Latvijā
Politika

Māris Zanders: Lielas “ziepes” nav savārītas, nekādi lielie darbi arī nav paveikti3

Foto: Ieva Makare/LETA

Krišjāņa Kariņa vadītajai valdībai apritējušas simts dienas. Ja jāvērtē, pirmā reakcija ir atsacīšanās vērtēt, jo nav ko. Nekādas lielas “ziepes” nav savārītas, nekādi lielie darbi arī nav paveikti.

Problēma patiesībā gan ir tā, ka vērtējums ir atkarīgs no tā, kā tiek interpretēti vārdu savienojumi. Piemēram, “simts dienas” – tas ir daudz vai maz?

Līdzīgi ar šo Ministru kabinetu it kā raksturojošo faktu, ka četriem tā locekļiem joprojām nav pielaides valsts noslēpumam. Var daudznozīmīgi miegt ar aci, liekot manīt, ka “tas tomēr kaut ko nozīmē”, un var tikpat labi secināt, ka specdienestiem ir bijis nepieciešams ilgāks laiks izvērtēšanai. Un šis “ilgāks laiks” arī ir tulkojams dažādi. Piemēram, pārmetoši specdienestiem.

Tomēr, nezinot (objektīvu iemeslu dēļ), cik – viens, trīs, desmit? – cilvēku dienestos nodarbojas ar kandidātu uz šāda līmeņa pielaidi izvērtēšanu, kritika dienestiem par čammāšanos arī būtu bezjēdzīga.

Ko mēs saprotam ar “ziepēm”? No vienas puses, būtu dīvaini, ka kabineta locekļi ar pieredzi ministra postenī (Pabriks, Gerhards, Rinkēvičs, Melbārde, Viņķele) būtu sagādājuši šajā ziņā “pārsteigumus”. Līdz ar to slikto ziņu neesamību kā sasniegumu interpretēt nevar.

No otras puses, jaunpienācēju piesardzīgumu var interpretēt nevis kā apsveicamu savas kompetences pašreizējo robežu apzināšanos, bet kā muļļāšanos.

Sava loģika ir abos, pretējos novērtējumos.

Un te parādās jautājums, ko sabiedrība no Ministru kabineta sagaida, un vai te nav saskatāmas līdzības ar attieksmi pret Valsts prezidenta posteņa ieņēmēju. Ko mēs sagaidām no prezidenta? “Lai godam reprezentē valsti.” “Lai ir neatkarīgs no politiķiem.” “Lai ir pieejams tautai.” Un tā tālāk. Ļoti “konkrēti”. Ir cilvēki, kuru attieksme pret valdību formulējama kā “galvenais, lai netraucē”.

Un ir, kuri vēlas, lai valsts ar valdības starpniecību uzņemas lielāku lomu un atbildību.

Citiem vārdiem sakot, pirms izteikt novērtējumu kādai institūcijai, lietderīgi ir pašiem tikt skaidrībā, ko mēs katrs individuāli no tās (Valsts prezidenta, Ministru kabineta utt.) vispār sagaidām. Izklausās vienkārši un pašsaprotami, bet patiesībā tā nav. Ķeza tā, ka vienā pilsonī var sadzīvot dažādas attieksmes – ir jautājumi, kuros šis pilsonis vēlas, lai valsts liek viņam svētu mieru, un ir jautājumi, kuru gadījumā no tā paša pilsoņa puses atskan ērcīgs “kur skatās valsts?!”. Rodas iespaids par pretrunu un nepieciešamību, lai dārgais pilsonis izvēlas “vai nu – vai nu”.

Riskējot lasītāju nokaitināt, te atkal jautājums ir par to, kā interpretē jēdzienu “pretruna”. Ja paliekam klasiskā liberālisma (nevis tā dīvainās interpretācijas mūsdienās) ietvaros, pretrunas patiesībā nav. No valsts tiek sagaidīts zināms minimums, kas izriet no tās monopola uz vardarbību. Respektīvi, valstij ir jāgādā par iekšējo drošību un taisnīga soda neizbēgamību pārkāpuma gadījumā. Punkts. Savukārt pretruna patiešām parādās, ja mēs no valsts paģēram “gala vārdu” vēl simts un vienā jautājumā (paralēli uzturot prasību nejaukties vēl citos simts).

Latvijas valdību, tostarp šīs, lielā problēma, manuprāt, ir tā, ka tās nav nedz minimālisma, nedz aktīvas iejaukšanās modeļa skaidras īstenotājas. Tās nedz pilnvērtīgi tiek galā ar pirmo modeli (rupji sakot, neko daudz neietekmē, toties nodrošina zemu korupcijas līmeni), nedz ar otro (to, redz’, neļauj naudas trūkums).

Saistītie raksti

Tas pats ar Valsts prezidentu. Vairākumā gadījumu kandidāts uz posteni vai jau tā ieņēmējs savu pilnvaru sākumposmā sola būt hiperaktīvs un piedalīties visā un visur, bet vēlāk nereti īsti netiek galā arī ar minimumu. Pati vara īsti nesaprot, kāda tā grib būt un kādas ir tās reālās iespējas, un vēlētāji īsti nesaprot, ko no varas prasīt un sagaidīt.

Mans vēlējums būtu Kariņa valdībai tikt ar šiem jautājumiem skaidrībā. Ja atļauts kaut ko rekomendēt, tad ieteikums būtu tikt galā ar minimālisma modelī paredzēto korupcijas izskaušanu. Cilvēki Latvijā ir, kā saka, rūdīti un labā nozīmē skeptiski par varas iespējām, bet ir joma, kurā arī pašpietiekami ļaudis vēlas redzēt varas rīcību, jo tikai varas rīcībā ir instrumenti nesodītas cūkošanās apkarošanai.

LA.lv