Mobilā versija
+4.1°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
23. jūlijs, 2012
Drukāt

Valentīna, latviete no Odesas


Foto - Rita RuskaFoto - Rita Ruska

“Valentīna ir pārāk kautrīga, lai sev ko lūgtu. Tāpēc to izdarījām viņas vietā,” stāsta Garkalnes novada sociālā dienesta vadītāja Silvija Putnika. Iesniegumu “Ziedot.lv” uzrakstīja sociālā darbiniece Lonija Pauliņa, kas savu klienti Valentīnu Sņetkovu, dzimušu Skrulli, pazīst jau astoņus gadus – kopš 2004. gada, kad viņa no Ukrainas pilsētas Odesas repatriējās uz Latviju un apmetās dzīvot Garkalnē, vietā, kur jau mita viņas jaunākā māsa Olga.


Sociālās darbinieces ir gandarītas, ka Valentīnas vajadzībām – ūdensvada darbu pabeigšanai un zobu ārstēšanai – dažu mēnešu laikā tika saziedoti tik nepieciešamie 500 lati.

 

“Mana dzīve ir šeit”

Valentīna atzīstas – jūtoties neērti, ka, pēc 40 gadu prombūtnes atgriežoties dzimtenē, citiem radījusi problēmas. Taču savu izvēli nenožēlojot. Ļoti gribējusi atkal būt dzimtenē un par spīti niecīgajai pensijai šeit jūtoties laimīga.

V. Sņetkova runā skaidrā latviešu valodā. Dzimusi Rēzeknē, kopš bērnības kopā ar mammu un māsām dzīvojusi Rīgā, mācījusies tuvējā vidusskolā, bet 19 gadu vecumā viņu noskatījis stalts odesietis, apprecējis un aizvedis sev līdzi uz pilsētu pie Melnās jūras. “No mūsu astotā stāva dzīvokļa tālumā bija redzami kuģi. Bieži gājām uz jūru peldēties. Pludmalē, tiklīdz manīju, ka kaut kur runā latviski, lavījos tuvāk un tuvāk tai vietai, lai tikai dzirdētu latviešu valodu!” tagad atceras 68 gadus vecā sieviete.

 

“Kas man ir Latvija?” viņa pārjautā. “To nevar izteikt vārdiem. Kad man nekā nebija, trūka naudas, nebija ko ēst, māsiņa nomira, cita tuvāka nebija, gāju uz mežu un tur stāvēju kā koks, kuram nocirsti visi zari. Viena, pavisam viena. Bet es taču 40 gadus sapņoju, ka ap mani šalks priedes. Tas ir piepildījies. Mana dzīvīte ir šeit.”

 

Pirms diviem gadiem viņa kļuva par Latvijas pilsoni. Pirmās, kam atrādīja jauno pasi, bija sociālās darbinieces, kas viņas labā tik daudz esot pūlējušās. Bija jāatsakās no Ukrainas pilsonības, jākārto daudz formalitāšu. Pateicoties Silvijai un Lonijai, viss tika paveikts godam.

 

“Neskumsti, 
ej uz savu Latviju!”

Valentīna ir vientuļā pensionāre. Viņas vīrs, staltais odesietis, negaidīti nomira ar sirdstrieku, un latviete Odesā palika viena. Arī mazā meitiņa atdusas Ukrainas zemē. “Bet dzīvei Odesā pēc vīra nāves vairs nebija jēgas. Nedzīvoju, tikai braukāju uz kapiem…” saka Valentīna.

 

Kad māsa aicinājusi – brauc uz Latviju, pārdevusi dzīvokli, visu atstājusi un devusies ceļā. Līdzi paņēmusi vien to, kas satilpa trīs somās. Vairāk paņemt nebija iespējams. “Bet neko nenožēloju,” atkārto sieviete.

 

Kamēr Valentīna Ukrainā strādājusi, Latvijas trūkumu tik ļoti neesot jutusi. Uzņēmuma priekšniecība bieži sūtīja komandējumos uz Rīgu. Bet vasarā ar vīru braukuši apciemot mammu un māsas. “Vīriņš bija ļoti labs, 40 gadus kopā nodzīvojām, mums viss bija. Pat parketu viņš ielika īpašu, ar rozi centrā – kā mākslinieks. Balkonu iekārtoja, lai tur ziedošās puķes man vienmēr atgādinātu dzimto pusi. Norādot uz balkonu, bieži teica – neskumsti, ej uz savu Latviju!”

 

Pensija 420 grivnas

Pensija, ko viņai pārskaita no Ukrainas, atkarībā no dolāra kursa svārstībām, var būt no 40 līdz 57 latiem mēnesī. Kad samaksā par elektrību, telefonu, paliek 30 latu. Visi izdevumi saplānoti tā, lai ar vienu latu dienā iztiktu mēnesi. Valentīna dzīvo ļoti pieticīgi. Viņas ikdienas ēdiens ir kartupeļi un piena produkti, bet gaļu nelieto jau astoņus gadus. “Citreiz gribētos kotletes, bet nekas, iztiksim. Galvenais, ka esmu Latvijā,” saka kundze.

Ziņa, ka viņas pensija Latvijā būs tik maza, satriekusi. Arī Ukrainā par 31 darba gadu nopelnītā 420 grivnu pensija skaitoties maza. Ārsts saņem vismaz 620 grivnas. Bet Odesā kā vientuļniecei valsts viņai būtu apmaksājusi dzīvokļa īri un komunālos rēķinus, bet pati no tā atteicās. Ja nu prombraucot viss jāatmaksā atpakaļ valstij? Dzīve Odesā gan esot ļoti lēta. Spainis tomātu maksā tikai 10 kapeikas, tāpat citi dārzeņi un augļi.

Pirmajos gados Latvijā saņēmusi 16 latu pensiju. “Tagad man ir daudz labāk,” Valentīna nav no čīkstētājiem. Nupat piedzīvojusi necerētu pārsteigumu un priecīga rāda saņemto vēstuli.

 

Garkalnes novada deputāti vienbalsīgi nolēmuši V. Sņetkovai paaugstināt garantēto minimālo iztikas līmeni līdz 90 latiem. Tas nozīmē, ka novada dome turpmāk piemaksās pensijai to, kā pietrūkst līdz šai summai. Tā būs vesela bagātība!

 

Pieticīgais, vienveidīgais uzturs atstājis iespaidu uz veselību. “Kad ierados Latvijā, man mutē bija visi zobi. Ar iztikšanu gāja smagi. Bieži vien nebija ko ēst. Trūka vitamīnu, minerālvielu. Zobi izkrita cits pēc cita. Tagad vajadzīga protēze.” Valentīna priecājas, ka apkārtnes mežos gatavojas mellenes, ievārījumam nelasa, vislabāk lietot svaigā veidā, tad saņem visvairāk vērtīgo vitamīnu.

 

Izlietne 
tikai dekorācija

Cerējusi, ka mūža nogalē tuvumā būs kāds no savējiem, bet māsiņa saslimusi – vēzis. Pēc trim mēnešiem viņas vairs nebija. Valentīna pēdējos ietaupījumus, visu, ko varēja, atdeva ārstiem, bet neviens nav pateicis, ka māsu vairs nevar glābt. Oļečka bija tā, kas sauca uz Latviju, sameklēja dzīvoklīti, kurā viena istabiņa. Valentīna telpu izremontēja, izlika ar rīģipša plāksnēm, izlīmēja tapetes, nokrāsoja plīti un griestus baltā krāsā. Viss spodri tīrs un kārtīgs. “Ja trūcīgs, tas nenozīmē, ka atļauts būt nekārtīgam,” dzīves atziņā dalās Valentīnas kundze.

Viņa jau astoņus gadus dzīvo Garkalnē vecā vairākdzīvokļu mājā. Viņas istabiņā, kas atrodas otrajā stāvā, nav nekādu ērtību, nav virtuves un vannasistabas, bet tualete atrodas pagalmā. Arī ūdens nav, lai gan istabas stūrī iebūvēta izlietne. Saimnieciskām vajadzībām vasarā izmanto upes ūdeni, bet dzeramo ūdeni kaimiņš vedot sev un arī Valentīnai. Tieši ūdens trūkums ir viņas lielākā problēma.

 

Savulaik Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde repatriantei atvēlēja vairāk nekā 200 latus ūdensvada ierīkošanai. Celtniecības firma, kas naudu saņēma, darbus iesāka – nopirka un uzstādīja izlietni, ievilka ūdensvadu, taču tālāk netika. Tā jau daudzus gadus baltā izlietne kalpo tikai par dekorāciju. “Ziedot.lv” saziedotie līdzekļi ļaus pabeigt šos darbus.

 

Kad glabājusi savu vīru, redzējusi Ukrainas zemi. Tāda smaga, gabalaina. Meitiņas kapa vietā bijusi labāka. Bet tas bijis sen. Šeit Latvijā māsu guldīja baltās mīkstās smiltīs. Gribētos atdusēties tādā zemītē.

“Uzzinot, ka esmu dzīvojusi Odesā, daudzi ir neizpratnē – ko, tādu pilsētu atstāji! Bet nesaprot, ka tikai šeit es esmu mājās. Kad jūtos slikti, sāp kājas, dodos ārā, un šķiet, pat zeme, pa kuru eju, mani ārstē,” apgalvo Valentīna Sņetkova, dzimusi Skrulle.

 

Uzziņa

“Laimīgai Latvijai” ir labdarības organizācijas “Ziedot.lv” ilgtermiņa palīdzības projekts, kura ietvaros atbalstu saņem ģimenes ar bērniem invalīdiem, senioru ģimenes, ģimenes, ko skārušas pēkšņas nelaimes, smagi slimi cilvēki un centīgas, bet trūcīgas ģimenes.

Mēs varam palīdzēt ziedojot:

zvanot pa ziedojumu tālruni 90067009 (maksa par zvanu – 1 lats);

ziedojot ar internetbankas palīdzību, portālā 
www.ziedot.lv konkrētai ģimenei vai cilvēkam;

vai uz bankas kontu: Fonds Ziedot, reģ. nr. 40008078226, bankas kods: HABALV22, konta nr. LV95HABA0551006150241, norādot konkrētu projektu;

iegādājoties kādu no īpašajiem otrreizējās pārstrādes garšvielu traukiem “Maxima XX” un “Maxima XXX” 
veikalos (vairāk par garšvielu trauku kolekciju 
www.laimigailatvijai.lv);

ziedojot ziedojumu kastītēs “Maxima” veikalos visā Latvijā.

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+