Mobilā versija
Brīdinājums -1.4°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Sestdiena, 10. decembris, 2016
14. maijs, 2013
Drukāt

Valmieras teātra izrāde pievēršas makbetisma kā slimības izpētei


Foto - Gatis Priednieks-MelnačsFoto - Gatis Priednieks-Melnačs

Tukša teātra skatuve, režisors, kura vīzijas iemieso pieci aktieri, un stāsts par “Makbetu” – nevis par Šekspīra lugu, bet par priekšstatiem, kas saistās gan ar šo konkrēto darbu, gan skatītāja izpratni par teātri kā tādu.

 

To, ka Vladislavu Nastavševu principiāli neinteresē lugas fabula, spilgti pierāda Šekspīra teksta mērķtiecīgā īsināšana un izrādes finālā pēkšņi aprautais lugas sižets. Jo izrāde ir nevis par rezultātu, bet procesu, režisoram pievēršoties makbetisma kā slimības izpētei un analizējot, kā šis “makbeta sindroms” iedarbojas uz dažādiem indivīdiem dažādās situācijās.

Iestudējuma struktūra veidota kā varas un vardarbības metaforu virkne, mijot dažādas spilgtas asociācijas rosinošas klišejas (zelta papīra kronītis, Jēzus Kristus ērkšķu vainags u. c.). Skatuvisko simbolu iepriekšparedzamība sākotnēji kaitina – mizanscēnu risinājumā bieži saskatāmas reminescences gan ar kino, gan teātrī redzētiem izteiksmes līdzekļiem (piemēram, Alvja Hermaņa izrādēm, sevišķi “Klusuma skaņām” un “Zilākalna Martu”), un bieži vien aktieru spēles ritms ir tik gauss, ka konkrēto darbību iespējams paredzēt vēl pirms tās veikšanas. Taču izrādē piedāvātā simbolu sistēma ir lasāma it kā no divām pusēm – gan kā viegli atšifrējami kultūras kodi, kas veic izklaidējošu funkciju (piemēram, trīs raganas – karsējmeitenes), gan kā sīki pavedieni, atlūzas no kādas kopējas idejas, ko iespējams saprast tikai izrādes kopējā kontekstā.

“Makbetā” attēlotā pasaule ir skarbi robusta un tumša. Par vienu no spēcīgākajiem simboliem izrādē kļūst tukšums – atveroties priekškaram, Valmieras teātra lielā skatuve atklājas kā milzīga, kaila telpa, kuru atdzīvina tikai aktieri ar pašu radīto enerģiju.

Izrādē izmantotajiem sadzīviskajiem priekšmetiem nozīmi piešķir skatītāja iztēle, kuru stimulē aktieru izspēlētās situācijas. Tā, piemēram, mīkstās rotaļlietas, kas atkal un atkal tiek iesaistītas spēlē, rosina ļoti plašas asociācijas – nākotnes perspektīvas neesamību (ne velti viss aktieransamblis, izņemot Ingas Siliņas lēdiju Makbetu, ģērbts vīrišķīgos kostīmos, ar pielīmētām bārdām), naudas kā spēļmantiņas metaforu, rotaļlietu kā manipulācijas simbolu u. tml. Vienlaikus izrādes fināls, kurā Aigara Apiņa spēlētā hipertrofēti sievišķīgā lēdija Makdafa tiek nosista un paliek nekustīgi guļam mīksto rotaļlietu kaudzē, ir kā ironiska atsauce uz Šekspīram raksturīgajiem lugu apokaliptiskajiem fināliem, kuros skatuve burtiski pārvēršas par līķu kaudzi.

Arī izrādē izmantotie vīrišķīgie kostīmi un pielīmētās bārdas rada divējādu efektu – no vienas puses, tā it kā ir ironiska atsauce uz Šekspīra laika teātri, kur sieviešu lomas nācās spēlēt vīriešiem, taču, no otras puses, šī vīrišķība ir uzsvērti butaforiska, apliecinādama dzimuma kategorijas relativitāti – izrādē uz vardarbību spējīgas ir gan sievietes, gan vīrieši, un sievišķība šeit vairs nepasargā no apkārt valdošā ļaunuma un tirānijas (to spoži apliecina fināls).

Vienlaikus aktieru necenšanās slēpties aiz lomu piedāvātajām maskām izrādē paplašina teatrālisma jēdzienu, ļaujot to uztvert ne tikai kā spēli ar, par un ap teātri, bet arī kā dabisku eksistences veidu – izrādes varoņi katrā brīdī spējīgi hameleoniski mainīt kā izskatu, tā psihofiziku (gaitu, balss tembru, kustības).

Neskatoties uz to, ka izrāde atbilst tradicionālajai itāļu teātra uzbūvei (skatītājus no aktieriem it kā nodala neredzama ceturtā siena), iestudējums rada gandrīz fizisku nedrošības sajūtu – tas panākts gan ar aktieru fiziski un psiholoģiski precīzo spēli, gan ar dažādajām telpas manipulācijām (izrādē izmantoti gan skatuves šņorbēniņi, gan priekšplāns, dibenplāns un kulises). Teju fizisku iedarbību uz skatītājiem panāk gaismu mākslinieka Krišjāņa Strazdīta darbs apvienojumā ar Vladislava Nastavševa veidoto skaņu un mūzikas partitūru, kurā mijas ironiski romantizēti motīvi ar šāvienu, eksploziju un mašīnu rēkoņas trokšņiem.

Redzētajā izrādē režisora/upura lomā iejutās aktieris Aigars Apinis (šajā lomā redzams arī pats Vladislavs Nastavševs), kura absolūti organiskā ķermeņa plastika (sevišķi ainā, kad atdzīvojas mirušā Benkvo rēgs) gan neļāva tēlu nolasīt kā autoritatīvu figūru, drīzāk kā vienu no aktieriem, kurš paš-ironiski iejūtas vienā lomā pēc otras, it kā apliecinādams spēju no vienas dvēseles pārmiesoties otrā. Tādējādi izrādes finālam trūka loģikas – kāpēc gan tieši šim aktierim ir dotas tiesības iznīcināt citus? Kaut arī – tikpat neloģiskas ir paša Makbeta, lēdijas Makbetas vai jebkura cita cilvēka pretenzijas valdīt pār citiem.

 

Valmieras Drāmas teātra izrādes “Makbets” interpretācijā Šekspīra varonis ir ienācējs svešā, viņam nezināmā pasaulē, kuras iemītnieki spēlē pēc viņam nesaprotamiem likumiem un ātri vien padara karavadoni par marioneti. Iestudējuma centrā ir alkas pēc varas un mīlestības.

Režisors Vladislavs Nastavševs, scenogrāfs Rudolfs Bekičs, kostīmu māksliniece Monika Pormale, gaismu mākslinieks Krišjānis Strazdīts, klaviertēmas autors Vladislavs Nastavševs.

Lomās: Inga Siliņa, Inese Pudža, Rihards Jakovels, Kārlis Neimanis, Anta Aiz-upe, Vladislavs 
Nastavševs vai Aigars Apinis.

Tuvākā izrāde: 
21. maijā.

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+