Foto – Karīna Miezāja

Valmieras Drāmas teātris decembrī svin 90. jubileju
 0

Stāstu par Valmieras teātri, tā tradīcijām un ģimeniskuma gaisotni ansamblī 90 gadu garumā režisore Inese Mičule iecerējusi pavēstīt caur dziesmu. Sākot ar pirmizrādi piektdien, 20. decembrī, un ar jubilejas vakaru 28. decembrī – septiņus vakarus koncertuzvedumā “Par saknēm, upēm un debesīm” skanēs dziesmas, kas vairāku gadu desmitu garumā tapušas īpaši Valmieras teātra izrādēm. Valmieras teātra aktieri izpildīs Mārtiņa Brauna, Imanta Kalniņa, Zigmara Liepiņa, Ulda Stabulnieka, Emīla Zilberta un citu komponistu sacerējumus. Jubilejas koncertā iekļautas skatītāju mīlestību iemantojušās dziesmas no izrādēm “Meldermeitiņa”, “Sirano de Beržeraks”, “Piecas romances vecā mājā”, “Mērija Popinsa”, “Trīs musketieri” un, protams, “Daugava”, kā teic Dace Eversa – šī absolūti ģeniālā dziesma ar Raiņa vārdiem par latvi baltas jūras maliņā, bez kuras vairs nav iedomājami nevieni latviešu Dziesmu svētki.

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
“Man ir lauzta kāja un deguns, pārsista piere, pamatīgs smadzeņu satricinājums…” Horens Stalbe Dobelē nežēlīgi piekauts 33
Mājas
12 senlatviešu ticējumi par Jurģu dienu: kāda šī diena, tāda visa vasara? 25
10 apetīti nomācoši produkti, kas jāēd katru dienu 30
Lasīt citas ziņas

Šo pašu dziesmu vēsturiskie ieraksti, kā arī mūzika no izrādēm apkopota decembra sākumā iznākušā jubilejas kompaktdiskā “Par saknēm, upēm un debesīm”, kas tāpat kā Valmieras teātrim veltīts albums ir dāvana skatītājiem.

Uz skatuves dēļiem – ar pietāti un alkām


CITI ŠOBRĪD LASA

Jaunībā nospēlējušai Baibu “Pūt, vējiņos!”, Kristīni “Ugunī” un daudzas citas skaistas lomas lieliskās izrādēs, vienai no Valmieras teātra skatītāju iemīļotākajām aktrisēm Dacei Eversai pašai vislielāko emocionālo pārdzīvojumu atstājis brīdis, kad viņai, augstās teātra skolas nebaudījušai, ļauts uzkāpt uz šīs patriarha Pētera Lūča iedibinātās skatuves dēļiem. Ir kaut kas īpašs tajā, ka mazā Latvijas pilsētiņā ar dažām hruščovkām un pāris rūpnīcām joprojām pastāv profesionāls teātris, teic arī Ieva Puķe.

Valmieras teātris lepojas ar brīnišķīgu aktieru trupu, lielisku ansambli un saviem skatītājiem. Atšķirībā no citiem teātriem Latvijā Valmierā kā tradīcija gadu desmitiem ir pastāvīgi štata režisori. Patlaban – Fēlikss Deičs, Varis Brasla un Mārtiņš Eihe. Kā teic teātra direktore Evita Sniedze, teātrim ir vajadzīgi radoši cilvēki, uz kuriem var paļauties, kuri skatuvē nesaskata vietu tikai saviem eksperimentiem, bet līdzās radošiem meklējumiem iestudē teātrim vajadzīgas lugas un rūpējas par aktieru izaugsmi, neļaujot viņu spēlē iezagties rutīnai un štampiem. Viena no teātra pēdējā laika veiksmēm ir jauno režisoru piesaiste, kuru iestudētās izrādes tajā ieved arvien jaunus skatītājus. Ar neveik-
smēm pirmām kārtām saistās pērn pēc pirmizrādes no repertuāra noņemtā “Daugava”. Grūtākais mirklis ir pieņemt šādu lēmumu, paliekot vienatnē ar sevi, atceras Evita Sniedze.

Kaut arī valsts pamazām rāpjas laukā no ekonomiskās krīzes un teātra budžets ir nedaudz palielinājies, tas netiek līdzi pārējo cenu pieaugumam, kas nupat jau atgriezušās 2008. gada līmenī. Un Valmieras teātra pastāvēšana joprojām lielā mērā balstās uz aktieru un skatītāju mīlestību pret šo skatuvi. “Jā, es vēlētos, lai mums būtu līdzekļi lielajiem projektiem ar labiem ārzemju viesrežisoriem,” saka Evita Sniedze. “Labprāt kādu izrādi iestudēt uzaicinātu arī Jaunā Rīgas teātra māksliniecisko vadītāju Alvi Hermani. Iespēja uzaicināt pasaulē atzītus režisorus būtu ļoti vērtīga, ņemot vērā, ka pēc diviem gadiem būs Raiņa 150. dzimšanas diena. Protams, izrādi var veidot arī ļoti askētiski, kā, piemēram, Viesturs Meikšāns “Zelta zirgu”, bet lieliem, vērienīgiem projektiem vajag atbilstošus līdzekļus.”

Arī Valmieras teātris izjūtot mūsdienu diktēto ritmu – ātrāk un vairāk. Varot tikai apskaust tos teātrus ārzemēs, kur režisors var atļauties pie vienas izrādes strādāt gadu. Latvijā teātri apmeklē tikai 10% iedzīvotāju, tāpēc arvien jāpiedāvā jauni iestudējumi. Turklāt izrāžu kvantitāte ir arī zināms spilvens neparedzētai neveiksmei. “Ir starpība, vai neveiksmīga ir viena no desmit izrādēm vai viena no piecām,” piebilst Evita Sniedze. “Mēs priecājamies par tādu izrādi kā “[email protected]”, kuras dēļ mūsu teātrī ienāca jauni cilvēki, sportisti tepat no Valmieras un Rīgas, kuri līdz šim teātrī nebija spēruši kāju,” piebilst Valmieras teātra direktore.

Reklāma
Reklāma

Vairāk nekā pusi no teātra deviņdesmit gadiem šeit, savā vienīgajā darbavietā, nostrādājis aktieris Rihards Rudāks. “Šis teātris no pašiem sākumiem turējies uz entuziasma pamata, kas ielikts tā šūpulī,” atceras aktieris. Valmieras teātris daudzus gadus turējis roku uz laikmeta pulsa un tajā atbalsojušies sabiedrībā būtiski notikumi. Par to gādājuši Pēteris Lūcis, Anna Lācis, Oļģerts Kroders.

Latvijas teātru kopainā Pētera Lūča iestudējumi izcēlās ar pamatīgumu, vienkāršību, skaidri pateiktu domu un saprotamu vārdu. Atšķirīgo personību rokrakstu dēļ bijuši laiki, kad Valmierā darbojušies trīs teātri vienā. Un Lūcis mēdzis teikt, ka viņš vadot teātri nevadot. Cienot citu režisoru domas un nemēģinot viņus pievērst savam dzīves un teātra skatījumam, ļāvis attīstīties citiem talantiem. Paliekošu vērtību atstājis Fēliksa Deiča skatījums uz Blaumaņa un Čehova dramaturģiju.

Sešdesmito gadu beigās Kroders iestudējis Blaumaņa “Pazudušo dēlu” un pēc Riharda Rudāka kādā viesizrādē Bauskā nospēlētā Krus-tiņa aktierim teicis – tagad zinu, kā jāiestudē “Hamlets”. Un Rihards Rudāks kļuva par pirmo no četriem dažādos laikos Krodera iestudētajiem dāņu kroņprinčiem, atklājot sabiedriskās iekārtas varmācību pret indivīdu un personību. Tajos laikos tas nenācās viegli, atceras aktieris.

Tikko Gada aktrises titulu ieguvusī Elīna Vāne ar neslēptu saviļņojumu atceras, kā Pēteris Lūcis viņu līdz ar pārējiem Valmieras teātrim skolotajiem jaunajiem aktieriem ievedis teātrī caur lielās dekorāciju zāles durvīm un šūpojis uz skatuves īstās šūpolēs. “Mūs pieņēma kā mīlētus un lolotus bērnus,” atceras aktrise, “šai labajai augsnei un uzticībai pateicoties, gūtas visas manas balvas un arī spēja ienirt traģiskajā Raudupietes pasaulē.”

Elīna Vāne ir aktrise, kura pati sevi ļoti šaustot un tādēļ viņa jūtas slikti, ja atmosfēra mēģinājumos ir saspringta. Tāpēc viņa priecājas, ka arī teātrī ieaicinātie viesrežisori uzsūc sevī Valmieras teātrim raksturīgo tradicionāli labvēlīgo attieksmi pret aktieri. “”Raudupietē” ir tāda aina, kur man jāskūpsta un jāuzmācās Kārlim, bet jūtu, ka neizdosies,” aktrise atceras mēģinājuma procesu, “bailīgu skatu pametu uz režisoru Elmāru Seņkovu, bet viņš, misēkli it kā nemanījis, tik virpina savus slaidos pirkstu kā griežot kino rullīti, tā sakot – spēlējiet tik tālāk, gan jau sanāks.” Šobrīd Elīnai Vānei kā aktrisei ļoti gribētos Valmierā kādu īstu komēdiju, tādu, lai var no sirds izsmieties pilnām mutēm, kā garšīgu ābolu ēdot, kā savulaik Viestura Meikšāna iestudētajā “Vīnā un nezālēs”.

Trīsdesmit sešas sezonas uz Valmieras skatuves nospēlējušais Januss Johansons savam teātrim novēl atgriezties pie klasikas ar skatu uz lielām vērtībām: “Man brīnišķīgs, ļoti gaišs posms ir tas laiks, kad visi apbrīnoja, ka mums, valmieriešiem, nebija jāklanās publikai nekādos reveransos, bet skatītāji pilnās zālēs apmeklēja klasikas iestudējumus. Tādu repertuāru kā Valmierā nevarēja iedomāties nekur citur…”

Kad pirms septiņiem gadiem Valmieras teātrī ienāca viens no tā jaunākās paaudzes aktieriem Mārtiņš Meiers, viņš uz šā teātra skatuves bija redzējis tikai divas izrādes, no kurām viena – “Tumšie brieži”. “Taču Valmieras teātrī mani uzreiz saistīja tā godīgā saruna ar publiku, kurā skatītāju neuztver un neuzlūko kā muļķi,” saka aktieris. Aizvadītā sezona viņam saistās ar trim skaistām lomām dažādās izrādēs.

Balvas un kritēriji


Tieši pēc nedēļas uz Valmieru ceļos trīs izrādes “Raudupiete” iegūtās “Spēlmaņu nakts” balvas – titullomas atveidotāja Elīna Vāne kļuvusi par Gada aktrisi, pati izrāde atzīta par Gada latviešu autora darba iestudējumu un scenogrāfs Reinis Dzudzilo par darbu šajā izrādē atzīts kā Gada scenogrāfs. Taču teātra direktore Evita Sniedze nebaidās atklāt neizpratni par to, ka nominēto vidū nebija režisori Indra Roga par darbu izrādē “Zojkina kvartira” un V. Nastavševs par Jaunā Rīgas teātra iestudējumu “Tumšās alejas”.

Balvas atkarīgas no konkrētā gada žūrijas izvirzītajiem vērtēšanas kritērijiem, no tā, ko konkrētie vērtētāji uzskata par galveno. Un šis vērtējums, kaut arī subjektīvs, ļoti no svara tādēļ, ka rāda, ko kritiķi uzskata par labu esam un līdz ar to, kurp viņi virza teātri Latvijā, piebilst E. Sniedze.

Jā, ir labi, ka latviešu autoru darbu iestudējumiem ir sava balva, uz kuru līdzās “Raudupietei” šogad pretendēja arī Vara Braslas iestudētā “Klaidoņa lūgšana”. Bet kur teikts, ka vienlaikus kāds latviešu autoru darbu iestudējums nevar pretendēt arī uz Gada izrādes titulu?

Viens no Valmieras teātra jaunumiem ir nodibinātais Krodera fonds, kura mērķis ir ik gadu pasniegt balvu izaicinošākajam un izcilākajam notikumam teātrī – izrādei, kritikai, grāmatai, teātra teorētiķim vai pedagogam. Tā kā fonda valdē darbojas Dailes teātra aktieris Artūrs Skrastiņš, Jaunā Rīgas teātra aktieris Vilis Daudziņš, scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis, Valmieras teātra aktieris Rihards Rudāks un tā direktore Evita Sniedze, pašsaprotams, ka šis notikums izraugāms ne vien Valmierā, bet visas Latvijas mērogā. Žūrija ir izraudzījusi trīspadsmit balvas nominantus, kurus patlaban tur noslēpumā. Izcilākais notikums vai personība tiks darīti zināmi nākamā gada 20. janvārī.

Valmieras Drāmas teātra vēstures fakti


Kā profesionāls repertuāra teātris dibināts 1923. gadā; pirmā izrāde 1923. gada 25. novembrī – Ā. Alunāna “Kas tie tādi, kas dziedāja”.

1987. gada rudenī nojauc teātra veco ēku un tikai pēc deviņiem gadiem – 1996. gadā – tiek svinīgi atklāta Lielā zāle (Mazajā zālē izrādes spēlē no 1990. gada, bet Apaļajā zālē – no 1994. gada).

Kopš 1999. gada VDT ik pēc trim gadiem organizē R. Blaumaņa Teātra festivālu; pirmajos trīs festivālos galveno balvu “Rūdolfs” ieguvis Valmieras teātris.

Sezonas laikā VDT vairākas reizes rīko viesizrāžu tūres citos Latvijas teātros un kultūras namos.

Teātrī regulāri strādā Latvijā atzīti vecākās paaudzes psiholoģiskā teātra meistari – režisori Fēlikss Deičs, Varis Brasla, kā arī citas paaudzes režisori – Indra Roga, Reinis Suhanovs, Jānis Znotiņš, Elmārs Seņkovs, Mārtiņš Eihe, Inese Mičule u. c.

2013./2014. gada sezonā teātrī strādā 31 štata aktieris un 21 ārštata aktieris; katru sezonu palielinās teātra skatītāju skaits, iepriekšējā 2012./2013. gada sezonā pārsniedzot 50 tūkstošus.

Valmieras Drāmas teātrī visilgāk strādājušie aktieri:


1. Ruta Birgere no 1951. g.

2. Astra Baumane no 1958. g.

3. Ināra Ieviņa no 1961. g.

4. Ligita Dēvica no 1962. g.

5. Vizma Kalme no 1965. g.

6. Rihards Rudāks no 1965. g.

7. Lelde Kalēja no 1967. g.

8. Skaidrīte Putniņa no 1968. g.

9. Agris Māsēns no 1968. g.

10. Baiba Valante no1972. g.

11. Dace Eversa no 1975. g.

12. Juris Laviņš no 1977. g.

13. Regīna Devīte no 1978. g.

14. Januss Johansons no 1978. g.

15. Aigars Vilims no 1978. g.

16. Arnolds Osis no1978. g.

17. Inese Ramute no 1978. g.

Jautājums kritiķim


Ar ko Valmieras teātris ir īpašs Latvijas teātru 
kopainā?


Ieva Rodiņa, teātra zinātniece, teātra kritiķe: “Pārskatot Valmieras teātra aizvadīto gadu repertuāru, tiešām pārsteidz, cik daudz klasikas darbu šeit iestudēts – gan Blaumanis un Čehovs, kuru vārdi šķiet jau saauguši ar šo teātri, gan Šekspīrs, Strindbergs, Ostrovskis, Bulgakovs, šosezon – arī Pasternaks, Remarks un Tenesijs Viljamss. Prieks par to, ka saliedētajā aktieransamblī ienākuši jauni, talantīgi mākslinieki (Mārtiņš Meiers, Inese Pudža, Kaspars Zāle un citi), kā arī par to, cik veiksmīgi Valmieras teātrī strādājuši viesrežisori – Vladislavs Nastavševs, Dž. Dž. Džilindžers, bet jo sevišķi – Elmārs Seņkovs un Indra Roga. Aizvadītajā sezonā tieši Valmieras teātris pārsteidzis ar trim mākslinieciski un filozofiski spēcīgiem iestudējumiem – “Zojkina kvartira”, “Raudupiete” un “Klaidoņa lūgšana”. Tomēr kā emocionāli piesātinātākais notikums jāatzīmē pirms gada notikusī pēdējā Krodera “Hamleta” izrāde, kura šķita ieguvusi jaunu elpu, apliecinot, ka Krodera garīgais mantojums pēc viņa aiziešanas joprojām ir klātesošs teātra sienās.”

Linda Ģībiete, teātra kritiķe: “Vasarā pirms vairāk nekā gada mans brālis noskatījās Valmieras teātra izrādi “Egoisti”. Nākamajā rītā, kad viņu pēc šī mākslas darba patērēšanas satiku pirmoreiz un kad pati viegli liderīgā psihes stāvoklī pēc nakts montāžas un divām miega stundām cerēju vēl kaut uz sekundi snaudas, viņš nesaudzīgi sāka – par visu, ko iepriekšējā vakarā pieredzējis. Par jaunu teātra formu. Par īpašo sajūtu pēc izrādes – to labo, kad gribas viegli smaidīt, un ne jau tāpēc, ka jautri, bet tāpēc, ka tikko pieskārusies māksla. Stāstīja par kurioziem, par gegiem, un netveramiem momentiem. Par aktieriem un aktrisēm. Visu paaudžu. Par mūziku un noskaņu, par telpu. Par teātri jauniem cilvēkiem. Manam brālim tagad ir divdesmit viens. Valmieras teātris joprojām ir vieta, uz kuru labprāt aicinu viņu līdzi. Ja vien tur par izrāžu veidošanu atbild kāds no “jaunajiem” – Viesturs Meikšāns, Elmārs Seņkovs, Vladislavs Nastavševs, Mārtiņš Eihe, Reinis Suhanovs vai Jānis Znotiņš un viņu domubiedri. Ļaut šiem jaunajiem ļaudīm pētīt teātra mākslu un atklāt arvien jaunus veidus, kādos no skatuves uzrunāt citus jaunus ļaudis – tas ir vērtīgākais, kas Valmieras teātrī pēdējo sezonu laikā paveikts, un galu galā arī labākais nākotnes skatītāja piesaistes veids, jo 90. jubileja šķiet labs brīdis, lai domātu ne tikai par aizvadītajām, bet, pats galvenais, nākamajām teātra desmitgadēm.”

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.