotājiem. No ministra es kaut ko tādu dzirdu pirmo reizi, tā ir revolūcija valdībā. Līdz šim par to pat domāt neuzdrošinājās.

V. Krustiņš: – Vai Zemnieku savienība nevarētu tapt par jūsu sabiedroto? Varbūt jums jātuvinās?

– Īstenībā tā būtu jābūt. Partijām, kas aizstāv nacionālo uzņēmēju, jābūt tuvākajām sabiedrotajām.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+