Pasaulē
Vēsture

Valentīndiena: leģendas un fakti1

Foto: Wikimedia Commons

Kāds vīrs, ko sauca Valentinus, pēc Klaudija II pavēles patiešām tika nonāvēts 14. februārī kaut kad mūsu ēras 3. gadsimta noslēgumā. Taču, meklējot faktus, nākas dziļi ierakties savstarpēji pretrunīgu leģendu jūklī.

Lūk, dažas lietas, kuras nezinām par gada romantiskāko dienu.

1. Sv. Valentīns, kuram par godu nosaukti 14. februāra svētki, iespējams, varēja būt divi dažādi cilvēki. Romas Sv. Katoļu baznīcas oficiāli atzītais Sv. Valentīns ir kāds vīrietis, kurš nomira ap 270. gadu, taču viņa patiesā identitāte un paveiktie brīnumi raisīja jautājumus jau 496. gadā, kā redzams no tābrīža pāvesta rakstītā, ka gan moceklis, gan viņa darbi “zināmi tikai Dievam”. Ap 1400. gadu izplatījās romantiski šausminošais stāsts par mūku Valentīnu, kurš laulāja kristiešu pārus un kuram par to Klaudijs II lika nocirst galvu. Savukārt citi atsaucas uz Terni bīskapu, kuru Klaudijs II tāpat licis nogalināt Romas pievārtē. Abi Valentīni var būt un var nebūt viens cilvēks. Galu galā šaubu par Sv. Valentīna identitāti bija gana daudz, lai 1969. gadā baznīca pārtrauktu viņa liturģisko godināšanu, kaut arī viņa vārds palicis svēto sarakstos.

2. Kopumā zināms aptuveni ducis Sv. Valentīnu, no kuriem viens ir pāvests – tā kā latīņu vārds, no kura cēlies šis īpašvārds, nozīmē “drosmīgs”, “spēcīgs”, “varens”, Valentius bija ļoti izplatīts vārds laikā starp 2. un 8. gadsimtu. Starp viņiem arī krietni daudz svēto un mocekļu. Tas, kuram par godu tiek svinēta Sv. Valentīna diena, oficiāli zināms kā Romas Sv. Valentīns.

3. Valentīns ir ne tikai mīlnieku, bet arī biškopju un epilepsijas slimnieku svētais aizbildnis. Tā kā svētajam pēc nāves nav paredzēts atpūsties, jāsecina: Sv. Valentīnam ir trauksmaina… hmmm…. pēcnāves dzīve, jo pie viņa var vērsties visi, kam nepieciešama palīdzība trīs jau minētajās jomās, kā arī visi, kurus apdraud mēris, kuri viegli ģībst vai arī grasās ceļot. Tāpat Sv. Valentīns, protams, ir arī saderināto un laimīgu laulību svētais aizbildnis.

4. Romā iespējams apskatīt Sv. Valentīna galvaskausu. Katrā ziņā vienam no Sv. Valentīniem reiz piederējušu galvaskausu. Tas, ziediem rotāts, izlikts Kosmedinas Sv. Marijas Bazilikā. 19. gadsimta sākumā izrakumos katakombās pie Romas tika atrasts skelets un dažādas relikvijas, kuras tika saistītas ar Sv. Valentīnu. Kā ierasts, gan skelets, gan relikvijas tika izsūtītas dažādiem relikvārijiem, tādēļ, gluži kā Umberto Eko romānā, Sv. Valentīna skeleta gabaliņi atrodami gan Čehijā, gan Īrijā, Skotijā, Anglijā un Francijā…

5. Iespējams, pie Valentīna dienas tradīciju iesakņošanās vainīgs angļu rakstnieks Džefrijs Čosers, kuram piemita paradums visai brīvi izrīkoties ar vēsturiskiem faktiem. Pētnieki secinājuši, ka līdz 1375. gadam nav atrodamas nekādas norādes, ka Sv. Valentīna dienai varētu būt jelkādas romantiskas tradīcijas. Taču Čosera slavenajā poēmā “Putnu parlaments”, kas rakstīta par godu karaļpāra saderināšanās dienai, viņš saista 14. februāri ar laiku, kad putni (un arī cilvēki) atrod savu pāri, uz visiem laikiem Sv. Valentīna dienai piesaistot romantisku kontekstu.

6. Svinēt Sv. Valentīna dienu var vairākas reizes gadā. Nav pārsteidzoši, vai ne, ņemot vērā daudzos Sv. Valentīnus? Sākt varējām jau 7. janvārī, pieminot Raēcijas Sv. Valentīnu. Austrumu Pareizticīgo baznīca svin Sv. Valentīna dineu divreiz – kā baznīcas vecāko viņu piemin 6. jūlijā, kā mocekli – 30. jūlijā. Sievietes varētu izvēlēties 26. jūlijā godināt vienīgo sievieti svēto ar šādu vārdu. Bet, ja nu vēl ar to nepietiek, 3. novembrī var nosvinēt Viterbo Sv. Valentīna dienu…

LA.lv