Viedokļi
Komentāri

Sanita Upleja: Valodas trīsdesmit gadi 16

Sanita Upleja. Foto – Valdis Semjonovs

Mūsu brīvvalsts simtgades svinību gadā nedaudz ēnā palicis fakts, ka šogad teju katru mēnesi mēs varam atzīmēt trīsdesmit gadus kopš mūsu tautas un valsts esamībai ļoti būtiskiem notikumiem. Tie ir notikumi, kuros liela daļa mūsu sabiedrības ir piedalījusies vai tos paši atceras atšķirībā no valsts dibināšanas laika pirms simts gadiem.

Ja nosacīti par Trešās atmodas sākumu uzskatām grupas “Helsinki-86” gājienu pie Brīvības pieminekļa 1987. gada 14. jūnijā un tam sekojošos jau plašākus nemierus pie pieminekļa 23. augustā, tad 1988. gadā sīkā tērcīte jau arvien uzstājīgāk drupina totalitārās varas dambi un pārvēršas par neapturamu straumi.

1988. gada janvārī darbu bija sācis TV raidījums “Labvakar”, 25. martā pirmo reizi tiek publiski atļauta 1949. gada deportāciju pieminēšana un ļaužu tūkstoši dodas uz Brāļu kapiem.

Šonedēļ paies trīsdesmit gadi kopš Gunāra Astras bērēm, kas pulcēja tūkstošus, kur skanēja “Dievs, svētī Latviju” un šķirstu pārklāja ar sarkanbaltsarkano karogu. Vēl pēc nedēļas atzīmēsim trīsdesmit gadus kopš Vides aizsardzības kluba rīkotā iespaidīgā mītiņa pret metro būvi Rīgā.

Šiem notikumiem seko Radošo savienību plēnums, sarkanbaltsarkanā karoga parādīšanās publiskos pasākumos, Latvijas Nacionālās neatkarības kustības dibināšana un Latvijas Tautas frontes veidošanās.

LTF oficiālās dibināšanas priekšvakarā jeb 1988. gada 6. oktobrī LPSR Augstākā padome pieņem “Lēmumu par latviešu valodas statusu”, ar kuru nolemj “atzīt latviešu valodu Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas teritorijā par valsts valodu”. Saskaņā ar tā laika garu un iespējām šāds solis tiek pamatots kā atbilstošs “ļeņiniskās nacionālās politikas principiem un PSKP XIX Vissavienības konferences rezolūcijām”.

Pēc gada, 1989. gada 5. maijā, tiek pieņemts LPSR Valodu likums, kas jau likuma līmenī nostiprina latviešu valodas kā valsts valodas statusu. 1998. gadā valsts valodas statuss nostiprināts Satversmē, bet 2000. gadā spēkā stājās jauns Valsts valodas likums. 2012. gadā tautas nobalsošanā ļoti pārliecinoši vairākums nosargāja latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu.

No šiem vēsturiskajiem faktiem izriet, ka latviešu valodas kā valsts valodas statuss atjaunotajā valstī ir senāks pat par pašu atjaunoto valsti un ka šogad tam apritēs pilni 30 gadi. Tātad jau trešo gadu desmitu visiem mūsu valstī mītošajiem ļaudīm būtībā ir jāpilda likums par valsts valodu. Likums ir likums.

Tāpēc ir dīvaini lasīt un dzirdēt tādus paziņojumus kā nule Saeimai sniegto Latvijas Darba devēju konfederācijas atzinumu, ka “prasība pēc krievu valodas zināšanām, piemēram, klientu apkalpošanas jomā ir objektīva un pamatota, jo Latvijas Republikā, ņemot vērā tās etnisko sastāvu, krievu valoda tiek plaši lietota”. Darba devēji, kuriem šajā reizē pievienojas arī Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība, uzsver, ka “valstī joprojām ir liels nepilsoņu skaits, kuriem ir jānodrošina Satversmē noteiktās pamattiesības, tostarp uz veselības aprūpi. Tātad, piemēram, medicīnas jomā darba devējam ir pamats prasīt krievu valodas zināšanas”.

Tad darba devēju ieskatā tas nozīmē, ka, piemēram, katram latviešu bērnam, kurš sapņo par ārsta darbu savā dzimtajā zemē, ir jau laikus jāsāk mācīties krievu valodu? Un tikai tādēļ vien, ka Latvijā mīt gana daudz ļaužu, kuri uzskata, ka uz viņiem neattiecas mūsu valsts likumi?

Pagājušajā nedēļā Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome rīkoja diskusiju par to, kā uzrunāt krievvalodīgo auditoriju. Pēc diskusijas gan padomes pārstāve Gunta Līdaka noliedza idejas par krievu kanāla Latvijas Televīzijā atdzimšanu, tomēr sacīja, ka “vecāko paaudzi varam uzrunāt, jau esošajos latviešu kanālos ieplūdinot projektus krievu valodā”. Pēc viņas teiktā, nākotnē jādomā par multimediālu platformu, jo “mums kā Krievijas kaimiņvalstij vienmēr būs salīdzinoši augsts krievvalodīgo procents”.

Kādēļ gan šo cienījamo organizāciju un iestāžu pārstāvji tik naski aizstāv tos ļaudis, kuri jau 30 gadus negrasās pakļauties mūsu valsts likumiem? Pēc šīs loģikas sanāk, ka citi ir spiesti panākties pretī un iemācīties ko vairāk tādēļ vien, lai izdabātu tiem, kuri spītīgi atsakās ievērot mūsu valsts likumus. Vai šīs organizācijas būtu gatavas tādā veidā arī aizstāvēt, piemēram, nodokļu nemaksātājus? Tā teikt, lai citi samaksā ko papildus, kamēr vairāki simti tūkstoši tiek vienkārši tāpat vien atbrīvoti no likumiskā pienākuma maksāt nodokļus.

Arī tad, kad mūsu sabiedriskajā sarunā laiku pa laikam uzvirmo jautājums par to, vai mūsu valsts amatpersonām ir jārunā krievu valodā ar vietējiem Latvijas medijiem, tie, kas uzskata, ka tas ir amatpersonu pienākums, būtībā prasa no mūsu amatpersonām neievērot Latvijas likumu. Nemaz nerunājot par to, ka tādas prasības uzliek automātisku pienākumu tiem, kas vēlas kļūt par amatpersonām, obligāti apgūt krievu valodu.

Trīsdesmit gadi kopš valsts atjaunošanas ceļa sākuma ir labs brīdis, lai uzdotu jautājumus, par ko gan cīnījāmies toreiz un vai krievu valodas uzspiešana mūsu jau ilgi pēc neatkarības atgūšanas dzimušajiem bērniem nav tikpat pazemojoša un netaisnīga, kāda tā bija padomju okupācijas laikā augušajām latviešu paaudzēm?

LA.lv