Mobilā versija
+0.4°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
11. decembris, 2013
Drukāt

Vajag motivācijas programmu


Foto - Līga VasiļūnaFoto - Līga Vasiļūna

“Domāju, ka ar laiku uzņēmumi stāvēs rindā pēc profesionālo skolu audzēkņiem un vēlēsies viņus pieņemt un apmācīt,” prognozē Jelgavā strādājošā uzņēmuma “Amo Plant” komunikācijas direktors Igors Graurs.

Līdzīgi spriež arī Namdaru asociācijas valdes priekšsēdētājs Tālis Sala: “Vajag pirmos pozitīvos rezultātus. Mums jāiegriež šis ritenis, bet vēlāk būs arī sekotāji.”

Taču patlaban uzņēmumi vēl piesardzīgi raugās uz sešās profesionālas izglītības iestādēs uzsākto darba vidē balstīto mācību pilotprojektu, kas paredz, ka audzēknis mācās ne tikai skolā, bet arī darba vidē, tātad reālā uzņēmumā.

Uzņēmēji, kuri tomēr bijuši gatavi izaicinājumam kā pirmie iesaistīties šajā projektā, neslēpj, ka saskārušies ar zināmām grūtībām, kam vajadzētu rast praktiskus risinājumus. Viņi ir gatavi piedalīties topošo speciālistu apmācībā, jo tā ir iespēja piesaistīt jaunus darbiniekus, tomēr norāda arī uz problēmām.

Vācijā, no kuras Latvija patlaban smeļas pieredzi, duālā profesionālās izglītības sistēma darbojas jau gadu desmitiem, līdz ar to tur ir skaidra sistēma, kādā topošais speciālists tiek pieņemts darbā uzņēmumā, kādu stipendiju saņem, cik lielā mērā izglītošanos finansē valsts un pašvaldības.

Latvijā savukārt projekts tikko uzsākts, skaidras sistēmas nav. Katrs uzņēmums, kurš iesaistās projektā, pats lemj, kādā statusā pieņemt mācekļus – vai slēgt ar viņiem darba vai prakses līgumus, vai maksāt par padarīto vai ne. Tāpat uzņēmējs pats lemj, kuriem darbiniekiem uzticēt topošo speciālistu apmācību un kā panākt, lai mācības netraucē uzņēmuma ikdienas darbam. Uzņēmēji daļēji uzņemas profesionālo izglītības iestāžu funkcijas, taču profesionālajai izglītībai paredzētais finansējums joprojām paliek tikai pašu skolu rokās.

Iesaistīsies, ja 
neizmaksās dārgi


Iesaistīties darba vidē balstītu mācību projektā vispirms bijuši gatavi tie uzņēmumi, kas jau iepriekš gana aktīvi sastrādājušies ar profesionālās izglītības iestādēm. Jau pieminētais “Amo Plant” sadarbojies ar Jelgavas tehnikumu arī tad, kad šis projekts vēl nebija uzsākts.

I. Graurs teic: uzņēmējiem būtu jāsaprot, ka sadarbība ar profesionālās izglītības iestādēm nesīs nevis problēmas, bet gan ieguvumus. Taču, lai vieglāk būtu to saprast, valstij jālikvidē barjeras, kas uzņēmējus varētu atturēt no sadarbības. “Uzņēmējs domā: kam man tērēt laiku mācekļu apmācībai, vai man tiešām jāgarantē, ka mācekļiem kaut ko maksāšu un kāpēc man tā jāriskē: ja nu viņi saražos brāķi? Uzņēmēji jāiedrošina, ka viņiem iesaiste izglītošanā nemaksās neko vai maksās pavisam maz.

Godīgi sakot, sākumā audzēknim tiešām nav par ko maksāt. Viņš vēl nav iemācījies darīt darbu, turklāt, lai viņu apmācītu, tiek atrauts no darba pieredzējis strādnieks. Tāpēc domāju, ka sākumā mācekļiem no uzņēmuma līdzekļiem nevajag maksāt. Iespējams, var nokārtot, lai viņiem maksā no ES struktūrfondu līdzekļiem, bet vēlāk, kad mācekli pilnvērtīgāk var iesaistīt ražošanas procesā, viņam varētu maksāt. Domāju, ka nevajag uzņēmējiem prasīt, lai viņi garantē vienotu samaksu. Jādod iespēja maksāt, ņemot vērā padarīto,” tā I. Graurs. Viņš uzskata: drīzumā uzņēmēji tomēr sapratīs, ka ir vērts arī kādu mazumiņu ieguldīt, lai nākotnē varētu iegūt profesionālu un lojālu darbinieku.

Tajā pašā laikā saprotams ir uzņēmēju jautājums par to, vai, mainoties profesionālās izglītības sistēmai, nebūtu jāmainās arī finansējuma sadalei. “Ja valsts ir novirzījusi X latus profesionālajai izglītībai, tad diez vai tā piešķirs vēl papildu finansējumu tieši duālajai izglītībai,” spriež Jelgavas tipogrāfijas valdes priekšsēdētājs Juris Sīlis. “Tāpēc būtu jāraugās, kā pārdalīt sistēmā jau esošo naudu.”

Arī T. Sala, kurš jau apmācījis pirmos divus Ogres tehnikumu audzēkņus, saka: “Naudai jāseko skolēnam arī profesionālajā izglītībā.”

Otrs veids, kā kompensēt uzņēmējiem izdevumus, kas saistīti ar jauniešu apmācību, būtu nodokļu atlaides. Viens variants ir samazināt uzņēmumu ienākuma nodokli izglītošanā iesaistītajiem, otrs – mācekļus atbrīvot no iedzīvotāju ienākuma nodokļa nomaksas, kas ļautu uzņēmējiem samazināt mācekļu atalgošanai tērējamo summu.

I. Graurs gan saka: nav tik svarīgi, kuru nodokli atlaiž un cik liela ir atlaide, svarīgi, lai valsts parāda, ka gatava iet pretī uzņēmējam. J. Sīlis piekrīt: par ietaupījumu svarīgāka ir attieksme.

 

Negrib gatavot 
”kadrus” konkurentiem


Vairākos pasākumos, kur spriests par duālās profesionālās izglītības projektu, izskanējušas uzņēmēju bažas, ka viņu sagatavotais “kadrs” varētu pāriet darbā pie konkurenta. I. Graurs uzskata, ka lielākā daļa sagatavoto speciālistu tomēr paliks tur, kur mācījušies. Iespējams, viņa pārliecību par jauno speciālistu uzticību vairo fakts, ka “Amo Plant” vidējā alga rak-stāma ar četriem cipariem.

J. Sīlis saka: uzņēmējiem tomēr vajadzētu saprast, ka “šis ir izglītības, nevis darbinieku pārdales projekts”. Tas nozīmē: uzņēmējiem nevajadzētu atteikties no dalības duālās izglītības projektā tādēļ, ka bail nenoturēt sagatavotos darbiniekus.

T. Sala teic: līgums ar mācekli jāslēdz uz trim vai četriem gadiem, nevis tikai uz mēnesi, kā tas ir pilotprojekta laikā. “Jo pirmajā gadā māceklis meistaram nes tikai zaudējumus, bet trešajā un ceturtajā gadā no mācekļa ir kāds ieguvums,” viņš secinājis.

J. Sīlis piebilst: viņu pašu neuztrauks, ja apmācītais jaunietis aizies strādāt pie konkurenta vai nodibinās savu uzņēmumu. Taču negribētos, lai Latvijas uzņēmumu sagatavotie jaunie kadri dotos strādāt uz ārvalstīm.

“Mācījām darbiniekus jau agrāk”


Uzņēmēji arī atzīst, ka viņu darbiniekiem bieži vien nav pietiekamu zināšanu, lai apmācītu jaunos speciālistus, tāpēc būtu nepieciešami kursi, kuros praktikantu apmācītāji apgūtu pamatzināšanas pedagoģijā.

Daļa uzņēmumu, kas projektā jau iesaistījušies vai iesaistīsies vēl šī mācību gada laikā, jau iepriekš paši nodarbojušies ar jauno darbinieku apmācību. Līdz ar to viņiem ir izveidots mācību centrs, kura darbinieki spēj apmācīt jaunos darbiniekus. Šiem uzņēmumiem ir arī pieredze pasniedzēju piesaistīšanā. Šādi uzņēmumi duālās profesionālās izglītības projektā vispirms saskata ieguvumus, nevis problēmas. “Latvijas dzelzceļš” pirmos Rīgas Valsts tehnikuma audzēkņus uzņems janvārī. “Tā kā jau līdz šim paši esam apmācījuši darbiniekus, iesaistīšanās šajā projektā mums nav nekas jauns,” stāsta “Latvijas dzelzceļa” personāla direktore Lolita Smiltniece. “Taču tagad sev nepieciešamos darbiniekus varēsim sagatavot plānveidīgāk un sistemātiskāk. Iepriekš uz mūsu uzņēmumu atnāca tie, kuri jau absolvējuši mācību iestādes. Viņiem bija teorētiskās zināšanas, taču pietrūka praktisko iemaņu. Tik un tā mums viņus vajadzēja apmācīt. Tagad projekta ietvaros potenciālos uzņēmuma darbiniekus iepazīsim pamazām, varēsim saprast, vai viņi der mūsu uzņēmumam, ar kādiem tieši pienākumiem viņi varētu tikt galā, un veikt kadru atlasi jau laikus.”

Līdzīgu atziņu pauda J. Sīlis: uzņēmējiem jau līdz šim bijis jāiegulda darbinieku apmācībā, jo skolas nesagatavo tik specifiskus darbiniekus, kādi vajadzīgi katrai izdevniecībai.

L. Smiltniece tomēr atzīst, ka valsts atbalsts būtu vēlams, nebūtu pareizi duālās profesionālās izglītības ietvaros atbildību par jauno speciālistu sagatavošanu tagad pilnībā pārlikt uz uzņēmēju pleciem. “Taču jebkurā gadījumā mums pat ir lētāk iesaistīties duālās profesionālās izglītības projektā nekā tērēt resursus mācību iestāžu absolventu “pārmācīšanai” un personāla meklēšanai,” teic L. Smiltniece.

Prasa skaidrību


J. Sīlis teic: lai uzņēmēju sadarbība ar skolām būtu vienkāršāka, vajadzētu izveidot vienotu sistēmu, saskaņā ar kuru visi duālajā apmācībā iesaistītie uzņēmēji pieņemtu mācekļus. Patlaban, piemēram, Jelgavas tipogrāfija mācekļus ir pieņēmusi darbā, bet “Amo Plant” noslēdzis ar viņiem līgumu par praksi. “Būtu jābūt skaidrībai, vai mācekļiem pienākas apmaksāts atvaļinājums, kurš maksā slimības naudu, kurš sedz apdrošināšanu,” teic J. Sīlis. “Nav īsti skaidrs, ko darīt, kad audzēknis atkal dodas uz skolu: vai pārtraukt ar viņu darba tiesiskās attiecības vai laist bezalgas atvaļinājumā.”

Viņš paredz: šos jautājumus nebūs tik viegli atrisināt, jo IZM kompetencē nav izmaiņas Darba likumā, bet uzņēmēji jau pieredzējuši: ja problēma jārisina vairākām ministrijām kopā, sadarbība bieži vien ir smagnēja.

T. Sala uzskata: uzņēmēji pēc iespējas plašāk jāinformē par iespēju iesaistīties duālajā profesionālajā izglītībā. Kad viņš pats visiem Namdaru asociācijas biedriem izsūtījis vēstuli, aicinot pieprasīt mācekļus, sākumā atsaucies nav neviens, jo kolēģi acīmredzot nav izpratuši pilotprojekta būtību. Turklāt meistari ir pašpietiekami, spēj strādāt arī bez mācekļiem.

Viedoklis


Kā varētu rosināt uzņēmējus iesaistīties duālajā profesionālajā izglītībā?



Ina Vārna (attēlā), IZM Izglītības departamenta direktora vietniece profesionālās izglītības jautājumos:
 “Skaidrs, ka ir vajadzīga uzņēmēju motivācijas programma. Par nodokļu atlaidēm varētu domāt, bet vispirms uzņēmējiem pašiem būtu jābūt vienotiem un jāizsaka kopīgi priekšlikumi, kuru nodokļu atlaides būtu nepieciešamas. Kad beigsies uzsāktie pilotprojekti, būs jāveic izvērsta analīze un tad arī lemsim, kādas izmaiņas normatīvajos aktos nepieciešamas, lai turpinātu ieviest darba vidē balstītas mācības. Esmu pārliecināta, ka vajadzīga vienota sistēma, kādā mācekļi dibina tiesiskās attiecības ar uzņēmumiem. Skaidrs, ka uzņēmēji tērē cilvēku un finanšu resursus, taču viņi arī sagatavo sev darbiniekus, līdz ar to nav zaudētāji. Runājot par prakšu vadītājiem uzņēmumos, iespējams, ka viņus apmācīt varētu, izmantojot Eiropas Sociālā fonda finansējumu. Tuvākajā laikā pārdalīt profesionālajai izglītībai paredzēto valsts finansējumu diez vai būs iespējams. Līdzekļu trūkuma dēļ skolas saņem tikai 91 procentu finansējuma, kas tām pienākas. Tāpēc, kaut arī jau tagad uzņēmumam par katru praktikantu būtu jāsaņem pieci lati dienā, šī summa netiek samaksāta. Darba vidē balstītu mācību ieviešanu var apgrūtināt tas, ka Latvijā 98 procenti uzņēmumu ir mazie un mikrouzņēmumi. Ja vienu gadu tāds uzņēmums paņems divus mācekļus, tad nākamajā gadā vairs neņems, jo ar darbiniekiem jau būs nodrošināts. Tas nozīmē, ka skolām jābūt elastīgām un katru gadu jāmeklē jauni sadarbības partneri.”

Publikācija tapusi sadarbībā ar LR Izglītības 
un zinātnes ministriju

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+