Kultūra
Teātris un kino

Valmierā kā dzīvā pilsētā. Saruna ar Valmieras vasaras teātra festivāla programmas direktoru Jāni Znotiņu0


Jānis Znotiņš
Jānis Znotiņš
Foto: Timurs Subhankulovs

No 2. līdz 4. augustam Valmieras vasaras teātra festivāls ar deviņām izrādēm, izzinošām aktivitātēm un devīzi “Dzīvā pilsēta” aicinās bērnus, jauniešus un viņu vecākus mesties piedzīvojumu virpulī. Šī gada festivāla programmas direktors ir aktieris un režisors JĀNIS ZNOTIŅŠ, kurš šajā jomā visvairāk pazīstams kā bērnu izrāžu iestudētājs.

Laikam lieliska apziņa – vesels festivāls tavās rokās…

Jānis Znotiņš: Jā, jā, droši vien, bet tas ir arī tā dēvētais pārbaudījums ar varu. Mani priecē, gandarī un liek līdz galam cīnīties tas, ka šis teātra festivāls veidots tieši bērniem un pusaudžiem. Iestudēšana šai auditorijai Latvijā pastāv entuziastu līmenī. Vēl lielāks gandarījums, ka ir iespēja izveidot veselas septiņas pirmizrādes, kas ir procentuāli nozīmīga daļa no teātrī vispār gadā tapušām izrādēm bērniem un pusaudžiem.

Vēl gandarījums, ka varu iesaistīt arī tādus režisorus, kuri līdz šim nav veidojuši izrādes bērniem un pusaudžiem, mēģināt viņus šajā lietā ievilkt. Un tas nav uztverams kā pienākums – bieži vien, radot bērniem un pusaudžiem, tev kā māksliniekam ir pat lielākas iespējas attīstīties nekā pieaugušo teātrī.

Gribas mazliet iebilst par entuziastu līmeni. Pat “Spēlmaņu nakts” žūrija iepriekšējā gadā, kad priekšsēdētāja bija Edīte Tišheizere, izcīnīja atsevišķu nomināciju bērnu un atsevišķu pusaudžu izrādēm.

Jā, bet tie ir mazi solīši, vēlos vārtus vērt plašāk. Par ko pirms nomināciju izsludināšanas portālos parādās pirmās ziņas? Par aktieri, aktrisi, režisoru, lielo formu, mazo formu, ilgi un dikti jāgaida, kad izskanēs bērnu un pusaudžu izrādes vārds.

Nevēlos mest akmentiņu mediju dārziņā, varbūt mūs, mākslinieku, kas intensīvi strādā bērniem un pusaudžiem, nav tik daudz? Kad uzaugs “lielāka masa”, kad sapratīs, ka tas ir atsevišķs novirziens, kur cilvēki strādā no karjeras sākuma līdz beigām, tad varbūt izcīnīsim ievērību.

Bērni esot tādi paši cilvēki kā visi pārējie, tikai ar mazāku dzīves pieredzi…

Bet viņi ir daudz atvērtāki nekā pieaugušie formas dažādībai!

Līdz desmit gadus veciem bērniem nav iepriekš radītu stereotipu, viņi vēl pēta pasauli.

Īstenībā labākas auditorijas par viņiem nemaz nav. Ja patiks, izrādīs mīlestību tieši – pirmām kārtām jau aktieriem pēc izrādēm ķeroties kājās un lūdzot autogrāfus – vai arī atklāti pateiks: bija garlaicīgi! Pieaugušie ir daudz izvairīgāki, viņiem negribas aizskart mākslinieka jūtas, tad varbūt kaut ko līdz galam nepateikt, paslēpties vispārīgās frāzēs vai daudznozīmīgumā.

Šogad, pirmo reizi sākot tā riktīgi strādāt ar pusaudžiem, sapratu, ka piektajā līdz septītajā klasē viņos jau ļoti izteikti parādās politkorektums. Un vēl no skolas nākušais uzskats, ka dzīvē pilnīgi uz visiem jautājumiem ir pareizās atbildes!…

Man bieži jautāts: ko jūs vēlaties, lai es saprotu no šīs izrādes? Bet vai jūs vēlaties, lai jums dzīvē kāds saka priekšā, ko jums darīt? Kāpēc teātrī gaidīt vienu pareizo atbildi? Pusaudžu vecumā ap divpadsmit gadiem notiek pirmās lielās izmaiņas smadzenēs. Bērnībā pārsvarā paraugs dzīvē it visā ir vecāki, bet nu mammas un tēta vietā par tādu kļūst vienaudži.

Vistrakākais brīdis ir 7. un 8. klasē, kad, kā zinātnieki pierādījuši, hormonu vētru laikā uz diviem gadiem pusaudža smadzenes atslēdzas. Un tieši šajā laikā viņi mēģina saprast pasauli un sevi kā individualitāti, pasaules un vecāku “robežas”, cik tālu ar to var manipulēt.

Un nonāk pat līdz jautājumam par dzīvību un nāvi. Ir mirkļi, kad pusaudži iedomājas esam sevi nemirstīgus, viņi gatavi riskēt – cik ilgi vecāki atļaus “kasīties”, cik ilgi viņi to izturēs, cik daudz varu atļauties fiziskās un emocionālās attiecībās ar skolotājiem, vienaudžiem? Kā manis veidotā izrādē “Nekas”, kur uzveduma varoņi pusaudži rakās dzīves jēgas meklējumos.

Ir lietas, par kurām man pašam tagad kauns.

Tajā vecumā es arī pārbaudīju savu vecāku pacietību…, kopā ar draugiem savā ciematā apzogot šķūnīšus un pagrabus. Bijām izdomājuši, ka vajadzētu uzbūvēt auto, tad nu stiepām no garāžām un šķūnīšiem dīzeli, akumulatorus. Mūs pieķēra gaišā dienas laikā. Bet varbūt šī aktivitāte manī parādījās kā pretstats pamatskolas laikam, kad biju ārkārtīgi kluss puišelis.

Kas jūs pašu iepriecinājis no pēdējā laikā teātrī citu režisoru radītā bērniem un pusaudžiem?

Man vienmēr paticis, kā strādā Kārlis Krūmiņš, ļoti saista Paulas Pļavnieces rokraksts. Iepriekšējā festivālā viņas iestudētā izrādē “Sapropelis”, kuras darbība notika tukšā peldbaseinā, redzēju, ka bērni ne tik daudz seko līdzi saturam kā formai, krāsai, priekšmetiem, objektiem, kā mainās bilde, režisorei skaisti zīmējot ar dažādas krāsas plēvēm. Šie divi kolēģi ir mani favorīti.

Šogad no deviņām festivāla izrādēm septiņas ir pirmizrādes un vēl Kultūras akadēmijas absolventu diplomdarbs, kā arī Latvijas Jaunā teātra institūta jauno horeogrāfu īsformāta darbi. Kāda ir septiņu pirmizrāžu vienojošā stīga?

Uzrunājot režisorus, sacīju, lai viņi brauc uz Valmieru nevis ar gatavu ideju, bet izstaigā pilsētu, atrod interesantu vietu un tad ķeras pie idejas. Kā vienmēr, visas izrādes notiek pilsētvidē dažādās interesantās vietās, uzvedums “Unwanted” pat braucošā autobusā.

Otrs, ko lūdzu režisoriem, – domāt par pilsētu kā dzīvu būtni ar savām domām, pagātni, pārdzīvojumiem.

Vēl man bija svarīga žanru dažādība. Toms Treinis ar izrādi “Pagalms atdzīvojas” strādā objektu teātra žanrā. Režisore un horeogrāfe Liena Grava ar izrādi “Pus Otrs” un igauņu kustību teātra “United Dancers of Zuga” izrādē “Tools To Rule” strādās ar kustību, praktiski bez teksta. Paula Pļavniece, kura līdz šim ļoti aktīvi darbojusies mazajā formā, manis iedrošināta, ķersies pie lielās formas.

Zinātniskās īstenības piedzīvojumi “Stacija Nezinkaskuriens” notiks Valmieras memoriālā zem tilta gravā. Formas ziņā šī ir visiespaidīgākā, iesaistīti sešdesmit dalībnieki, profesionāļi no Valmieras teātra, apkārtnes amatieru teātru spēlmaņi un arī bērni no tautas deju ansambļa “Gauja”.

Tikpat būtiska festivālā ir izrāžu veidošana dažādiem vecumiem. No teātra biļešu tirdzniecības viedokļa gan nav pārāk gudri strādāt pusaudžiem, jo viņi paši izvēlas, iet vai neiet, tomēr man bija svarīgi, ka mūsu festivāls to dara idejas vārdā.

Režisors Klāvs Mellis uzreiz ideju paķēra, sakot, ka iestudēs pusaudžiem – uzvedums “Mūžīgā izlaušanās” notiek ābeļdārzā, savukārt režisors Reinis Boters uzvedumā “BŽS” ķēries klāt dažādu mūsdienu Valmieras leģendu pētīšanai. Tikšanās ar šausmīgiem elementiem notiks Gaujas malā zaļā metāla angārā. Tad nu redzēsim, kas Valmieras apkārtnē sagādā pārdzīvojumus, pat bailes…

Izrādi braucošā autobusā iestudējusi režisore no Austrālijas Džesika Vilsone. Kā viņa nokļuvusi Latvijā?

Pirms diviem gadiem iepazināmies Vācijā jauno režisoru seminārā. Džesika strādā ar bērniem un pusaudžiem pilsētvidē, tā dēvētajā site specific teātra žanrā. Austrālijā viņa četrus gadus bijusi mākslinieciskā vadītāja leļļu teātrī, šobrīd ir neatkarīga māksliniece. Ņēmu un piezvanīju viņai, un sastapu lielu ieinteresētību.

Austrumeiropā Džesika ir pirmo reizi. Latvija bija milzīgs kultūršoks. Tur nav ko brīnīties, jo māksliniece bija pilnīgi pārliecināta, ka esam trešās pasaules valsts…

Vai nav niezējuši nagi kādā izrādē solo gabalu veltīt vecākajam brālim JRT aktierim Kasparam Znotiņam?

Nupat pavasarī biju paredzējis veidot izrādi bērniem ar Ojāra Vācieša dzejas ciklu “Rīgai” Kalnciema ielas kvartālā. Ar brāli jau bijām vienojušies, solīja piedalīties, bet… mums neiedeva naudu.

Taču kopumā ar Kasparu esam vienojušies tādā sajūtu līmenī, kā jau brāļi, ka bieži vien mums savā starpā daudz patīkamāk parunāt par praktiskām lietām,

ka jāaizbrauc uz Kandavu uz mammas mājām nopļaut zāli, saskaldīt un sakraut malku, aiziet pārgājienā pa dzimtas takām, nekā diskutēt par profesionālām lietām.

Izrādi “Stacija Nezinkaskuriens” līdzproducējis “Istabas teātris”, kas atrodas galerijā “Istaba” Krišjāņa Barona ielā, kuram jūs esat viens no dibinātājiem. “Istaba” laikam ir viena no nedaudzajām galerijām, kas atvēl vietu arī teātrim.

Vienīgā!

Un kas jauns “Istabas teātrī”?

Mums ir savs mākslinieku Rūtas un viņas vīra Arta Brieža izveidots zīmoliņš – dzīvnieciņš –, un plānojam ļoti aktīvi iekļauties projektā “Skolas soma”, piedāvājot jau mūsu esošās piecas izrādes. Bet rudenī mums ir plāns iestudēt izrādes tieši skolās, jo, vedot turp teātrī vai jebkurā citā telpā veidotus uzvedumus, mākslinieciskā ziņā tie tomēr zaudē.

Kas no Valmieras teātra festivāla noteikti jāredz jūsu meitai Luīzei?

Viņa droši vien ies uz visām izrādēm, ir jau tāds mazais pusaudzītis. Es noteikti aizvedīšu meitu uz Klāva Meļļa izrādi “Mūžīgā izlaušanās”, kas ir stāsts par pusaudžu vēlmi aizbēgt no savas ikdienas un apnikušiem vecākiem, ieslēgties savā istabā kā savā pasaulē, tā sakot, lieciet visi mani mierā… Būs interesanti redzēt, kā Mellis to pavērsis.

Saistītie raksti

Otra ir Latvijas Jaunā teātra institūta horeogrāfu īsformāta darbi. Lai redz citu valodu, kas nav tekstuāla, bet spēj atstāt tikpat lielu iespaidu kā runas teātris.

UZZIŅA

Valmieras vasaras teātra festivāls: kas, kur, kad?

Deviņas izrādes bērniem un pusaudžiem.

Valmierā no 2. līdz 4. augustam.

Kā arī “Riga IFF” brīvdabas kino, LLMC laikmetīgās mākslas meistardarbnīcas, sarunas festivāla pop-up radio un aktivitātes festivāls centrā.

LA.lv