Mobilā versija
-2.9°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
25. janvāris, 2012
Drukāt

Valodas lietošana katram ir jāstiprina


latelekom_204

Runājot par valsts valodas un citu valodu lietošanu Latvijā, mēs nepārtraukti saskaramies ar faktiem par dažādu reklāmu, un ne tikai reklāmu, arī citu divvalodīgo materiālu izplatīšanu valsts valodā un svešvalodās, galvenokārt latviešu un krievu valodā (“”Lattelecom” apstrīd pārmetumus”, 2012. gada 17. janvārī).


 

Tas, pirmkārt, bieži vien ir normatīvo aktu pārkāpums, un, otrkārt, krievu valodas lietošanai bieži nav nekāda cita pamatojuma, kā vien tas, ka krievu Latvijā ir daudz. Ja jau Latvijā viņu tik daudz, ka latvieši tikai ar savu latviešu valodu Latvijā vairs nevar vai negrib dzīvot un latviešu valoda kā valsts valoda viņus neapmierina, tad būtu jādomā par atkalapvienošanos ar Krieviju. Līdz ar to mēs uzreiz varētu atrisināt divus svarīgus jautājumus – valodas jautājumu un integrācijas jautājumu. Nebūtu vajadzīgs pat referendums, būtu apmēram tā, kā tas notika 1940. gadā, – latviešu valoda kā valsts valoda vienkārši pārstāja eksistēt.

Ja turpretim mēs tiešām gribam latviešu valodu uzturēt kā valsts valodu, tad mums dažas lietas pagaidām ir jāpiecieš un valodas lietošana katram ir aktīvi jāstiprina, gan pašiem lietojot latviešu valodu, gan pieprasot lietot to citiem.

Runājot par uzņēmējdarbību tādos uzņēmumos kā “Lattelecom”, juristi, aizstāvot svešvalodu nepamatotu lietošanu sava uzņēmuma darbībā, bieži vien arī pašvaldībās, kā mantru atkārto – viss tiek darīts klientu labā.

 

Vispirms jāatgādina, ka klients ir arī Latvijas pilsonis, un es kā Latvijas pilsone nevēlos, lai manā pastkastītē, kas ir mans īpašums, Latvijas iestādes un uzņēmumi mestu informatīvo materiālu arī svešvalodās, īpaši divvalodīgos materiālus valsts un krievu valodā. Tās ir manas tiesības. Un lūdzu “Lattelecom” un citas iestādes un uzņēmumus tās nepārkāpt!

 

Otrkārt, šobrīd uzņēmumus apkalpojošie juristi izmanto vēl vienu mantru – starptautiskais tūrisms, atvērtā pasaule, cilvēktiesības utt., it kā nedz valstij, nedz indivīdam–pilsonim nebūtu tiesību norobežoties no atvērtās pasaules un baudīt savu identitāti, Latvijā baudīt Latvijas valsts būtiskāko identitātes sastāvdaļu – latviskumu. Tāpēc jāpiekrīt Valsts valodas centra kontroles daļas vadītājam A. Kursītim, ka šiem materiāliem “nav nekāda sakara ar starptautisko tūrismu, kā arī tas nav preču marķējums! Tā nav lietošanas instrukcija, uz ko attiektos likums par preču brīvu apriti ES”. Vienlaikus jāuzsver, ka Latvijā nav liegts saņemt informāciju arī svešvalodās, bet pēc personas individuālā lūguma.

Arī uzņēmuma “Lattelecom” informatīvais tālrunis nav pakārtots Latvijas valsts interesēm. Klientam jāgaida, kamēr operators norunās savu tekstu vēl arī krievu un angļu valodā, un tikai tad pilsonis saņem informāciju valsts valodā. Neapšaubāmi, uzņēmumā jābūt arī kādam telefona numuram, respektīvi operatoram, kas apkalpo klientus arī svešvalodās vai tikai svešvalodās, bet nevar būt tā, ka visiem operatoriem jārunā krievu un angļu valodā un visiem klientiem jāgaida, kamēr uzņēmums nodrošinās informāciju svešvalodās. Uzņēmēji bieži mēdz teikt, ka “laiks ir nauda”. Bet es gribētu teikt, ka savas valsts pilsonis arī jāciena. Laiks ir nauda ne tikai uzņēmējiem, bet arī citām iedzīvotāju grupām. Šāda prakse Latvijā būtu jāizbeidz.

Uzņēmuma “Lattelecom” atbildīgās amatpersonas un juristu argumentācija nav pamatota nedz Latvijas likumdošanā, nedz Latvijas valodas politikā, nedz pat ekonomiskajā izdevīgumā, tai nav nekāda sakara ar konkurenci un Latvijas nacionālo sastāvu – tā vienkārši ir uzņēmuma neprasme vai negribēšana sakārtot valsts valodas lietošanu atbilstoši mūsu valsts likumdošanai, kā arī mūsu valsts nacionālajām interesēm.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+