Viedokļi
Lasītāju viedokļi

Valdemārs Kļava: Kāpēc Lielie kapi patiesībā ir kaujas lauks 23

Dārzu un parku ansamblis “Lielie kapi”. Foto – LETA

Pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados, kad Lielo kapu demolēšana bija sasniegusi sava veida zenītu, Brasas iedzīvotāji devās gan uz vietējo milicijas iecirkni, gan pilsētas milicijas galveno pārvaldi ar lūgumu ko darīt lietas labad. Tāpat kā šodien klasiskā atbilde bija, ka cīņa ar huligāniem notiek un viss ir procesā. Un tikai caur paziņām vai mājieniem tika pateikta patiesība. Lielajiem kapiem jāizzūd. Milicijai bija dots mutisks rīkojums neiejaukties un ignorēt notiekošo…

Un tagad pie mūsdienām.

Kopš neatkarības atgūšanas Lielie kapi savā veidā pašiekonservējās. Sākās kādi restaurācijas darbi, kas kaut kur iesprūst. Ja neskaita atlikušo krāsaino metālu izlaupīšanu zelta deviņdesmitajos, kas jau ir drusku cits stāsts, viss iet uz labo pusi.

Padsmit gadus visi dzīvoja mierīgi. Kapi jeb memoriālais parks pamazām kļuva sakoptāks un mierīgāks. Pieminekļu, sētiņu demolēšana bija vairāk izņēmums nekā prakse. Pat tika izdzenāta vietējā komūna, kas bija okupējusi vienu no kapličām.

Lai cik tas arī neliktos skaisti, visam pienāk beigas. Sākums bija ar pāris metāla sētiņu izdemolēšanu un daļēju nodošanu metālā. Tad it kā nejauši sabojāti jumti divām kapličām. Tādi nenozīmīgi sīkumi. Bet šie sīkumi, saliekot kopā, izraisa interesantu notikumu ķēdi. Par to gan vēlāk.

Tā pienāk 2016. gads. Un izceļas skandāls par tramvaja līniju caur Lielajiem kapiem. STOP! Šinī mirklī mums ir jāapstādina kadrs un jāsāk šī tēma pētīt caur citu prizmu. Palīgā ņemsim vēsturi, sociālo antropoloģiju un psiholoģiju.

Katra vara, vedot karadarbību svešā teritorijā, ja tas ir uzbrūkoša rakstura karš, cenšas pēc iespējas apglabāt savus kritušos tieši iekarotajā teritorijā. Pie izdevības nopostot vietējo iedzīvotāju kapus. Pamatojums ļoti vienkāršs. Tiklīdz kādā teritorijā ir apglabāti savi cilvēki, morāli mums ir tiesības pretendēt uz to kā uz savu.

Tādēļ arī bija liela brēka par padomju karavīru pārapbedīšanu Tallinā un tagad tiek izvirzītas pretenzijas pret Poliju par pieminekļu nojaukšanu vai pārvietošanu. Ja vēl pie viena ir iespējams iznīcināt vietējos kapus, tad tas vēl vairāk pietuvina mērķim. Lielisks piemērs ir Rīgas Brāļu kapos veiktie padomju funkcionāru un militārpersonu apbedījumi. Kas uzreiz piesaka padomju varas tiesības uz šo teritoriju. Tāpat Pokrovu kapos apglabātie sarkanarmieši.

Kāds tam sakars ar Lielajiem kapiem?

Elementāri, Vatson! Lielajos kapos ir visvairāk apglabāti Latvijas vēsturei nozīmīgi cilvēki. Lūk, kādēļ padumjā laikā šos kapus centās iznīcināt! Kāds iebildīs, ka Meža un citos kapos arī ir nozīmīgi apbedījumi. Protams, bet uz visu masu viņi pazūd. Pieņemsim, ka PSRS nesabruka. Tad šobrīd tiktu likvidēti Čakstes, Kvieša, Meierovica un citu Pirmās republikas laika valstsvīru pieminekļi. Demontēti kā bīstami. Kāpēc? Tāpēc, ka vairs tikai retais par viņiem zinātu un vēl mazāk kāds varētu iebilst.

Lieli kapi ir pilni ar buržujiem. Baltijas vācieši, jaunlatvieši, neatkarīgās republikas valstsvīri, zinātnieki, mākslinieki! Visa tā šlaka, pret ko cīnās padomju vara. Un pat tā laika represīvais aparāts nevarēja aizliegt cilvēkiem apkopt savu radu kapus. Neaizmirsīsim, ka latvieši ir viena pagānu tauta, kam kapu kultūra ir svēta.

Tātad cilvēki kaut klusām, bet dosies uz kapiem, kops kopiņas. Un ies ar bērniem, kuriem viņi stāstīs ne tikai par saviem radiem, bet arī pārējiem, kas tur guļ. Šinī mirklī bērns sapratīs, ka viņš nedzīvo paradīzē un eksistē arī cita vēsture. Tātad viņš saglabās savu identitāti. Rīcība? Likvidēt kapus. Bet likvidēt lēnām, lai vecie aiziet, jaunie nezina. Tad kapi pārtaps par parku, bet parku jau vienmēr var samazināt un kā pārveidot. Laika gaitā, pamazām. Šādi iznīcinot nelielas, bet spītīgas tautiņas vēsturi. Gala rezultātā padarot viņus par pelēko viduvējību. Kāds iebilst? Labi. Mārtiņa kapi un Torņkalna kapi. Veci kapi, arī Baltijas vācieši un citi buržuji.

Kāpēc tie vēl joprojām ir saglabājušies? Tādēļ, ka tautas ienaidnieku īpatsvars ir pārāk mazs, lai būtu bīstami. Lai gan arī šie kapi cieta no huligānu uzlidojumiem un milicijas bezspēka.

Un tagad pārbaudes darbs – nosauc 20 nozīmīgus cilvēkus Latvijas vēsturē, kas ir apglabāti Lielajos kapos. Un lai tavi bērni nosauc kaut desmit! Vēlams par katru no viņiem pateikt kaut piecus teikumus, ar ko viņš ir nozīmīgs.

Lūdzu, rezultāts? Bet šādu cilvēku ir pat ne desmitiem, bet pāri par simtu. Un ierindas cilvēks būs pārsteigts, kad uzzinās, kas šajos kapos ir apglabāti.

Ko mēs redzam? Padomju valdīšana nemaz nebija tādi muļķi. Savā ziņā viņi ir sasnieguši daļu no mērķa, pat pārāk lielu. Un tikai naivais var cerēt un domāt, ka 1991. gadā viss beidzās. Plāni jau palika. Šie plāni tika izstrādāti konkrētai teritorijai un konkrētai psiholoģijai. Tātad derīgi arī šodien. Vēl naivāk ir domāt, ka vakardienas notikumi ir pagātne, kas neietekmē rītdienu. Mēs joprojām dzīvojam viduslaiku, jauno un jaunāko laiku ietekmē.

Labi, kur te ir kaujas lauks par Baltiju?

Laikam visi ir dzirdējuši par moderno jaunvārdu – hibrīdkarš. Šī tad, lūk, ir viena no kara epizodēm jeb kauja. Kauja par mūsu identitāti.

Kā tas izpaužas? Ejam pa punktiem.

Ierīkojam kapos tramvaju, samazinām kapu teritoriju. Tā ir izlūkošana. Ja sabiedrība klusē vai pukstot pieņem, ejam tālāk. Kā aizsegu izmantojam kapu sakopšanu, tai skaitā bīstamo būvju, sarūsējušo sētu un citu nepievilcīgo elementu demontāžu. Ar laiku tas notiks. Ja vajadzēs, kādā no kapličām iekritīs bērns vai pieaudzis cilvēks. Tiks pacelts troksnis par bīstamo stāvokli un nespēju atjaunot. (Tieši šis scenārijs ir maz ticams, bet nav izslēgts.)

Tā pa druskai, pamazām kapi tiks sašaurināti. Pilnīgu likvidāciju mēs gan nepiedzīvosim, jāpaiet vēl vienai paaudzei. Jaunatnei jāsāk runāt par to, ka stāv liela neizmantota teritorija, kuru apsaimnieko par bargu naudu.
Labāk šai teritorijā ir izveidot parku, atpūtas laukumus u.t.t. Un atstāt kādu mazu pleķīti. Teiksim, ap baznīcu un Valdemāra kapu. Izklausās murgaini? Jā, bet šādas sarunas jau ir dzirdētas pirms kāda laika. Tāpat kā sētiņu demolēšana un kapliču jumti. Tagad saslēdzas kopaina. Ir procesi, kurus nevar ātri veikt, vajag pamazām, palēnām.

Kādas vēl pazīmes norāda uz tiešo karadarbību?

Masu medijos nonāk informācija, ka beidzot pēc daudziem gadiem Luterāņu baznīca ir gatava apmainīt Lielos kapus pret citu teritoriju. Šīs pārrunas ir vilkušās ilgu laiku. Un tūlīt būs rezultāts. Protams, RD uzreiz par savu pienākumu uzskata teritorijas sakopšanu, kaut tas vēl nav viņas īpašums. Un – ups! Kopšana izvēršas par nelielu, bet mērķtiecīgu demolēšanu. Tas nekas, katru reizi pa druskai. Pie reizes visur ir iemesls pacelt triju gadu vecu tēmu, ka Vanags nemaksā nodokļus. Tā teikt, divus zaķus. Jo, lai ko arī varētu pārmest Latvijā Luterāņu baznīcai, patriotisma trūkums tas nebūs. Svarīgi ir pie viena graut jebkādus morālos sabiedrības balstus. Tāpat kā ticību valdībai, līdzcilvēkiem, sistēmai un valstij. Pat cilvēku neuzticēšanās RD nāk par labu.

Mērķis panākt pilnīgu apātiju pret Latvijas Republiku kā tādu. Un tās iekārtu. Ja skatās no šādas prizmas, tad daudz kas paliek skaidrs, VID skandāls, KNAB nedienas, valdības algas, RD korumpētība. Tas viss grauj cilvēkos uzticību un vēlmi pēc savas valsts. Tam visam pamazām pa vidu iepilina domu, ka toreiz jau bija labāk. Un rezultāts drīz būs. Jāsaprot, ka notiek cīņa ne jau cilvēku līmenī. Nevajag skatīties uz indivīdiem. Cīņa notiek ideoloģiskā plāksnē. Pat ja tramvajs netiks uzbūvēts un būs tikai liels skandāls. Rezultāts būs iegūts. Samazināsies jau tā zemais uzticības līmenis. Un ja cilvēki neuzticas savai valstij, tad viņu var pārņemt pat bez tankiem. Vajag tikai padarīt lielāko daļu sabiedrības apātisku. Jau pēc šī skandāla cilvēki vienaldzīgi pacels galvas un pateiks “atkal suņi zog, eh maitas”. Vēlamais rezultāts – lai nav vēlētāju. Un ar nelielu sev lojālo ļaužu skaitu uzvarēt vēlēšanās. Viss… Tālāk jau ir tehnikas jautājums.

Pirms pieliekam punktu, par vienu no iespējamiem attīstības scenārijiem.

Pamazām zem kapu uzkopšanas maskas teritorija tiek grauta. Un sabiedrībā radīts mīts par bīstamajiem un nekoptajiem kapiem. Ja būs nepieciešams situāciju saasināt, tiks izvilkts vēl viens trumpis. Vecās labās huligānu bandas, kas sāks sirot pa šo teritoriju. Protams, atradīsies vietējie, kas apgalvos, ka kapi vienmēr ir bijusi bīstamā zona, un kliegs pēc palīdzības. Attiecīgi pilsētas Tēvs varēs spodrināt savu tēlu, publiski liekot izgaiņāt ļaundarus. Vecum vecais gājiens – vajag tēlu, radām problēmu, paši risinām un reklamējam. Pelēka masa sitīs plaukstas un kliegs urā!

Protams, provokācijas un visādu ekspertu slēdzieni par vietējo pašdarbnieku kaitīgo ietekmi uz kapu pieminekļiem arī ir diezgan reāli.

Būs vai nebūs tramvajs, nav svarīgi. Te ir cīņa par dvēselēm. Cik naivos kura puse iegūs savā īpašumā. Diemžēl pašreiz spēku samērs ir vairāk kā neizdevīgs. Tīri piekļuve medijiem un finanses.

Kaut situācija nav pilnīgi bezspēcīga. Paši mirušie var nākt palīgā. Jāatceras, ka Lielajos kapos ir spēcīgs Baltijas vāciešu “slānis”. Un Latvijā ir Baltijas vāciešu kopiena, tāpat Vācijā dzīvojošie radi, kas ik pa laikam atbrauc uzpost savu tuvinieku kapus. Tā ir spēcīga un plaša auditorija, kuras vidū var izvest labu propagandu. Mērķis būs sasniegts, kad Vācijā presē sāks parādīties raksti par iespējamiem postījumiem un sekām.

Tur cilvēkiem arī ir apnikusi vienveidīgā informācija par un ap bēgļiem. Šī būtu patīkama pārmaiņa, par ko pašūmēties. Un, ja labi šūmējas, varbūt pat Eiropa sāk pārdomāt par finansējuma piesaisti. Kā nekā Lielajos kapos ir apglabātas daudzas aristokrātu dzimtas.

Nākamais solis. Izmantojot kaut sociālos portālus un/vai sev draudzīgus medijus, reiz pa divām dienām publicēt informāciju par kādu personību, kas apglabāta Lielajos kapos, un tās ieguldījumu Latvijas vēsturē. Protams darbs ir vairāk nekā liels, bet var piesaistīt vēstures studentus un VKPAI.

Galvenais šinī cīņā vajag būt elastīgiem un ar izdomu. Kā arī censties paredzēt pretinieka nākamos soļus. Ja tikai pasīvi noskatīsies ar domu, “ko tad es”, cīņa būs zaudēta.

Šis ir kaujas lauks par Latvijas un Baltijas nākotni. Tas ir viens no daudziem. Bet! Ja citur cīnās speciāli dienesti vai cilvēki ar zināšanām, tad te cīnītāji var būt pati sabiedrība. Kaujas lauks ir pieejams jebkuram, un katrs, kuram rūp sava Valsts un tās nākotne, var cīnīties tajā! Šinī cīņā nevajag ieročus, tos aizstās grābeklis, puķu pods, kas iestādīts, datora klaviatūra. Nevajag uguns atbalstu, tas nāks no grāmatām un arhīviem. Un nebūs kritušo, jo Mūsu pusē var tikt ievainota tikai pašcieņa un lepnums, bet, ja ir motivācija, tad arī tas nav izdarāms! Uzvaras gadījumā mēs nosargājam mūsu tautai svarīgu pieminekli, nostiprinām pašapziņu un dodam spēcīgu triecienu mums naidīgai ideoloģijai. Katra reize, kad ir iespēja gūt kaut nelielu uzvaru, pavājina pretinieku.

Saistītie raksti

Noslēgumā jāpiebilst, ka šī cīņa nenotiek ar kādu konkrētu tautību vai cilvēku grupu. Cilvēki te ir tikai statisti un izpilda režisora komandas, bieži pat paši to neapzinoties. Cīņa notiek pret naidīgu ideoloģiju un tās nesējiem.

Protams, pastāv arī cita iespēja. Visam apakšā ir tā pati nauda un viss notiek tīri peļņas nolūkos. Kuram viedoklim piekrist un kādus secinājumus izdarīt, paliek tikai lasītāja ziņā.

LA.lv