Latvijā
Sabiedrība

Zemessargs: Vajag pretestību, ne varoņa nāvi 10


Latvijas aizsardzības sistēmas kodols ir profesionālais militārais dienests. Attēlā: decembra vidū Ādažu poligonā Sauszemes spēku kājnieku brigādes karavīri pārbaudīja savas prasmes kaujas šaušanas vingrinājumā, pirms sākt pildīt uzdevumus Sevišķi ātras reaģēšanas vienības kaujas grupas sastāvā ar šā gada 1. janvāri. Par Sevišķi ātras reaģēšanas vienības izveidi dalībvalstis vienojās NATO samitā Velsā 2014. gadā, lai uzlabotu alianses spējas reaģēt uz jaunajiem drošības izaicinājumiem. Sevišķi ātro reaģēšanas vienību būs iespējams izvietot dažu dienu laikā, lai reaģētu uz jebkuriem izaicinājumiem, kas rastos kādā no NATO dalībvalstīm.
Latvijas aizsardzības sistēmas kodols ir profesionālais militārais dienests. Attēlā: decembra vidū Ādažu poligonā Sauszemes spēku kājnieku brigādes karavīri pārbaudīja savas prasmes kaujas šaušanas vingrinājumā, pirms sākt pildīt uzdevumus Sevišķi ātras reaģēšanas vienības kaujas grupas sastāvā ar šā gada 1. janvāri. Par Sevišķi ātras reaģēšanas vienības izveidi dalībvalstis vienojās NATO samitā Velsā 2014. gadā, lai uzlabotu alianses spējas reaģēt uz jaunajiem drošības izaicinājumiem. Sevišķi ātro reaģēšanas vienību būs iespējams izvietot dažu dienu laikā, lai reaģētu uz jebkuriem izaicinājumiem, kas rastos kādā no NATO dalībvalstīm.
Foto – Armīns Janiks (Jaunsardzes informācijas centrs)

“Jaunajā aizsardzības koncepcijā Zemessardzei ir nepamatoti uzlikts aizsardzības mugurkaula uzdevums. Tad klajā nāca “Potomac Foundation” pētījums, kurā tika minēts, ka Zemessardze ārvalsts agresijas gadījumā zaudētu 80 procentu savu aktīvu. Tomēr šīs problēmas tiek notušētas un teikts, ka viss ir kārtībā. Veselības nozarē nerisinātas problēmas jūtam, kad cilvēku ieved slimnīcā, izglītībā – līdz ar jauno mācību gadu, arī aizsardzības jomā neizdarības sekas var būt ļoti dramatiskas, bet bieži to saprot, kad jau ir par vēlu,” tā sarunā ar “Latvijas Avīzi” saka zemessargs, kurš sevi sauc par “Ivaru Čiekuru” (vārds izdomāts). Plašāku uzmanību viņš ieguvis kā interneta emuāra jeb bloga “ciekurs.blogspot.com” autors. Zemessargs pauž satraukumu, par to, ka plānotais nākamā gada aizsardzības budžets “nošņāpts” ar pamatojumu, ka IKP nepieaug tik strauji. Viņaprāt, būtu jārunā arī par Zemessardzes lomu – vai militārā konflikta gadījumā zemessargi nekļūs par “lielgabala gaļu”. Blogā viņš apraksta gan gaitas Zemessardzē, gan izsaka spriedumus par Latvijas aizsardzību un Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem. Lai gan anonimitāte dod ieganstu aizdomām par to, kas patiesībā stāv aiz šiem rakstiem, tomēr gan uzdotie jautājumi, gan kopējā noskaņa liek domāt, ka te nav runa par kādiem Krievijas “troļļiem” vai citiem Latvijas nelabvēļiem. Tāpēc “Latvijas Avīze” uzrunāja “Ivaru Čiekuru”, aicinot izteikt savu viedokli, ar domu, ka tas varētu veicināt tālāku diskusiju par Latvijas aizsardzību. Jo valsts aizsardzības jautājumi un to apspriešana attiecas ne tikai uz nozares vadību un profesionāļiem, bet uz visu sabiedrību. Tai ir tiesības uzdot jautājumus, izteikt vērtējumus un arī kritiku. Un sabiedrība gaida atbildes un skaidrojumus no atbildīgajām amatpersonām. Drošības un valsts aizsardzības jomā amatpersonas gan atbilžu vietā piesedzas ar valsts noslēpumu, bet kritiķus nosaukt par hibrīdkara dalībniekiem.

Aizsardzības ministrija, atbildot uz “LA” jautājumiem, pamatoja, kāpēc nebūtu efektīva obligātā militārā dienesta atjaunošana, un vienlaikus jautā: “Kura interesēs ir iznīcināt pašlaik funkcionējošu valsts militārās aizsardzības sistēmu, kura pēc finanšu samazinājuma gadiem beidzot sāk atkopties un kļūst par reālu spēku, lai aizstātu to ar obligātā militārā dienesta karavīriem jeb “lielgabalu gaļu”?

Aizsardzības ministrija nekad nav vairījusies no atklātas diskusijas par mūsu bruņotajiem spēkiem, to attīstību un uzdevumiem, tajā skaitā par nepilnībām, kas jānovērš, bet mēs nekad neiesaistīsimies anonīmu blogeru diskusijās, kuri, slēpjoties aiz neesošas identitātes, izplata melīgu informāciju un cenšas tās izplatīšanā iesaistīt arī masu medijus.”

Zemessargs ar segvārdu “Ivars Čiekurs” pēc nelielām pārdomām piekrita sarunai ar “Latvijas Avīzi” klātienē. Īsto vārdu atklāt gan nevēloties. “Dienests Zemessardzē sniedz personisku ieskatu aizsardzības nozarē, uz kādu nevar cerēt, atrodoties ārpus tās. Sāc iepazīties ar jomu, pienākumiem, saskaries ar nebūšanām un pretrunām – un tad pamazām rodas jautājumi. Bija sajūta, ka līdz galam īsti šī joma nav aprakstīta. Pirmais grūdiens bloga uzsākšanai man un maniem domubiedriem bija satraukums par notikumiem Ukrainā un šķietams reakcijas trūkums uz tiem pie mums,” par savu ieceri stāsta autors.

 

Kādas ir galvenās problēmas, kuras jūs redzat aizsardzības nozarē?

Zemessargs “Ivars Čiekurs”: Galvenais ir apzināties, ka pēc iestāšanās NATO mūsu aizsardzības nozares virziens nebija vērsts uz konvencionālo teritoriālo aizsardzību, tā koncentrējās uz atbalstu sabiedrotajiem. Tā laika politiķi iestāšanos NATO uztvēra kā apdrošināšanas polisi, un vienīgais uzdevums no viņu puses bija nekaitināt sabiedrotos. Aizsardzības nozares vadībai pirmais solis būtu atzīt, ka vairāk nekā desmit gadu mūsu aizsardzības koncepcija bijusi kļūdaina, un to labot. Mums nav bijusi konceptuāla reakcija uz Ukrainas notikumiem, un tas ir pretēji tam, kā rīkojās kaimiņi. 2014. gadā pēc Krimas aneksijas un Krievijas atbalstītā kara sākuma Ukrainas austrumos Lietuvas NBS jaunais komandieris ģenerālmajors Jons Vītauts Žuka pirmajā intervijā atzina, ka viņu bataljoni vien ir tukši nosaukumi, bet satura nav. Tika veikts audits par pieejamo personālu un spējām, un to, kas jāmaina. Rezultāts: Lietuva jaunā formātā atjaunoja obligāto militāro dienestu.

Arī Lietuva iepriekš mēģināja kā kodolu savai aizsardzības sistēmai ņemt profesionālo militāro dienestu, bet tad saprata, ka ar to nepietiek valsts aizsardzībai. Viņi pieļāva tās pašas kļūdas, ko mēs. Obligātā militārā dienesta atjaunošana nozīmētu 3000 jaunu karavīru katru gadu, nevis kā pie mums dara – mēģina salasīt iepriekšējo desmit gadu laikā dienējušos. Tagad lietuviešiem ir arī saraksts arī ar 30 000 cilvēku, kurus iespējams iesaukt dienestā. Igauņi obligāto militāro dienestu saglabāja visus šos gadus.

Ko darīja mūsu aizsardzības nozares vadība? Tā gribēja tikt cauri pa lēto. Parādījās ideja, ka Zemessardze būs pirmā, kas atbildēs uz konvencionālu apdraudējumu, noņemot tai rezerves lomu. Tad sekoja komiskie mēģinājumi sasaukt rezerves karavīrus, kuru mums esot ap 7000. Bet šai sistēmai nav resursu, jo šogad uz mācībām no 1000 aicinātajiem, ieradās vien 168 karavīri.

 

Kā jūs vērtējat Zemessardzes spējas? Iespējams, tā ir labi sagatavota un spējīga atbildēt uz draudiem.

Nozares vadība apgalvo, ka mums ir 8000 zemessargu, taču, cik patiesībā ir kaujasspējīgu zemessargu, diez vai uzzināsim. Šausmas pārņem, kad jaunais Zemessardzes komandieris Ainārs Ozoliņš medijos pauž, ka visi zemessargi ir būtisks spēks, jo ir izgājuši pamatapmācību. Saturiski tā ir civilās aizsardzības apmācība – “kad šauj, tad nogulies”. Ar šo apmācību zemessargs nav kaujasspējīgs. Ir arī citi, tālāki apmācību veidi Zemessardzē pēc pamatapmācības, bet par to, cik cilvēku tos izgājuši, zinām ļoti maz. Neskatoties uz to, Zemessardzei ir uzkrauts uzdevums – konvencionālā teritoriālā aizsardzība, šaubos, vai kāda cita Eiropas valsts šim mērķim izvēlas paramilitāru organizāciju ar nepilna laika karotājiem. Eiropas vēsturē šāda organizācija ir tikai vienu reizi uzvarējusi konvencionālā karā – tā bija revolucionārās Francijas armija pret kaimiņvalstu koalīciju 1793. gadā. Ir gan citi uzdevumi, kur Zemessardze var labi pildīt savus pienākumus, taču tai ir jābūt atbalsta funkcijai, nevis galvenajam triecienspēkam.

 

Domnīcas “Potomac Foundation” prezidents Filips Kārbers uzsvēris, ka tā saucamajā X stundā Zemessardze zaudētu 80 procentus no saviem aktīviem. Taču komandieris apstrīd šos secinājumus.

Ja Zemessardzei uzliek šo uzdevumu, var runāt pat par lielākiem zaudējumiem, nekā minējis eksperts. Vairākus gadus tiek runāts par ieroču glabāšanu mājās, bet tur arī ir neskaidrības – komandieri iepriekš teica, ka zemessargi jau var glabāt ieročus mājās, bet tagad tiek paziņots, ka ir sākts projekts. Pieņemsim, ka notiek uzbrukums Latvijai, ir labākais scenārijs – zemessargiem ieroči ir mājās, viņi salec humpalu kravas mašīnās, kas ir pārsegtas ar brezentu. Bet pretinieka rīcībā, visticamāk, būs cienīga bruņutehnika, viņu karavīri būs lielākā skaitā un labāk sagatavoti. Šādā gadījumā tas bataljons, kas saskarsies ar potenciālo pretinieku, cietīs lielus zaudējumus, un labi, ja izdosies pa ceļam neuzskriet uz pretinieka slēpņa. Pārējie 17 bataljoni gan varēs veidot ierakumus, piemēram, ap pilsētas vai pagasta domas ēkām, bet tiem, kas reāli saskarsies ar pretinieku, iespējas “ierakties” nebūs. Runāsim brutāli – zemessargs ir vieglais kājnieks un “ierakšanās” ir vienīgā iespēja, jo ne viņam pašam bruņu, nedz transportlīdzekļiem. Tādēļ ir noziedzīgi izlikties, ka zemessargiem ir vērā ņemamas spējas konvencionāla uzbrukuma gadījumā, īpaši, ja sadursmes apstākļus nosaka agresors.

X stunda var pienākt rīt, jo pašlaik ir kritiskākais brīdis – no ASV prezidenta vēlēšanām līdz inaugurācijai 20. janvārī. Pretinieks var izmantot situāciju, ka kanādiešu vadītais bataljons ieradīsies pavasarī. Jāapzinās, ka esam kaimiņos Krievijai un tā ir un paliek mūsu galvenais apdraudējums. Kad ieradīsies kanādieši, tad mūsu spējas dubultosies, bet līdz tam laikam risks pastāv. Mūsu pašu spējas – 1272 trenēti karavīri profesionālajā dienestā, kas tiešām ir arī karotāji. To medijos atzinis Sauszemes kājnieku brigādes komandieris Ilmārs Atis Lejiņš. Mūsu komandieri runā par koncepcijām un ka 2019. gadā viss būs kārtībā. Bet līdz tam laikam viss šeit var būt trīsreiz izkarots. Ko dara kaimiņi? Zviedrija acīmredzamā steigā izvelk no muzeja pretkuģu raķetes, bet tikmēr mēs turpinām rakstīt koncepcijas. Ar pašlaik esošajiem aizsardzības nozares uzstādījumiem nevaram cerēt uz jēgpilnu pretestību, bet gan uz tā saucamo varoņa nāvi.

 

Tajā pašā laikā jaunais NBS komandieris ģenerālmajors Leonīds Kalniņš, tāpat kā aizejošais ģenerālleitnants Raimonds Graube, obligāta vai brīvprātīga intensīva militārā dienesta atjaunošanu neatzīst par risinājumu. Tas Latvijai esot par dārgu un efekts arī nav tik ātrs, kā gribētos.

Muļķības, šogad mūsu militārais budžets ir 368 miljoni eiro, kas ir gandrīz tikpat, cik pirmskrīzes līmenī. Tolaik gan liela daļa naudas tika izniekota, piemēram, sporta klubu finansēšanai un sporta kompleksu celtniecībai. Nākamgad mums aizsardzībai būs pieejami aptuveni 450 miljoni eiro – lielākais finansējums vēsturē. Ja aizsardzības nozares vadītāji saka, ka obligātais militārais dienests ir pārāk dārgs, tad lai argumentē ar faktiem un pasaka, kā mēs varam mūsu aizsardzības mērķus sasniegt citādi. Manuprāt, ar pašreizējo modeli būs dārgāk – es nerunāju par skaitļiem vien. Jaunais NBS komandieris Leonīds Kalniņš saka, ka plāni ir lieliski, neko nemainām un esam stiprāki par kaimiņiem. Pirmajā kājnieku bataljonā parādās padsmit CRV(T) bruņumašīnas, vēl līdz 2020. gadam nebūs piegādāts pilns komplekts, taču bataljons jau tiek pārsaukts par mehanizēto. Arī Zemessardzes novadi tika pārsaukti par brigādēm.

Jāskatās, kā varam veidot pietiekamu rezervi, kā piesaistīt cilvēkus profesionālajam dienestam – nevis ar dziesmām, bet adekvātu atalgojuma paketi. Ja vajag, atjaunojam obligāto militāro dienestu. Jāveic aizsardzības spēju audits. Jāskatās, kas ir labāk mūsu aizsardzībai, nevis kas politiski komandieriem patīk labāk. Profesionālais militārais dienests politiski ir ērtāks, jo, ja būs jāatjauno obligātais militārais dienests, tas nebūs populārs lēmums. Būs cilvēki, kas teiks, ka neies dienēt. Mums sabiedrībā ir maz izpratnes, ko dara bruņotie spēki. Domāju, ka, sākoties karam Ukrainā, idejai par obligāto vai brīvprātīgo intensīvo militāro dienestu būtu bijis simtprocentīgs atbalsts, bet šķiet, ka tagad šis noskaņojuma vilnis jau ir pazaudēts.

 

Jūs kritiski izteicāties, ka Zemessardzes novadi tika pārsaukti par brigādēm. Kas tur slikts?

Tas bija formāls un plakātisks solis. “RAND Corporation” pētījumā bija minēts, ka Baltijas aizstāvēšanai nepieciešamas septiņas brigādes – igauņiem miera laikā ir pusotra brigāde, lietuviešiem divas, bet mums nepilna viena. Mēs smagi atpaliekam, lai gan, ņemot vērā valstu lielumu, ainai vajadzētu būt pretējai. Nav nejaušība, ka nav tādas 1. Zemessardzes brigādes, jo ir ieviesta vienota numerācijas sistēmā, kas sākas ar NBS Sauszemes kājnieku brigādi. Vai sabiedrotie ir noticējuši šiem izgājieniem, nav skaidrs. “RAND” savās scenāriju izstrādēs pamatoti neskaita Zemessardzi, jo spēka aprēķinos paramilitāras organizācijas netiek ņemtas vērā.

 

Kur jūs smeļaties teorētiskās zināšanas par militāro jomu?

Lasu analītiskās publikācijas, galvenokārt angļu valodā, kur iztirzāta citu valstu bruņoto spēku pieredze. Izmantoju arī Ukrainas blogeru, sanitāru un izlūkvirsnieku intervijas. No Ukrainas pieredzes mums jāmācās. Ukrainas armijas stāvoklis kara sākumā bija aptuveni tāds pats, kādā tagad atrodas mūsu bruņotie spēki.

 

Aizsardzības nozares vadība netieši uzsvērusi, ka jūsu blogs nomelno Zemessardzi…

Tas ir primitīvākais veids kā atbildēt uz kritiku. Tā vietā, lai to atspēkotu vai atzītu, ka ir problēmas nozarē, tiek izspēlēta versija, ka te ir kāds hibrīdkara elements. Emuārā ne ar vienu vārdu neesmu nomelnojis Zemessardzi, tajā ir atspoguļots tās stāvoklis, turklāt argumentācijā izmantoju faktus, kas pieejami publiski. Jāsaprot, ka aizsardzības nozare nav svētā govs, par ko drīkst izteikties tikai priesteri jeb nozares vadība, savukārt pārējiem tas liegts. Zemessardzes komandieris teica, ka ar “blogiem jābūt uzmanīgiem”, viņš pats neatzīst sociālos medijus, bet tajos taču mūsdienās komunicē sabiedrība… Bieži arī mediju jautājumi komandieriem ir virspusēji, piemēram, televīzijā žurnālists jautā: “Vai spējam nosargāt Latviju?” Uz to komandieris atbild apstiprinoši, un tad žurnālists pasaka paldies par interviju un saruna ir beigusies. Igaunijas Drošības līgas (“Kaitseliit”) komandierim viņa sociālo tīklu profilos ikviens var pajautāt jebkuru jautājumu un viņš arī atbild.

 

Šā emuāra ierakstu autors neesot tikai viens zemessargs, bet arī vairāki citi domubiedri: "Rakstām anonīmi, jo nevēlamies, lai cilvēki koncentrētos uz personībām, kas to veido, bet gan apspriestu sabiedrībā mūsu idejas."

Šā emuāra ierakstu autors neesot tikai viens zemessargs, bet arī vairāki citi domubiedri: “Rakstām anonīmi, jo nevēlamies, lai cilvēki koncentrētos uz personībām, kas to veido, bet gan apspriestu sabiedrībā mūsu idejas.”

 

Aizsardzības ministrija: tā būtu kaujas spēju graušana

Pēc intervijas “LA” apkopoja būtiskākās sarunā izskanējušās tēzes un lūdza tās komentēt Aizsardzības ministrijai.

Lūk, jautājumi:

– Kāpēc ideja par obligātā militārā dienesta atjaunošanu ir dārga? Kāds ir pamatojums ar skaitļiem un faktiem?

– Kāpēc Zemessardzei uzticēta aizsardzības mugurkaula funkcija?

– Kāds pašlaik ir militāro draudi līmenis, vai līdz daudznacionālā bataljona ierašanās brīdim Latvijā pastāv paaugstināts risks ārvalsts agresijai?

– Kāda ir atdeve no rezervistu sistēmas, ja uz mācībām ierodas 168 karavīri, kaut arī pavēstu bija krietni vairāk. Vai ar 7000 rezervistiem ir pietiekami valsts aizsardzībai?

– Vai Zemessardzes novadu pārsaukšana par brigādēm bija atbilde “RAND Corporation” pētījumam?

– Cik kaujasspējīgu karavīru ir Latvijas NBS profesionālajā dienestā?

Saņēmām Aizsardzības ministrijas atbildi par to, kāpēc ministrijas ieskatā obligātā militārā dienesta atjaunošana būtu neefektīva, ko publicējam. Aizsardzības ministrijas Militāri publisko attiecību departamenta vadītājs Kaspars Galkins norāda, ka ministrija nekomentējot anonīmus apgalvojumus blogos, tomēr esot gatava rīkot publisku diskusiju par aizsardzības jautājumiem. Lūk, Aizsardzības ministrijas atbilde:

“Obligātā militārā dienesta (OMD) atjaunošanai un uzturēšanai būtu nepieciešami ievērojami cilvēkresursi un finanšu līdzekļi, kā arī ilgs sagatavošanās periods, lai šī sistēma sniegtu rezultātu.

Būtu jāizformē profesionālais dienests.

OMD atjaunošanai nāktos pilnībā izmantot esošos profesionālā dienesta resursus un arī Zemessardzi. Tas nozīmē, ka OMD atjaunošanas gadījumā būtu pilnībā jāizformē profesionālais dienests un arī Zemessardzes labākais resurss, jo OMD apmācībai ir nepieciešami virsnieki un instruktori, kuri ir pieejami vienīgi no esošajiem cilvēku resursiem. Tas savukārt nozīmē, ka NBS vismaz uz 3 – 5 gadiem zaudētu jebkādas kaujas spējas. Pašreizējā situācijā Latvija to nevar un nedrīkst atļauties, no valsts aizsardzības viedokļa tā būtu bruņoto spēku kaujas spējas graujoša un pat iznīcinoša rīcība.

 

NBS rastos liels administratīvais slogs.

Latvijas gadījumā būtu jāatjauno vispārējā karaklausība (ne ierobežota kā Lietuvā pašlaik). Tikai tam, lai pārbaudītu OMD karavīrus, rekrutētu un garantētu to atbilstību dienestam, būtu nepieciešams izveidot centru ar vairāk nekā 300 cilvēku lielu personālu, piemēram, Igaunijā ir šāds centrs, kurā strādā 400 cilvēku. Papildus būtu nepieciešami reģionālie rekrutēšanas centri ar atbilstošu personālu un infrastruktūru. Kopumā tas radītu NBS lielu administratīvo slogu un ar tā uzturēšanu saistītās izmaksas.

 

Vajadzētu vairāk virsnieku.

Attiecībā uz virsnieku sastāvu būtu nepieciešams palielināt komandējošā personāla skaitu – virsniekus un instruktorus, kuri veiktu rekrūšu apmācību. Komandējošo sastāvu nevar sagatavot īsā laika periodā, līdz ar to tam būtu jānāk no profesionālā dienesta vienībām, kas nozīmē tiešu to novājināšanu.

 

Pieaugtu finansiālie izdevumi.

Saskaņā ar NBS aprēķiniem sākotnējās izmaksas attiecībā uz vienu profesionālā dienesta karavīru viņa dienesta pirmajā gadā ir 30 000 eiro. Ja Latvija pāriet uz OMD sistēmu, tad būtu muļķīgi pieņemt, ka šāds karavīrs izmaksā lētāk, kā nereti ir ticis apgalvots. Turklāt tās ir tikai individuālā ekipējuma izmaksas. Papildus tam ir jānodrošina infrastruktūra, ekipējuma uzturēšana un izmaksas, lai to atjaunotu (munīcija, degviela, transporta nolietojums utt.).

Pieņemot, ja gadā tiktu iesaukti 1000 pilsoņi un dienesta ilgums būtu viens gads, papildus profesionālajam dienestam un Zemessardzei sākotnējās izmaksas būtu šādas:

– infrastruktūra 38,1 miljons eiro,

– ekipējums 7,72 miljoni eiro,

– ieroči 9,87 miljoni eiro.

Papildus tam būtu ikgadējās izmaksas, kas veido 4,46 miljonus eiro par infrastruktūras, ekipējuma un ieroču uzturēšanu; apmācību izmaksas (munīcija, ēdināšana un medicīna) 39,73 miljonu eiro apmērā un personāla nodrošinājums, kas sastāda 4,24 miljonus eiro.

Salīdzinot šos izdevumus ar kaimiņvalsts Lietuvas ambīciju, kas ir iesaukt ierobežotu pilsoņu skaitu papildus esošajam profesionālajam dienestam, sasniedzot 7000 OMD karavīru atzīmi, izdevumi šādas sistēmas nodrošinājumam pieaug vairākas reizes.

 

Vienlaikus jādarbojas rezerves karavīru sistēmai.

OMD reālais ieguldījums atmaksājas tikai tajā gadījumā, ja vienlaikus darbojas rezerves karavīru sistēma, jo katrs OMD karavīrs pēc 12 mēnešu dienesta tiek automātiski ieskaitīts NBS rezervē. Saskaņā ar spēkā esošajiem tiesību aktiem un vispārējo NATO valstīs pieņemto rezerves karavīru apmācības modeli rezerves karavīrs jāiesauc uz atkārtotām mācībām reizi trijos gados. Jau šobrīd, uzsākot rezerves karavīru apmācību, NBS saskaras ar problēmām, kas saistītas ar zemo atsaucību un dažādām atrunām, kas kalpo par iemeslu, lai persona garantētu nesodītu neierašanos uz apmācību. Neraugoties uz to, šādas sistēmas izveidošanas gadījumā jāparedz arī papildu personāls rezerves karavīru apmācībai, jo OMD apmācībā iesaistīto instruktoru un virsnieku sastāvu tam nevarētu izmantot. Visbeidzot, ņemot vērā Latvijas demogrāfisko situāciju, kā arī lai nodrošinātu nepieciešamo OMD karavīru skaitu, nepieciešams atjaunot vispārējo karaklausību, kura paredzētu iesaukt visus valsts pilsoņus vecumā no 18 līdz 50 gadiem.

 

Ko mācīties no Ukrainas pieredzes.

Aizsardzības ministrija ir rūpīgi analizējusi 2008. gada Krievijas–Gruzijas karu un Krievijas agresiju Ukrainā. Kā viens no būtiskākajiem secinājumiem ir tas, ka abus konfliktus raksturo ātra un profesionāla agresora spēku darbība, kuru iespējams apturēt tikai ar efektīvu un labi sagatavotu profesionālu spēku palīdzību. Aizsardzības ministrija un NBS jau kopš 2015. gada pastāvīgi sadarbojas ar Ukrainas bruņotajiem spēkiem, kuri ir snieguši detalizētu informāciju par Krievijas bruņoto spēku un tās atbalstīto separātistu “modus operandi” (rīcības modeli – no latīņu val.). Saskaņā ar Ukrainas puses sniegto informāciju OMD karavīri nav pienācīgi sagatavoti un spējīgi stāties pretim profesionāliem Krievijas bruņotajiem spēkiem, kurus pamatā veido profesionālais dienests jeb tā saucamie kontraktnieki, kam ir līgums ar armiju. Ukrainas puse ar uzskatāmiem pierādījumiem informējusi, ka trešdaļa OMD karavīru pie pirmā kontakta ar pretinieku ir dezertējusi, trešdaļa tikusi nogalināta un atlikusī daļa ir izrādījusi vāju pretestību.

 

Kā interesēs ir iznīcināt militārās aizsardzības sistēmu?

OMD atjaunošana pašreizējā situācijā lieliski kalpotu mūsu valsts ienaidnieku mērķim, proti, tiktu ievērojami vājināts un pat iznīcināts profesionālais dienests un Zemessardze, jo kā vienam, tā otram tiktu atņemts finansējums un apturēti iesāktie attīstības projekti.

Apkopojot iepriekš sniegto informāciju, vietā ir jautājums – kura interesēs ir iznīcināt pašlaik funkcionējošu valsts militārās aizsardzības sistēmu, kura pēc finanšu samazinājuma gadiem beidzot sāk atkopties un kļūst par reālu spēku, lai aizstātu to ar obligātā militārā dienesta karavīriem jeb “lielgabalu gaļu”?

Aizsardzības ministrija nekad nav vairījusies no atklātas diskusijas par mūsu bruņotajiem spēkiem, to attīstību un uzdevumiem, tajā skaitā par nepilnībām, kas jānovērš, bet mēs nekad neiesaistīsimies anonīmu blogeru diskusijās, kuri, slēpjoties aiz neesošas identitātes, izplata melīgu informāciju un cenšas tās izplatīšanā iesaistīt arī masu medijus.”

 

Leonīds Kalniņš. Foto - Ieva Čīka/LETA

Leonīds Kalniņš. Foto – Ieva Čīka/LETA

NBS komandieris: no kaujas spējas viedokļa obligātais dienests ir neefektīvs

Intervējot Nacionālo bruņoto spēku komandieri Leonīdu Kalniņu, “Mājas Viesa” žurnāliste Vija Beinerte uzdeva jautājumus arī par anonīmā zemessarga izteikumiem. Publicējam intervijas fragmentus.

Latvijas sociālajos tīklos izskanēja apgalvojumi, ka Zemessardze nav pietiekami nodrošināta ar individuālo un kolektīvo ekipējumu, ka struktūrā veiktās pārmaiņas ir neefektīvas un kopumā Zemessardze nav gatava pildīt tai uzticētās funkcijas. To sāka kāds ar segvārdu Ivars Čiekurs, pārpublicēja interneta portāli un pēc tam arī krievu mediji. Cik pamatoti bija šie apgalvojumi?

L. Kalniņš: Dažas no pieminētajām portālu publikācijām esmu lasījis. Es izmantoju katru iespēju uzzināt par stāvokli man uzticētajā jomā, turklāt ne tikai oficiāli no padotajiem, bet arī tiekoties ar karavīriem un zemessargiem. Esmu atvērts racionālai un pamatotai kritikai, taču publiski izteiktam viedoklim nevajadzētu paust personisku aizvainojumu un izplatīt nepatiesu informāciju. Fakti ir jāpārbauda. Ja tiek publicētas un pārpublicētas puspatiesības un meli, tas nāk par labu nevis Latvijai, bet gluži otrādi – tiem, kas vēlas graut mūsu valstiskumu. Ja kāds grib uzlabot situāciju – manas durvis vienmēr ir vaļā. Daudz kas no publikācijās minētā man nav jaunums, esam to pārrunājuši savā starpā, esam to teikuši medijiem. Mēs nekad neesam nolieguši, ka Latvijas aizsardzībai, īpaši Zemessardzei, ir nepieciešams lielāks finansējums. Valdība un nodokļu maksātāji ir mūs sadzirdējuši, kopš 2014. gada finansējums ir palielināts, daļa no tā tiek novirzīta Zemessardzes stiprināšanai. Tiesa, arī pagājušajā gadā, kad aizsardzībai tika atvēlēts 1,41 procents no IKP, mēs nevarējām nodrošināt Zemessardzi ar pilnīgi visu tai nepieciešamo. Un nevarēsim to izdarīt vēl vairākus gadus. [..]

Patlaban primārais ir ekipēt zemessargu individuāli. Esam simtprocentīgi nodrošināti ar formastērpiem, taču mums vēl ir nepieciešamas uzkabes, guļammaisi, individuālās aizsardzības sistēmas, mobilās platformas. Mēs to zinām, zemessargi to zina, esam šos jautājumus pārrunājuši.

Vai Latvijā būtu lietderīgi atjaunot obligāto militāro dienestu?

Nē, tas nebūtu lietderīgi. Piecus gadus – no 1992. līdz 1997. gadam – esmu strādājis Aizsardzības ministrijas struktūrā, kas nodarbojās ar pilsoņu iesaukšanu obligātajā dienestā. Mans viedoklis ir balstīts pieredzē un faktu analīzē. Kad bija obligātais dienests, reāli iesaukt varējām tikai vienu piektdaļu karaklausībai pakļauto, pārējie vai nu bija ar likumu neiekļauti, vai arī izvairījās. Neviens no tiem, kas izvairījās, netika sodīts. Tas radīja sociālo netaisnību un liecināja par tiesisku nihilismu, jo vieniem bija jāpavada dienestā desmit mēneši, bet citi varēja to nesodīti ignorēt. Taču mans galvenais arguments – no kaujas spējas viedokļa obligātais dienests ir neefektīvs. Bruņotie spēki visu laiku ir mācību režīmā, tomēr nesasniedzot tādu kaujas spēju, kāda mums tagad ir regulārajās vienībās un Zemessardzē.

 

Visu interviju lasiet žurnāla “Mājas Viesis” 5. janvāra numurā

LA.lv