Latvijā
Vēsture

Valdības tapšanas mokas. Arī brīvajā Latvijā bija līdzīgs precedents0


Satīras žurnāla “Svari” karikatūra par politisko situāciju 1922. gada decembra sākumā.
Satīras žurnāla “Svari” karikatūra par politisko situāciju 1922. gada decembra sākumā.
Satīras žurnāla “Svari” karikatūra par politisko situāciju 1922. gada decembra sākumā.

Jau pamanīts, ka Krišjāņa Kariņa valdības veidošanas laiks bijis ilgākais kopš Latvijas neatkarības atgūšanas. Tomēr Latvijas vēsturē šis nav pirmais gadījums, kad valdības veidošana norit tik ilgi. Līdzīgu precedentu, politiķiem ilgstoši nespējot sastādīt valdību, varam atrast jau pašos pirmajos Latvijas Republikas pastāvēšanas gados, uzreiz pēc Satversmes stāšanās spēkā.

1922. gada rudenī darbu beidza Satversmes sapulce un 7.– 8. oktobrī notika pirmās Saeimas vēlēšanas. Tajās uzvarēja Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija (LSDSP), kas ieguva 30 deputātu mandātus. Otra lielākā frakcija bija Latviešu zemnieku savienībai (LZS), kas ieguva 17 mandātus. Pārējo frakciju lielums nepārsniedza septiņus mandātus. Septiņas partijas un vēlēšanu apvienības Saeimā tika pārstāvētas ar vienu (!) deputātu. 1. Saeimā darbības sākumā bija veselas 20 deputātu frakcijas, vairākums no kurām ļoti mazskaitlīgas. Uz pirmo sēdi 1. Saeima sanāca 1922. gada 7. novembrī. 14. novembrī tā ievēlēja pirmo Valsts prezidentu Jāni Čaksti, kurš ķērās pie sarunām ar Saeimā ievēlētajām partijām par valdības veidošanu. Un tad sākās…

Zociķu mēģinājums

Abas lielākās Saeimas frakcijas – LSDSP un LZS – uzreiz paziņoja, ka vienā koalīcijā nedarbosies. Moderni izsakoties: novilka “sarkanās līnijas” (toreiz tādu jēdzienu gan nelietoja). Tā kā vēlēšanās bija uzvarējuši sociāldemokrāti, Valsts prezidents Čakste vispirms runāja ar LSDSP pārstāvjiem, taču tie sapņoja par “kreiso koalīciju”. LSDSP gan bija ar mieru valdības veidošanā iesaistīt arī Sociāldemokrātus maziniekus (tie 1921. gadā bija atšķēlušies no LSDSP), kā arī tā saucamās centra grupas – Demokrātisko centru, Latgales darba partiju un citas, taču tikai uz saviem noteikumiem. Sociāldemokrātu prasības ietvēra gan dažādu administratīva rakstura ierobežojumu atcelšanu, gan agrārās reformas paātrinātu ieviešanu, gan sociālo jautājumu risināšanu. Avīze “Latvijas Vēstnesis” pat atzina, ka sociāldemokrātu platforma “ieturēta mērenākos toņos, salīdzinot ar to valodu, kādu kreisie sociāldemokrāti runāja agrāk”. Tomēr centra grupas mēģināja sociāldemokrātus pierunāt iekļaut koalīcijā arī LZS. Tad sociāldemokrāti paziņoja, ka “šāda koalīcija nav pieņemama” un faktiski pārvilka svītru savai iespējai veidot valdību.

Starp citu, LSDSP savā valdības veidošanas platformā bija iekļāvuši prasību likvidēt Politisko apsardzību (Politisko policiju), izbeigt Latvijas pilsoņu administratīvu izsūtīšanu no Latvijas, kā arī paplašināt ekonomisko sadarbību ar Padomju Krieviju. No šodienas viedokļa var izskatīties – kas gan tur slikts? Taču nedrīkst aizmirst, ka Politiskās apsardzības galvenā “klientūra” bija komunisti un to atbalstītāji. Tieši viņus visbiežāk par graujošu darbību izsūtīja no Latvijas. Sociāldemokrātu prasību pieņemšana nozīmētu padarīt komunistu nelegālo darbību Latvijā daudz brīvāku. Pat ja sociāldemokrāti piekristu veidot koalīciju ar LZS, grūti iedomāties, ka pēdējā pieņemtu šāda veida prasības. Lai nu kā, LSDSP iespēju sastādīt valdību zaudēja, pirms vēl kāds viņu kandidāts vispār bija nominēts valdības veidošanai.

LZS un demcentristi padodas

23. novembrī Valsts prezidents sastādīt valdību aicināja LZS virzīto Zigfrīdu Annu Meierovicu. Meierovics bija viens no populārākajiem tā laika Latvijas politiķiem, pirmais un tobrīd joprojām vienīgais Latvijas ārlietu ministrs, kurš turklāt kopš 1921. gada jūnija visnotaļ sekmīgi vadīja valdību, kuras pilnvaru laikā arī notika Saeimas vēlēšanas. Bija cerība, ka viņš varētu izveidot valdību no līdzšinējām koalīcijas partijām – no LZS, centra grupām un sociāldemokrātiem – maziniekiem. Taču LZS vadība bija novilkusi vēl vienu “sarkano līniju” – tā koalīcijā negribēja redzēt nacionālo minoritāšu pārstāvjus. Iespējams, Čakste lika cerības uz Meierovica diplomāta spējām, tomēr šoreiz ar tām bija par maz. Izrādījās, ka vēl arī Demokrātiskajam centram ir sava “sarkanā līnija” – neiet koalīcijā bez sociāldemokrātiem. Te gan jāpaskaidro, ka tā bija ne tik daudz “līnija”, cik demcentristu sapnis izveidot tā saucamo lielo koalīciju “no sienas līdz sienai”. Tā kā LZS un LSDSP tobrīd negribēja par kopīgu darbošanos vienā koalīcijā ne dzirdēt un bez sociāldemokrātiem un centra grupām Saeimā iegūt vairākumu LZS nebija iespējams, Meierovics paziņoja, ka viņam nav cerību izveidot valdību un novembra beigās atsacījās no Ministru kabineta sastādīšanas.

Nu Čakste veidot valdību piedāvāja Demokrātiskā centra un jaunzemnieku blokam. Tie sarunas sāka ar Latgales partijām. Viens no Demokrātiskā centra līderiem – Pēteris Berģis – decembra sākumā pat ziņoja, ka sarunas notiekot visnotaļ cerīgi. Tiesa, “Centra bloks” joprojām cerot izveidot “plašo koalīciju” ar LZS un sociāldemokrātiem, taču, “ja kreisā vai labā spārna ietiepības dēļ plašā koalīcija nebūtu sasniedzama, tad būtu jāmeklē kāda cita izeja, sastādot valdību ar vienu vai otru spārnu, vai arī darba kabinetu”. Starp citu, arī par paša “Centra bloka” vienotību varēja runāt visai nosacīti – formāli tam Saeimā bija 22 mandāti, taču šie 22 deputāti pārstāvēja deviņas dažādas partijas…

Decembra sākumā “Centra bloks” kopā ar Latgales frakcijām kopīgi izstrādāja “platformu”, deklarējot savus valdības veidošanas principus. Tā kā viņu mērķis bija “plašā koalīcija”, saprotams, ka “platformā” nevarēja rakstīt neko tādu, kas izsauktu nopietnus LZS vai LSDSP iebildumus. Rezultātā deklarācija sanāca tik nekonkrēta, ka faktiski nesaturēja neko vairāk par skaistām frāzēm: “Jāgādā par iekšējā miera un drošību uzturēšanu valstī”, “pilsoniskās brīvības vienlīdzīgi jānodrošina visiem pilsoņiem”, “valsts pārvaldes aparāts jāpadara vienkāršāks un pie darbinieku pieņemšanas jāraugās uz viņu spējām un gatavību, ne uz protekcijām”, “pašvaldības iestāžu un valsts pienākumi saskaņojami pēc lietderības” un tā tālāk. Arveds Bergs ironizēja, ka šāda platforma “nav nekas vairāk kā tā saucamās grašu patiesības, no kurām nevienam nepaliek ne auksts, ne karsts, pret kurām neviens nekad nav strīdējies, kuras nekādu virzienu valdībai nenoteic”. Visticamāk, “Centra bloks” apzināti sastādīja tik nekonkrētu platformu, acīmredzot uzskatot, ka galvenais ir izveidot valdību, bet konkrētus jautājumus varēs risināt darba gaitā. Tomēr dažas dienas vēlāk kļuva skaidrs, ka vienošanās ne ar LZS, ne ar LSDSP nav panākama. 9. decembrī arī “Centra bloks” atteicās no valdības veidošanas.

Glābējs Pauļuks

Kļuva skaidrs, ka politisku valdību sastādīt neizdosies, tādēļ ieskanējās runas par tā saucamā darba kabineta veidošanu. Bezpartijiskais satiksmes ministrs Jānis Pauļuks kā iespējamais Ministru prezidenta amata kandidāts pirmo reizi presē tika minēts vismaz 1922. gada 12. decembrī. Tiesa, nebija skaidrības, kas jāsaprot ar “darba kabinetu”. LSDSP vispār uzskatīja, ka Latvijas apstākļos nekādas starpības starp politisku valdību un “darba kabinetu” neesot, jo arī “darba” valdībā partijas sūtīs savus cilvēkus, kuri “darīs to pašu darbu, ko viņi darījuši kā politiski ministri”.

Pauļuka sarunas ar partijām notika ļoti gausi. Tāpat kā agrāk tās centās valdībā iegūt pēc iespējas vairāk “portfeļu”. Rezultātā “nepolitiska” Ministru kabineta veidošanas process īpaši neatšķīrās no politiskas valdības sastādīšanas. Decembra vidū Saeima uz trim nedēļām aizgāja Ziemassvētku brīvdienās, jaunu valdību tā arī neapstiprinājusi. Brīvdienu laikā Pauļuks gan mēģināja Saeimas starpfrakciju biroja sēdē runāt ar partijām par valdības veidošanu, taču “sarkanās līnijas” arī šoreiz iedzina strupceļā. Pirms Ziemassvētkiem pat Pauļuks jau taisījās ziņot Valsts prezidentam, ka valdību sastādīt nav iespējams. Čakste lūdza pamēģināt vēlreiz. Pauļuks pamēģināja. Partiju ķildas nokāva arī šo mēģinājumu. Pēc Ziemassvētkiem Pauļukam bija gana – 27. decembrī viņš paziņoja Čakstem, ka šādos apstākļos nevar sastādīt pat “darba kabinetu”. Un tā, tikai četrus gadus pēc valsts dibināšanas, politiķu ambīcijas un savstarpējās ķildas bija aizgājušas jau tik tālu, ka jauno 1923. gadu Latvija sagaidīja bez apstiprinātas valdības. Tehniski savu darbu turpināja Meierovica kabinets, kuru bija apstiprinājusi vēl Satversmes sapulce. Sociāldemokrātu mazinieku laikraksts “Darba Balss” skumji konstatēja: “Daudzās mūsu politiskās partijās nav vajadzīgās skaidrības par to, ko tās grib panākt un kā spraustie mērķi ir sasniedzami. (..) Katra partija cenšas iegūt sev vislielāko iespaidu pašā valdībā. Sakarā ar to tiek uzstādīti pārējām grupām nepieņemami nosacījumi.” Gluži kā mūsdienās rakstīts!

1923. gada sākumā valdības veidošanas “ziepju opera” atsākās no jauna. Starp iespējamiem premjera kandidātiem avīzes minēja Jāni Vesmani, Pēteri Berģi (abi “Demokrātiskais centrs”) un Albertu Kviesi (LZS). Vesmaņa un Kvieša gadījumā tālāk par baumām vai aizkulišu sarunām netika. Tikmēr kreisi centriskā koalīcija, uz kuras bāzes savu valdību mēģināja veidot Berģis, bija jau gandrīz izveidota, kad pēdējā brīdī sociāldemokrāti mazinieki no tās izstājās. LSDSP laikraksti gānīja bijušos partijas biedrus par “demokrātijas interešu nodevību”. Sausais atlikums no tā nemainījās – valdības veidošana kārtējo reizi bija izgāzusies.

Visbeidzot janvāra otrajā pusē process iegāja “finiša taisnē”. Ministru prezidentam vēlreiz nominēja Jāni Pauļuku, kuram paradoksālā kārtā šoreiz izdevās īstenot “Centra bloka” sapni par “lielo koalīciju” ar sociāldemokrātiem un LZS. Laikam jau paši partiju pārstāvji sāka saprast, ka ķildas aizgājušas par tālu. Pauļuka vadīto valdību, kurā pirmo un vienīgo reizi 20.–30. gadu Latvijas vēsturē kopā darbojās gan LZS, gan LSDSP, Saeima apstiprināja 1923. gada 25. janvārī – divus mēnešus un astoņpa­dsmit dienas pēc 1. Saeimas pirmās sēdes. Ar tādām grūtībām izveidotā valdība darbojās vien piecus mēnešus, bet tas jau ir cits stāsts.

LA.lv