Mobilā versija
Brīdinājums -2.3°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
1. februāris, 2012
Drukāt

Valoda – nevaloda

Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

Pēc intervijas ar Tieslietu ministrijas parlamentāro sekretāru Jāni Bordānu (“Kad latgaliešu sirds ir pilna” “Latvijas Avīzes” 2. janvāra numurā) saņēmām vairākas lasītāju vēstules ar jautājumiem un viedokļiem par latgaliešu valodu un tās statusu.


 

“Kas īsti ir latgaliešu mēle – dialekts vai valoda? Šis jautājums ir neatbildams,” saka Rēzeknes Augstskolas Filoloģijas katedras vadītāja Ilga Šuplinska. No filoloģijas viedokļa visas pazīmes liecina, ka tā ir valoda, taču vēsturiski un politiski allaž uzskatīta par dialektu. Valsts valodas centra direktora vietnieks Agris Timuška informē, ka latgaliešu rakstu valodas juridiskais statuss šobrīd ir vēsturisks latviešu valodas paveids. Valodas likums noteic, ka oficiālajā saziņā latviešu valoda lietojama, ievērojot literārās valodas normas, līdz ar to Latvijas valsts un pašvaldību iestādēm nav jāpieņem iesniegumi latgaliešu rakstu valodā un to amatpersonas drīkst lietot tikai neoficiālajā saziņā.

Saeimas deputāts un biedrības “Latgolys Saeima” priekšsēdētājs Juris Viļums šādai likuma interpretācijai nepiekrīt. Viņš ir pārliecināts, ka likumdošanā nav nekādu ierobežojumu attiecībā uz latgaliešu valodu un iesniegt iesniegumu kādā valsts iestādē vai nodot oficiālu zvērestu latgaliski liedz vienīgi vairākuma, tostarp ierēdņu psiholoģiskie aizspriedumi. “Latviešu valodā ir divas līdzvērtīgas tradīcijas – literārā un latgaliešu. Ja to saprotam, nemaz nav nepieciešams likumos īpaši atrunāt, kādos gadījumos drīkst un kādos nedrīkst sazināties latgaliešu rakstu valodā. Nedrīkst aizliegt veidot oficiālus dokumentus otrā pilnvērtīgajā valodas paveidā.

 

Valstij jāļauj arī latgaliešu valodas lietotājiem Latvijā justies kā savās mājās,” skaidro deputāts. Viņaprāt, lai nodrošinātu valodas bagātību, vismaz fakultatīvi latgaliešu rakstu valoda jāmāca skolās.

 

Šobrīd pastāvīgi fakultatīvi latgaliešu rakstu valodu māca gan Nautrēnu, Baltinavas, Tilžas un Kārsavas vidusskolās, gan vismaz periodiski arī Upītes pamatskolā, Dagdas un Zil-
upes vidusskolās. Rēzeknes Augstskolā latgaliešu rakstu valodas un literatūras vēstures apguve ir obligāta filoloģijas studentiem. Biedrība “Latgolys Studentu centrs” nodrošina apmācību interesentiem Rīgā, Daugavpilī un Rēzeknē. I. Šuplinska uzskata, ka kaut minimāli latviešu valodas priekšmeta ietvaros latgaliešu rakstu valoda bērniem jāapgūst visā valstī. Viņasprāt, latgaliešu rakstu valodas neiekļaušana izglītības programmā traucē tās attīstībai, jo, kamēr tā ir dzīva galvenokārt mutvārdu tradīcijā, veidojas dažādas nobīdes un izņēmumi.

Mūsdienu latgaliešu rakstu valodas ortogrāfija ir apstiprināta 2007. gadā. Lai arī tajā ieviesti tikai divi uzlabojumi – garā ō vietā tagad raksta o un vārdu izskaņas rakstība pietuvināta izrunai –,
latgaliešu valodas lietotāju vidū ir daudz tās pretinieku. Viņi priekšroku dod Pētera Stroda pagājušā gadsimta sākumā izstrādātajai gramatikai. I. Šuplinska gan skaidro, ka katra valoda pastāv attīstībā un, paldies Dievam, joprojām studenti un valodnieki turpina latgaliešu rakstu valodas izpēti. Piemēram, noslēdzoties apjomīgam Rēzeknes Augstskolas pētījumam, drīzumā jānāk klajā kultūrainavas vārdnīcai, kas 300 šķirkļos ļaus iepazīt latgaliešus un viņu valodu.

“Deputāts Bordāns nav lūdzis latgaliešu valodai otras valsts valodas statusu, bet ierosinājis piešķirt tai reģionālās valodas statusu. Tā notiek daudzās pasaules valstīs. Valodu daudzveidība valodu bagātina. Saņemot šādu valodas statusu, īstie Latgales patrioti mācēs to lietot savā zemē pret latgaliešu pārkrievošanu.”

S. Krūmiņa Tukumā

 

“Izlasījis rakstu “Latvijas Avīzē” “Kad latgaliešu sirds ir pilna”, nolēmu beidzot paust nepatiku, ko manī raisīja Saeimas priekšsēdētājas Solvitas Āboltiņas uzbrēciens: “Runājiet latviešu valodā!” tiem Latgales deputātiem, kuri savu uzticības zvērestu vēlējās nodot latgaliešu dialektā. Kaut arī esmu īsts zemgalietis, es nekad neesmu uzskatījis, ka mana valoda ir īstāka valsts valoda nekā latgaliešu, un Āboltiņas uzbrēciens apvainoja arī mani.”

G. Škriba Siguldā

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+