Viedokļi
Komentāri

Māris Zanders: Sargāt latviešu valodu “sīkumos”- matu skaldīšana vai kaut kas vairāk? 12


Māris Zanders
Māris Zanders
Foto – Timurs Subhankulovs

Arī 2017. gadā ir latvieši, kuri bažījas par latviešu valodas likteni un īsti netic politiķu gatavībai un mākai valodas situāciju uzlabot vai vismaz nepasliktināt.

Laiku pa laikam publiskajā telpā parādās tēmas, par kurām, pieļauju, daudzi rausta plecus – vai tad nopietnāku problēmu vairs nav? Politiķi prasa Valsts valodas centram (VVC) noskaidrot, vai vārda “kepka” kā preču zīmes reģistrēšana atbilst valsts valodas regulējumam, savukārt pats VVC tirpinās Satiksmes ministriju par kartēm ar dalībnieku uzvārdiem un amatiem krievu valodā Latvijas un Krievijas satiksmes ministru preses konferences Rīgā ietvaros. Un tā tālāk.

Ļoti labi saprotu viedokli, ka tā ir noņemšanās ar sīkumiem. Ja runā tieši par valodas lietojumu, tad kā vecās skolas liberālis mēģinu vairāk domāt par paša latviešu valodu, pirms ķeros pie citu iztirzāšanas. Vienlaikus divu iemeslu dēļ es atturētos no minēto un līdzīgu piemēru komentēšanas ar piktu “laikam nav ko darīt…”.

Pirmais iemesls saistās ar, ja tā var teikt, konceptuālu piesardzību pret apgalvojumu “uz x fona y ir nieki”, jo tad mēs viegli esam uz slidena ceļa. Skaidrs, ka vārdu kartes preses konferencē ir sīkums uz, piemēram, veselības aprūpes Latvijā problēmu fona. Tomēr tikpat labi var teikt, ka arī šīs medicīnas nozares nedienas ir diezgan liels sīkums uz iespējamā konflikta starp Ziemeļkoreju un ASV (lietojot kodolieročus) fona, un tā mēs, ja atļauts sarkasms, nonākam līdz atzinumam, ka viss ir nieki, ja patur prātā dažus iespējamos astrofiziskos scenārijus Visumā.

Otrais iemesls ir saturiski, iespējams, būtiskāks. Šī it kā kasīšanās par sīkumiem nereti ir indikācija kaut kam lielākam, piemēram, cilvēku bezspēcības sajūtai vai rūgstošiem savstarpējiem aizvainojumiem. Pieļauju, ka mūsu kaimiņi lietuvieši un poļi daudz varētu pastāstīt par simbolisku “sīkumu” nozīmi, tomēr labāk kāds piemērs no pašas Latvijas vēstures. Starpkaru Latvijā latviešu un vācbaltiešu attiecībās liela loma bija Domam. Lai gan nereti tiek apgalvots, ka Domu vācbaltiešu draudzei atsavināja, viens no labākajiem, manuprāt, ekspertiem vācbaltiešu jautājumos profesors Inesis Feldmanis raksta, ka 1931. gadā vāc-baltiešu draudzei piedāvāja izveidot ar divām latviešu draudzēm kopīgu dievnama pārvaldi. Varētu likties – nu, atraduši iemeslu durvju ciršanai, tomēr vācbaltiešu draudze “jutās aizskarta” un 10. decembrī Domā notika pēdējais dievkalpojums vācu valodā. Jo acīmredzot attiecības starp vismaz daļu latviešu un vācbaltiešu bija tādas, ka administratīvi sekundārs jautājums izrādījās ļoti svarīgs. Citiem vārdiem sakot, kad dažkārt pamanu ziņu par, manuprāt, pārliecīgu nervu bendēšanu kādā ar latviešu valodu vai nacionāliem simboliem saistītā jautājumā, es to nolasu kā zīmi, ka a) arī 2017. gadā ir latvieši, kuri bažījas par latviešu valodas likteni, b) ir latvieši, kuri tā īsti netic pašu izvēlēto priekšstāvju politikā gatavībai un mākai valodas situāciju uzlabot vai vismaz nepasliktināt. (Ņemot vērā, cik kroplā latviešu valodā daža laba amatpersona runā, punkts B pat liekas pamatots.) Līdzīgi ir ar nereti vērojamu traci par kārtējām Krievijas mediju pavēstītām blēņām vai par to, kur un kādā valodā kāds dziedājis. Vēlreiz – primāri šī it kā matu skaldīšana liecina par to, ka daļa latviešu, formulēsim to tā, nervozē.

Visvieglākā – un kļūdainākā – reakcija būtu kaut kādu mazvērtības kompleksu pārmešana. Jo pat tad, ja šādi kompleksi ir, tiem ir arī savi cēloņi. Savukārt, ja runājam tieši par valodu, nedomāju, ka franči sirgst ar mazvērtības kompleksu, tomēr par savu valodu stāv un krīt, jo acīmredzot instinktīvi uzskata to par globālās pasaules situācijā vienu no pamat-elementiem nacionālajā kultūrā un identitātē. Un frančiem ir taisnība. Tātad, ja daļa latviešu varbūt tiešām ir pārāk nervozi dažos jautājumos, tad vispirms jātiek skaidrībā par iemesliem. Tāpat rosība par to, kur kāda amatpersona novietojusi savu auto vai kādā kompānijā malko šampanieti, visbiežāk ir uzjautrinoša, tomēr tā arī liecina, cik liela ir cilvēku bezspēcība valstī notiekošo ietekmēt, ja viņi vēlas, lai vismaz epizodēs aktieru sniegums ir korekts (jo kopumā viņi spēlē kā… īsti ļankari, knapzaķi un diegpakaļas).

LA.lv