Mobilā versija
Brīdinājums -5.1°C
Antons, Antis, Antonijs
Trešdiena, 17. janvāris, 2018
8. decembris, 2017
Drukāt

Limbažnieces Astras Tomsones vaļasprieki pārsteidz: rekordlīdaka, simtiem foto, izšuvumi (2)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Astra Tomsone izšuvusi vairāk nekā astoņdesmit gleznu.

Limbažniece Astra Tomsone (74) reiz noķērusi pat 13 kilogramus smagu un pāri par metru garu līdaku. Savas atmiņas ne tikai par makšķernieces gaitām, bet arī par izsūtījuma gadiem Sibīrijā, darba gaitām milicijā un policijā un liecības par šābrīža vaļaspriekiem un aktivitātēm, tostarp teātra spēlēšanu un dažādu pasākumu rīkošanu, apkopojusi 45 albumos. Tikai kolekcijā “Saulrieti” vien ir ap 700 fotogrāfiju, kas bijušas izstādītas vairākās Latvijas pilsētās un novados, tāpat kā daļa no aptuveni 85 pašas rokām izšūtajiem rokdarbiem – gleznām.

Kriminālo seriālu eksperte

“Es gluži kā cara zaldāts vispirms milicijā, bet pēc tam policijā esmu nodienējusi divdesmit piecus gadus. Tagad skatos savus iemīļotos kriminālseriālus un lamāju konsultantus – kā viņi var neredzēt, ka aktieri rīkojas nepareizi! Piemēram, cenšoties noņemt pirkstu nospiedumus no tādiem priekšmetiem, no kuriem tos noņemt nav iespējams. Skatītāji to nezina, bet es taču esmu strādājusi par kriminālisti,” stāsta A. Tomsone, kura savulaik pensijā devusies policijas kapteiņa pakāpē.

1974. gadā pierunāta nākt uz Limbažu rajona Iekšlietu daļu strādāt par ceļu uzraudzības inspektori, strādājusi gan policijas nodaļā, gan Valsts autoinspekcijā, gan kriminālpolicijā.

“Kriminālpolicijā par kriminālisti eksperti nostrādāju septiņus gadus. Tas bija ļoti nemierīgs, bet arī interesants laiks. Bija jābrauc uz visdažādākajām noziegumu vietām. Redzēju upurus, kas bija pakārti, sašauti vai sadurti. Man bija jāveic notikuma vietas apskate, jāfotografē upuris, nozieguma vieta, jānoņem pirkstu nospiedumi gan no glāzēm un krūzēm, gan no seifiem un galdiem. Šim nolūkam līdzi bija pulverīši un speciāli lipeklīši. Mājas telefonam arvien bija jābūt ieslēgtam, jo man varēja zvanīt un izsaukt uz darbu jebkurā diennakts stundā. Desmit minūtes, lai saģērbtos, mašīna jau gaida pie durvīm, un – aidā, vienalga, uz kurieni!” atceras pensionāre. “Kriminālista pienākumos ietilpa arī pirkstu nospiedumu salīdzināšana. Tagad jau vienkārši – ievada elektroniskajā datubāzē, un gatavs, bet man tie bija jāpēta pašai. Policisti pie manis veda aizdomās turamos, noņēmu viņiem pirkstu nospiedumus un ar mikroskopu salīdzināju ar tiem, kas bija atrasti nozieguma vietā.”

Pēc aiziešanas pensijā 2002. gadā Austra vienu gadu nostrādāja Limbažu arodskolā par apmācības meistari jaunāko policijas kārtībnieku grupā, vēl piecus gadus – par Limbažu pilsētas pašvaldības policijas inspektori.

Fotografē, izšuj un tēlo

Vienai no A. Tomsones izstādēm Limbažu Galvenajā bibliotēkā bijis dots ļoti zīmīgs nosaukums – “Mani vaļasprieki cauri gadu desmitiem”. Tiešām, ar dažiem no tiem, piemēram, fotografēšanu, seniore aizrāvusies kopš bērnības. “Jau izsūtījuma laikā Sibīrijā daudz fotografēju. Mans pirmais fotoaparāts bija “Ļubiteļ”. Ar fotografēšanu aizrāvās arī tēvs un brālis,” viņa stāsta.

Arī tagad fotoaparāts vienmēr tiek ņemts līdzi. A. Tomsonei bijušas gandrīz 20 fotoizstādes – gan “Saulrieti”, gan izstāžu cikla “Apceļosim Latviju” fotoizstādes “Skaista mana tēvu sēta: Vienkoču parks (Līgatnē) un Gleznotājkalns (Siguldā)”, gan “Ieskaties vasarai acīs”.

Otra aizraušanās ir rokdarbi, kurus darināt bērnībā iemācījusi māte. Vēl tagad saglabājušies abu kopā kātiņdūrienā un krustdūrienā izšūtie galdauti. Astras dzīvoklī pie sienas karājas dažāda lieluma krustdūrienā izšūtas gleznas, bet pavisam to ir vairāk nekā 80. Lielās gleznas ar zirgiem bijušas apskatāmas arī izstādē.

“Mani tracina televīzijas reklāmas, tādēļ to laikā nogriežu televizoru klusāk un adu vai šuju. Tādā veidā tapis arī mans pēdējais izšuvums ar delfīniem,” stāsta pensionāre. Diemžēl veselība vairs neļauj piepūlēt acis, jo vienu no tām skārusi glaukoma.

Kopā ar vīru Ričardu, kurš šobrīd atveseļojas pēc insulta, abi ir kaislīgi makšķernieki. Piedalījušies un uzvarējuši daudzās ziemas un vasaras makšķerēšanas sacensībās un 15 gadus no vietas abi pilsētas svētkos bijuši tiesneši un svēruši sacensību dalībnieku lomus. Šobrīd gan iemīļotajai nodarbei nodoties traucē muguras sāpes.

Tās gan nav šķērslis, lai kāptu uz skatuves un iemiesotos dažādos tēlos: “Esmu tēlojusi gan rūķīti, gan peli, gan dakteri. Mana mīļākā loma bija Bēbis – iestudējām ludziņu par ģimeni, kurā vecāki aizrāvās ar spēlēšanu, dancošanu un meitās, puišos iešanu, bet Bēbis bija pamests viens un uzdarbojās. Iznācu uz skatuves, velkot sev līdzi sedziņu un kliedzot: “Mamma”!”

Uz Sibīriju un atpakaļ

“Vēl negāju skolā, kad 1949. gada 25. martā trijos naktī no Salacgrīvas, kur tolaik dzīvojām, mūs izveda uz Tomskas apgabala Asino rajona Voronopāšņas sādžu: manu mammīti, māsas Valiju (13) un Sarmu (8), mani pašu (6) un brāli Edvīnu (11). Tēvs, kurš bija aizsargs, jau 1945. gadā bija notiesāts uz 10 gadiem Tālajos ziemeļos. Vissliktākais bija tas, ka izvedēju vidū bija arī mans tēva brālis,” atceras seniore.

Izdzīvojuši vien tāpēc, ka bija pavasaris. “Ēdām visu, kas bija zaļš – meža ķiplokus, pienenes, skābenes. Slepus lasījām laukos sasalušos kartupeļus. Bet ēst gribējās visu laiku,” atceras Politiski represēto apvienības Limbažu nodaļas un piemiņas pasākumu organizatore A. Tomsone, kurai kopā ar savu ģimeni izsūtījumā nācās pavadīt 13 gadus.

Savulaik A. Tomsone veikusi milzu darbu, aptaujājot četru Latvijas novadu – Limbažu, Raunas, Cēsu un Ogres – politiski represētos iedzīvotājus, liecības, dzīvesstāstus un viņu izdzīvošanas ābeci apkopojot grāmatā. Pati savā skaudrajā atmiņu stāstā viņa labprāt dalās ar Limbažu vidusskolu skolēniem.

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. acis gan bojāt nevajag ,un kur šoslaikus likt krustdūrienu izšuvumus

  2. Loti iedvesmojoshs raksts!Padies!
    Tas haha netisam nospiedas!☺

Draugiem Facebook Twitter Google+