Mobilā versija
Brīdinājums +0.6°C
Daina, Dainis, Dainida
Svētdiena, 22. oktobris, 2017
18. septembris, 2017
Drukāt

“valoda kā pastāvēja, tā pastāvēja”. Jura Kronberga dzeja (1)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Juris Kronbergs

Pērn Zviedrijas latviešu dzejnieks Juris Kronbergs svinēja  70. jubileju, šogad  tvēra Latvijas Literatūras gada balvas laurus nominācijā “Dzeja” par asprātīgi un eksistenciāli veidoto dzejas krājumu “Uz balkona” (“Dienas Grāmata”,  2016). Gan krājums, gan dzejnieks it kā sastāv no divām daļām – un tomēr ir veselums, kas nonācis līdz mums latviešu, nevis zviedru valodā. Bet tā, protams, jau sen ir profanācija, jo Jura dzeja it kā nemaz nav bijusi prom “trimdā”.

– Kāds Juris Kronbergs ir ārpus darbiem – kad nestrādā pie tulkojuma un varbūt pat neraksta dzeju, nepiedalās dzejas festivālos u. c.? Kas viņam garšo un ko viņš iesāk?

J. Kronbergs: – Neko daudz, pastaigājos gar ezeru, iedzeru vīnu, tiekos ar kolēģiem Stokholmā un Rīgā, paskatos filmas, seriālus, aizeju uz bibleni (grāmatas vairs nepērku), kaut ko palasu. Jā, un pērku pārtiku, gatavoju vakariņas. Tādas lietas… dzimšanas dienas… ejam uz izstādēm, sēņojam, ogojam, plūcam nātres, ķiplocenes, gāršas, virzas, pabraukājam pa Gaujas Nacionālo parku (ne pārāk bieži – vienreiz…), TV tiešraidēs skatos futeni (parasti “Arsenala” mačus), hokeju un basketu (parasti – Latvijas izlasi)… Protams – rakstu arī tad, kad nerakstu (kā jau visi citi).

– Šajā brīdī esi aizņemts ar Ingas Ābeles romāna “Klūgu mūks” pārcelšanu zviedru valodā. Vari nedaudz pastāstīt par šo procesu?

– Atceros bērnību: manam tēvam bija tuberkuloze, un pēc sanatorijā nodienētā laika viņš nonāca atpūtas namā. Tur mēs ar mammu šad tad braucām pie viņa ciemos. Viena tāda konvalescentu (slimnieks izveseļošanās periodā. – J. D.) nodarbība bija klūgu pīšana. Tēvam kā māksliniekam tas labi padevās. Mums mājās vēl ilgus gadus lielajā istabā uz galda stāvēja viņa toreiz darināts klūgu trauks, kurā dažreiz atradās augļi, citreiz – pīrāgi vai pa retai reizei pat bonbongas. Ingas Ābeles romāna tulkošana arī ir sava veida klūgu pīšana, protams, pārnestā nozīmē, kaut ir tādi iestrēguma brīži, kad gribas klūgas pīt no tulkotā teksta… bet nu par to nerunāsim, tie tādi amata smalkumi. Ko zviedri teiks, redzēsim. Klūgu padarīšanas jau arī Zviedrijā nav nekāda svešā lieta, tās, protams, nav tik katoliskas, vairāk protestantiskas vai pat sekulāras. Bet lasītāji? Ceru, ka viņiem patiks! Un jācer, ka radīsies mazliet ziņkārība par latgaliskām klūgām, mūkiem, mārgām, proboščikiem, bobuļiem, lejnīkiem, budonkām, cukerkām, suknēm un pylnatiem…

– Ir kāds muļķīgs jautājums, ko man patīk uzdot jaunajiem dzejniekiem, kas tikko sākuši publikāciju ceļu: “Ko tu teiktu Rainim, ja būtu izdevība viņu satikt?” Atbildes, manuprāt, daudz pasaka par personību un varbūt pat rāda nākotni. Bet tu esi viens no retajiem pieredzējušajiem un manis cienītajiem dzejniekiem, kam lūgšu uz šo jautājumu atbildēt…

– Jautājuma iesākums man pirmā brīdī lika domāt, ka mani pieskaiti pie jaunajiem, taču izrādās – tomēr ne. Labi, jo tas nozīmētu, ka man būtu vēl baigi jāstrādā, jo līdzšinējās publikācijas tikai sākums! Kaut man pašam sen liekas, ka tas ir gals. Ko es teiktu Rainim? Es teiktu: nekrāmējies ar polītikas ikdienu, raksti prozu un neuztver sevi vienmēr tik fakking nopietni!

Dzejas ABC.

Literatūrzinātniece Jūlija Dibovska: “Jura Kronberga dzejas atslēgvārds ir “pašironija”, tomēr tas nav nedz atvēsinoši, nedz ciniski. Cilājot pat ļoti eksistenciālas tēmas, dzejnieks par tām pasmaida un viegli un skumji pavīpsnā, nenodarot pāri pat tik nopietnām, trauslām un reizē labi bruņotām substancēm kā valoda un mīlestība.”

 

“Kultūrzīmju Grāmatplaukta” lasītājiem Juris Kronbergs velta savus jaunākos, iepriekš nepublicētos darbus.

Es izkritu no gultas

Es izkritu no gultas

ne uz grīdas, kritu tai cauri

 

uz citu zemi:

 

tur bija nakts, vēla pavasara, vai agras

vasaras nakts

 

Apvārsni aizsedza nomaskētu jauniešu bari

kapucēm pāri galvām kā mūkiem, sejām

aiz melnām maskām

 

Visapkārt kā savdabīgas Ziemassvētku egles, degošas mašīnas

nebija redzams vai agrāk

bijušas Volvo Hundai Toyota vai citas

 

Šur tur dega bērnudārzi, citur skolas bija liesmās

 

Un šīs maskas, šie kādreizējie jaunieši, skrēja, lēkāja

uzveda rituālas dejas, viņu kaujas saucienu

 

atbalsis bija dzirdamas avīžu lapās, internetu portālos, tālos

televīzijas raidījumos

 

Likās, ka viņu rituāls sācies jau pasen taigās, tundrās, savannās,

un beigsies tikai tad, kad pilsētas, parki un lielveikalu tuksneši

atkal būs savannas, tundras, taigas…

 

Te uzreiz agra rīta kārnā gaisma, liesmu vietā

māju un mašīnu skeleti kā izsaucēji pēc nepabeigta teikuma

 

Jauniešiem atlobījās drēbes un maskas, sejas un galvaskausi

vienīgi tagad jau caurumainās kapuces vēl

kaut cik turējās savās vietās

 

Un caur šo jauniešu paliekām lauzās lecošās saules stari

 

Bet es turpināju krist, es iekritu atpakaļ savā gultā

un uzmodos galīgi beigts

 

Konflikts ar valodu

 

Es ienīstu valodu

tā spēlējas ar mani

 

Man negribot tās nedzirdamās skaņas

pārņem visas manas maņas

 

Ja nemanos tā ievelk mani savos tīklos

Jeb kļūstu ievīstīts kā mīklā

kuru ieliek krāsnī, 225 grādu karstumā

 

Kad izņem laukā nevaru pateikt kas valoda kas es

Tas viss viens vienīgs valodisks sacepums

Jā, vai teicu: ienīstu valodu

Esmu dzirdējis, ka atriebība esot salda: noliku valodu virtuvē uz galda

cirtu to gabalos

 

Bet valoda kā pastāvēja tā pastāvēja

Tās sakapātās drumslas – tās bija zilbes

Tās atdzīvojās, sāka lidot

un kā putni baros sasēdās visdīvainākos veidos:

 

te iz pie uz un at pie iet un no pie ko

Un tā joprojām, nu galīgi bez–

galīgi

Un tām pāri

takti, toni priekšā, kā šamaņi

teica valodiskās -šanas

 

Varbūt jau teicu, labāk vēlreiz: es ienīstu valodu

 

Tā traucē domāt neko un vienkārši būt

tā liek man spēlēt visdažādākās lomas

uzspiež savas omas

un tad pie papīra un zīmuļa

vai datora man pavēl visu pierakstīt

 

Pat naktī mani modina

ar skaņām frāzēm teikumiem

un iečukst vēl ausī: “Tik neaizmirsti pierakstīt!”

 

Tā nebeidz mani bakstīt

tā mani mudina tā mani gludina…

Tā man nemitīgi iet, kaut durvis logi vārti ciet

 

Nu ko, nu ko lai bilstu vēl šai sakarā:

Vismaz labi tas, ka tā ar mani

nerunā angliski

 

Sapnis par grāmatas atklāšanu

Variācija par Elīnas sapni

 

Vēl tikai vasaras saulgrieži

bet sapnī jau nākamais pavasaris

 

un grāmatas atklāšana pie jūras

 

ir agra rīta stunda

auksts un lieli viļņi

 

cilvēki krastā un cilvēki mazās airlaivās

bēgļi no ziemas un tumsas

 

visi gaida autoru

visi gaida grāmatu

 

autors neparādās bet grāmata gan

 

tā ir spilgti sarkana tā ir atvērta

un redzama tieši virs viļņu galotnēm

 

sanākušie visi kā dziesmu svētku koris

sāk to unisoni lasīt

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+