Mobilā versija
-0.1°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Svētdiena, 4. decembris, 2016
30. janvāris, 2012
Drukāt

Valdis Ilzēns
 22.05.1945. – 27.01.2012. (1)

Foto - Dainis BušmanisFoto - Dainis Bušmanis

Ar asarām ziņu par Valda aiziešanu neuzrakstīt. Un siltumu sirdī, ko aizvien pret viņu jūtam, kur to likt? Iztēloties redakcijas koridorus, kur nekad vairs pretim nenāks Valda Ilzēna vīrišķais stāvs, neskanēs viņa zemā balss, nav viegli. Bet pavisam viegli nāk prātā kopīgi piedzīvotais, daudzie darba braucieni uz laukiem.

 

Kad tapa lielfilma “Likteņa līdumnieki”, ko “Latvijas Avīze” atbalstīja un aprakstīja, Valdis iemūžināja gan filmēšanas brīžus, gan jaunos aktierus, no kuriem daudzi tagad ir savu teātru repertuāru balsti. Vai tā bija šķūņa degšanas epizode ar mēnessērdzīgo Janeli uz jumta Liezērē vai leģionāru došanās uz fronti ziemas spelgonī Gulbenes dzelzceļa stacijā, vai citas dramatiskas epizodes, kopā ar Valdi vienmēr bija droši. Turklāt viņa augstas raudzes profesionalitāte, Kinostudijas fotogrāfa laikos kaldināta, pienākuma apziņa, strādīgums, kārtīgums un aizrautība fotografējot… Reizēm viņš zaudēja laika izjūtu – vasarā kādu pļavas puķi bildēdams, ziemā – sarmotu ainavu vilināts. Tajos pašos “Likteņa līdumniekos” Gaiziņkalnā! Agrā rītā vēl pirms filmēšanas sniegā tikai lielas Valda pēdas vienā virzienā. Kā tad! Aizgājis bildēt ledus vižņus aukstās saules staros. Vēl acu priekšā – Valdis perfekti pašūtā uzvalkā, ceriņkrāsas kreklā ar violetu kaklasaiti dodas uz Operu fotografēt “Mūzikas balvas” ceremoniju vai dendija elegancē ierodas kāda Rīgas pils saimnieka sarīkojumā. Mūsu valsts prezidenti, ministri un deputāti var būt Valdim Ilzēnam pateicīgi, ka nofotografēti labākajā gaismā. Arī neskaitāmie redakcijas viesi, aicināti uz lielajām sarunām. Valdis, neko nedarot, apbūra daudzas jo daudzas mūsu rakstu varones, jo viņš bija mazliet no citiem laikiem, kad vīriešiem bija plati pleci, lielas plaukstas, atturīga uzvedība, līdzsvarots prāts. Un miers, kāds piemīt cilvēkiem, kuri dara to, ko vēlas darīt un kas tik labi padodas. Nezinu, vai kāds no fotogrāfiem laba kadra dēļ vēl sēdēs divas stundas pie dīķa, kamēr tajā iespīdēs saule. Vai gaidīs, līdz puķes uz palodzes mestu noslēpumainas ēnas uz sienas… Gaismas meklēšana, kadra kompozīcija, nianses – tās ir Valda foto kvalitātes. Bet viņš pats kā stabila “Latvijas Avīzes” vērtība (pie mums Valdis nostrādājis vairāk nekā 13 gadus). Ziemassvētkos “Mājas Viesa” numuram vajadzēja pašu žurnālistu bildes. Valdis, mani fotografēdams, tik teica: “Atver acis! Atver acis!” Šie ikdienišķie vārdi nu kļūst par pamudinājumu. Jā, Valdi! Darīšu, kā teici, atvēršu acis uz pasauli, kādu tu to redzēji, – vērīgāk ielūkošos cilvēku seju noslēpumā, sarmas kristāla mirdzumā, magoņu liesmās rudzu lauka malā… Ak, spēt to visu saskatīt, kā to allaž prata un iemūžināja Valdis. Un nu viņš pats ir iemūžināts. I mūžībā, i mūsos.

 

Izvadīšana no Rīgas Krematorijas otrdien, 31. janvārī, plkst. 11.

 

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Ak Dievs, šorīt, atmiņu mudināta, es ļoti vēlējos satikt savu seno fotogrāfu Valdi Ilzēnu. Un Google man pasaka, ka…

    Mēs ar Valdi iepazināmies 1994. gadā, kad viņam bija uzdots izveidot eksporta bukletu uz Itāliju toreizējai veļas fabrikai “Rosme”. Tā kā mamma un Valdis bija kolēģi, tad mamma ieteica mani par modeli. Ļoti smalkjūtīgs un jūtīgs cilvēks. Gaismas nianses, pusēnas… No vienas puses zils gaismas filtrs, no otras – dzeltens. Pēc mūsu kopējā darba Valdis atslābinājās, uzņemot manus portretus. Lielus melnbaltus, krāsainus. Joprojām stāv atvilktnē. Toreiz no Valda uzzināju, ka veļas katalogiem modeles seju nerāda. Tā nu tapa burvīgas bildes ar modeli, kurai lūpas redzamas vai elkonis, vai roku pirksti salikti kopā dabiski, kā lūgšanā – tagad es to saprotu un ieraugu.
    Ar cieņu, Zane

Draugiem Facebook Twitter Google+