Kultūra
Literatūra

Vakardienas meklējot. Evitas Hofmanes proza0


Evita Hofmane
Evita Hofmane
Foto: Anda Krauze

Evita Hofmane ir dzimusi Valmierā un dzīvo Rīgā. Strādā kultūras jomā un ir brīvā žurnāliste medicīnas un kultūras laikrakstos. 2019. gadā saņēmusi Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departamenta gada balvu “Baltais zvirbulis”.

“Darbs ar tekstiem teju allaž bijis manu nodarbju vidū, bet tā nebija radošā rakstīšana,” stāsta Evita. Nu jau viņa beidzamos trīs gadus raksta regulāri.

2017. gadā piedalījusies Prozas lasījumos Rīgā. 2018. gadā absolvējusi Literārās akadēmijas prozas meistardarbnīcu, kurā stimulēta literārās spriestspējas attīstība. Evitas īsproza publicēta drukātajos un interneta medijos (“konTEKSTS”, “Punctum”, “Domuzīme”, “Jaunā Gaita”). Šobrīd notiek darbs pie pirmā stāstu krājuma, kā arī top garāks prozas teksts.

– Kā tu veido savu pirmo stāstu krājumu?

E. Hofmane: – Jauns autors ir brīvs savās radošajās izpausmēs. Lasītājam vēl nav priekšstatu, ekspektāciju, prasību.

Autors intuitīvi taustās uz priekšu, nezinot, kurp aizraus iztēles straume, kas gaida aiz nākamā punkta un saulei rietot.

Tas ir aizraujoši. Ir stāsti, kas dzimst spontāni, citi iznirst no pagātnes dzīlēm. Nereti stāstu dīgstus atvedu no ceļojumiem. Manas prozas pamatā ir mirkļi laikā. Stāstos tie var ilgt un turpināties.

– Tu pati bieži vien esi intervētājas lomā.

– Parasti esmu diktofona otrā pusē. Dažreiz veidoju intervijas ar mūziķiem. Mūzikai ir ļoti liela nozīme manā dzīvē. Pateicoties Latvijas Rakstnieku savienības laikrakstam “konTEKSTS” un izdevniecībām, man ir brīnišķīga iespēja intervēt ārvalstu autorus, kad viņi viesojas Latvijā.

Savukārt profesionālās gaitas bibliotēkā ļauj iepazīt un rosināt lielus un mazus lasītājus satikt Latvijas autorus. Gandarījumu sniedz darbs medicīnas laikrakstā, kas pieejams bez maksas Latvijas lielākajās slimnīcās. Priecē, ka kādam ārsta padoms var būt atslēga uz dzīves kvalitātes saglabāšanu un veselības uzlabošanu.

Intervējot svarīgi sajust cilvēku, atvērt viņu un ļaut runāt. Gadu gaitā esmu sapratusi, ka it visur – aiz baltā halāta un skalpeļa, ādas jakas un ģitāras vai bestselleru autora slavas – ir tikai cilvēki.

– Kas ir grūtākais darbā ar tekstu?

– Ir tik daudz visa, ko man gribētos izzināt, iepazīt un uzrakstīt. Skaidrs, ka visu nekad nevarēs ne pagūt, ne iespēt.

Sarežģīti ir atdurties pret atskurbinošo apziņu, ka milzums jomu un tēmu man ir pilnīgi svešas.

Jāizkopj darba disciplīna un jādarbojas strukturētāk. Radošais haoss nereti ir auglīgs, bet konkrētu rezultātu ātrāk var sasniegt, ejot soli pa solim vienā virzienā, nevis skraidelējot šurpu turpu. Rakstīt gan kļūst arvien vieglāk. Es izbaudu ik brīdi, kad jūtu – teksts man ļaujas.

Prozas ABC

Literatūrkritiķe Jūlija Dibovska: “Fascinē, ka Evitas tekstā ir iestrādāta noteikta koncepcija, kas neatklājas uzreiz. Dažreiz tas var radīt pārpratumus, bet, tā kā stāsts “rauj uz priekšu”, lai gan ir arī gana lirisks un tiecas īsiem malkiem izgaršot pats savu valodu, tad problēmām nevajadzētu rasties. Retrodzīslu pārstāv teju gotiski tēli un ierāmē mūsdienu skumjās dekorācijas.”

 

“KZ Grāmatplaukta” lasītājiem piedāvājam Evitas Hofmanes stāstu “Vakardienas meklējot”.

 

Pacientu un piederīgo ievērībai. Ja jūs telefoniski vai mutiski nebijāt vienojušies ar ārstu par tikšanās laiku, tad sakarā ar darba noslogojumu gaidīšanas laika ilgums nav paredzams.

Ausma raugās uz plastikāta kabatiņā ielikto papīra lapu pie durvīm. Pamet skatu rokaspulkstenī. Brūnā ādas siksniņa vaļīga. Augums rūk ik gadu jo mazāks. Desmit minūtes pāri septiņiem. Laikam velti gaidīt. Vajadzēja piezvanīt. Atmiņā iemetušās kodes. Lasāmbrilles bieži spēlē paslēpes.

Ezerkaija grib patverties ēnā. Divi pelēki putna bērni tipina nopakaļ un nozūd aiz skursteņa. Pīkstošās balstiņas dzirdamas caur loga stiklu. Jumts tveicē sakarsis. Jaunie putni neprot lidot. Kur viņi rod valgmi? Zāles. Ausma satrūkstas. Laiks iedzert tableti. Dzīvoklis akmens sviediena attālumā, Baiļezera krastā. Tā ūdens lāsumu dēvēja Paulis.

Lūdzu, netaisi durvis ciet. Ja aizvērsi, atnāks. Viņa to vien gaida, ka palikšu viens. Tepat, aiz durvīm. Es nevaidēšu, būšu kluss. Tikai netaisi durvis ciet. Pasēdi pie manis. Gribu tevi skatīt vēl no rīta, manu Ausmiņ. Paliec te.

Viņa ar rokas vēzienu aiztramda vīra tēlu, kurš uzplīv prāta acu priekšā.

Laikam pieņemšanas laiks mainījies. Neviena, kam paprasīt. Galvenais ārsts Birze savā kabinetā bija beidzamais, kurš vakar vēl pieņēma pacientus. Slimnieki un medicīnas personāls jau pārcēlušies uz blakus korpusu. Remonts.

Ausma pieceļas. Mugurā iegūlis stīvums. Vēlreiz nedroši pieklauvē pie kabineta durvīm, parausta rokturi. Ciet. Gaitenī atbalsojas viņas soļu troksnis. Uzraksts uz metāla skapja: neieslēgt, strādā cilvēki. Kurš gan tur, skapī, varētu strādāt? Ausma pasmaida. Lifti nedarbojas. Viņa nospiež rokturi durvīm, kas ved uz kāpnēm. Pastumj, pavelk uz savu pusi. Parausta kliņķi augšup un lejup. Pagrūž ar plecu. Slēgtas. Sirds sāk sisties straujāk. Ausma paveras apkārt. Vai ienāca pa citām durvīm? Izeja. Vēsta balts uzraksts uz zaļa fona.

Gaismas strēlē pie kājām dejo putekļi. Linolejs noplēsts. Pie lifta metāla gulta uz ritentiņiem. Uz režģa oranža celtnieku ķivere. No griestiem kā smalks sniegs sijājas apmetums.

Pirmās sirmās stīgas pie deniņiem ievijās agri. Tu man esi visskaistākā. Pauļa spēcīgā, raupjā roka noglauž vaigu.

Ausma ieklausās. Sper soļus uz durvīm. Kāpnēs klusums. Pa ielu, sirēnām kaucot, aiztraucas ātrās palīdzības auto. Klauvēt? Atvērt logu, saukt? Ceturtais stāvs. Kāds noteikti izdzirdētu. Sabārtu, kur klumzā, vai tad neredz, ka nodaļa slēgta. Pārnakšņos tepat.

Riet saule pār tumstošo pilsētu. Naktssvīda zīmē mijkrēšļa rakstus. Jāiedzer zāles. Ausma attopas. Vandās pa bēšo rokassomu. Tablešu plāksnīte mazajā kabatiņā. Vismaz tik daudz prāta tev bija, Ausmiņ. Viņa pie sevis nosmaida. Ūdens gan nav ne lāses. Mazo pudelīti, ko allaž ņem līdzi, piemirsusi. Tā tu reiz pati arī aizmirsīsi iziet no mājas. Domāsi, ka esi izgājusi, bet sēdēsi virtuvē un klausīsies radio. Kopš Pauļa nav, viņa jokojās savā nodabā.

Mute izžuvusi kā zeme puķupodā, kas atstāts uz palodzes. Muša zirnekļa tīklā. Saimnieks pārvests uz citu nodaļu. Tīmekļi viņa pēdas laikā. Uz grīdas sakaltis rupjmaizes rieciens. Ausma paceļ un noglabā somā. Atdos putniņiem. Klusajā palātā ierūcas vēders. Nodaļā dvašo pamestība. Nolietotu un salauztu mēbeļu krāvumi. Pa grīdu izplājušās sadzeltējušu papīru ķīpas un medicīnas grāmatas. Etažeres plauktā vecu pudeļu kolekcija. Pure white petroleum hair tonic. Distributor Fifth Ave, New York. Uz pudeles etiķetes smaida glīts amerikānis. Tukša, pat matu toniku nav atstājuši, ko uzdzert. Ausma iesmejas. Mirklis rūgtuma uz mēles, tad tablete negribīgi aizslīd lejup.

Atpūtas telpas dīvānā iegrimst kā pēlī. Kājas pasitas gaisā. Āda saplaisājusi. Porolona strēmele kā gara mēle snaikstās zem kājām. Soma būs pagalvis. Ausma aizver acis. Laižoties snaudā, ik troksnītis mudina ausīties. Nodaļa elpo. Domu zibšņi izgaismo ceļu uz miegu. Gribas ēst. Nedrīkst palikt parādā.

Paulis ierāpo pa durvīm. Grīda smilšaina, skuju zari kā putnu pēdu nospiedumi ved pie viņas. Kailais augums trausls. Bērna ķermenis, veca vīra sejas vaibsti. Viņi iepazinās tuberkulozes sanatorijā. Sīki, bāli kā pērnās zāles stiebri pēc garas ziemas. Ziema bija karš. Paulis tuvojas. Zilās acis smaida krunciņu tīmekļos. Vīrs nav pikts.

Viņš vārga ilgi. Miesa izcieta dienas un naktis. Lūgtin lūdzās, lai viņa neiemieg. Bijās palikt viens, lai kaulainā nepārcērt elpu. Lūdzu, iedod man roku. Viņa raugās vīra baiļpilnajās acīs. Es tevi nenosargāju. Rokas sažņaudzas. Mezglotās dzīves līnijas saplūst vienā. Pirksti silti, stiegraini kā veca koka saknes. Koks turas zemē. Cilvēks pie cilvēka.

Ausma pamostas. Viņu vēro. Telpas stūrī iespīdas, nodziest. Iespīdas, nodziest. Kāds tumsā mirkšķina plakstus. Kas tu esi, viņa jautā. Balss rīklē kā smilšpapīra vīkšķis. Svešais mirkšķina redzokļus un klusē. Ausma ceļas. Taustās uz durvju pusi. Mirklī starp tumsu un gaismu acis vēsi uzdzalkstī. Labrīt, pūcīt, Ausma saka, nu gan nobiedēji. Tā tu te spīdi, saulītes uzlādēta. Atstājuši ar visām grabažām. Viņa paņem pūci rokās, tā pamirkšķina, kā piekrītot.

Nakts izbāl. No Baiļezera dzelmes stīgo austošās saules stari. Laika paisums un bēgums. Gar logu nozib ezerkaija. Nomet gaidošajām mutēm zivi. Tās sāni mirdz kā sudrabs. Viņa vēro putnu brokastu, tad paskatās pulkstenī. Agrs.

Mazgāšanās telpā pie sienas laikraksta “Sporta Pasaule” 1933. gada jūnija numura lapas kopija. Spēks, veselība un skaistums. Vingrojiet katru dienu pēc iespējas vairāk. Nekad nevingrojiet ātrāki kā divas stundas pēc ēšanas. Vingrojiet pēc iespējas kails un svaigā gaisā. Ausma atver logu. Vēja brāzma izlaiž danci pa sirmajām matu cirtām. Pilsēta mostas. Pāri ielai vīrietis ved pastaigā suni jauna teļa augumā.

Viņa novelk mēteli. Kopā ar Pauli vingroja gandrīz ik dienu, līdz slimība noguldīja vīru cisās. Ausma izstaipās, izriņķo rokas un kaklu. Paskrien sīkā riksī pa palātu, palēkā uz vietas un, mazliet aizelsusies, saka: redzi, Paulīt, tava Ausmiņa vēl labā formā!

Smaidam atbild zibsnis uz palodzes. Briļļu stiklā rotaļājas saulstars. Tepat vien bijāt, actiņas. Tagad nākiet kāds, gana sērsts valsts apartamentos, viņa paģēr. Gandrīz astoņi. Ausma parausta durvis uz kāpnēm. Tās ir vaļā. Viņa izlido kāpņu laukumiņā. Tik negaidīta ir brīve. Teciņiem traucas lejup, mēteļa stūri plīv vien. Piepeši apstājas kā iemieta. Brīdi stāv, tad lēni kāpj atpakaļ. Ieiet nodaļā. Caurvēja putenis augumu ieskauj celtniecības putekļu mākonī. Viņa iegriežas īsajā gaitenī, izslauka acis un atver rokassomu. Izvilkusi maku, pārskaita banknotes. Dakteris Birze pēdējā gadā liedzās ņemt naudu. Ārpus darba laika iegriezās pasēdēt un parunāties. Vīrs rūca gan, tas tamdēļ, ka viņam nekas vairs nevar līdzēt, par ko tad naudu prasīt. Tomēr bija priecīgs.

Ausma pieklauvē pie ārsta kabineta. Atbild klusums. Viņa nospiež rokturi. Durvis atveras. Telpa tukša. Tur vairs nesēž neviens.

LA.lv
LE
LETA
Kultūra
Nacionālā kultūras centra prasībā pret “Biļešu paradīzi” uzņēmums iesniedzis mierizlīguma pieteikumu
18 stundas
LA
LA.LV
Kultūra
Liepājā atklāta Andra Gaujas filmai “Nekas mūs neapturēs” veltīta fotoizstāde
19 stundas
LA
LA.LV
Kultūra
Kristīne Adamaite, Artis Sīmanis un Inga Šļubovska-Kancēviča Liepājas ērģeļmūzikas festivāla noslēgumā
19 stundas

Lasītākie raksti

Par svarīgo

ZE
Zane Eniņa
Latvijā
Pipara burgeri labdarībai. Roju Puķi piesaka “Latvijas lepnumam” 2
12 stundas
LE
LETA
Latvijā
“Dienas Biznesam” par slēptu politisko reklāmu draud 100 000 eiro sods
9 stundas
LE
LETA
Latvijā
Kāda filma stundā matemātikas skolotājam Rīgā maksā darbu 2
8 stundas
LE
LETA
Sports
Bukša uzaicināta piedalīties pasaules čempionātā vieglatlētikā
8 stundas
LE
LETA
Dabā
Uz Arktiku pētīt klimatu dodas “vēsturē lielākā polārā ekspedīcija”
7 stundas