Franks Gordons: Kad politiķi iedomājas sevi par zinātnes lietpratējiem 11
Vecumdienās Staļinam – “tēvam un skolotājam” – sagribējās kļūt arī “visu zinātņu korifejam”: 1950. gada 20. jūnijā avīzē “Pravda” pasauli pārsteidza viņa apcerējums “Marksisms un valodniecības jautājumi”. Pēc Staļina nāves, kad bija iespējams bez bailēm analizēt šā “valodnieka amatiera” radošās iedvesmas dzinuļus, kļuva skaidrs, ka Kremļa saimnieks, ne bez pamata kritizējot pazīstamā lingvista profesora Marra vulgāri marksistisko pieeju, kas balstījās uz “šķiru cīņas” kritērijiem, turpināja savu jau ap 1934. gadu iesākto izrēķināšanos ar marksistiski “proletārisko” jebkuras zinātnes interpretāciju, pakāpeniski un mērķtiecīgi ieviešot valstī lielkrievu impērismu it visās jomās.
Savā par “ģeniālu” izbazūnētajā traktātā Staļins nepateica nekā jauna. Viņš tikai atgremoja sen zināmos salīdzinošās lingvistikas postulātus un “no sevis” kā diletants tikai pievienoja kļūdaino pieņēmumu, ka krievu literārā valoda cēlusies no Kurskas un Orlas izloksnes. Vārdu sakot, no mantojuma, ko atstājis Staļins, šī pseidozinātniskā epizode pēcniekos izpelnījusies vien ironisku smīnu.
KGB apakšpulkvedis Vladimirs Putins, kurš nu jau pusotru gadu desmitu ir kārtējais Kremļa saimnieks, nu iedomājies esam vēsturnieks, līdzīgi tam kā Staļins iekūlies valodniecības aplokā.
Lūk, Maskavas Mūsdienu vēstures muzejā Putins, tiekoties ar jaunajiem zinātniekiem un mācībspēkiem, vērsies pret Ņestora hronikā un citos senos rakstos izklāstīto Krievzemes valstiskuma ģenēzes aprakstu, kad austrumslāvu cilšu virsaiši griezušies pie Rurika un viņa skandināvu karadraudzes ar lūgumu – “nāciet un valdiet pār mums, jo mūsu zeme ir gan plaša un dāsna, bet kartības tajā nav”. Tā vis nebija, tagad pašapzinīgi pamāca Putins: tie cilšu virsaiši īstenībā tikai nolīguši tos varjagus (normāņus, skandināvus) kā bruņotu apsardzi, minētais pazemīgais lūgums esot izdomāts – varjagi tikai vēlāk, izmantojot militāro spēku, esot uzmetušies par kungiem. Mēs redzam, ka Putins šajā jautājumā atgremo vēlīnā Staļina antirietumnieciskos uzskatus, kas tika pausti, cīnoties pret kosmopolītismu.
Vairākas parupjā tonī teiktas “vēsturiskas atziņas” Putins atļāvies, nesen pamācīdams savus klausītājus, kas bija sanākuši Sočos tā sauktā “Valdaja kluba” pārrunu ietvaros: “Bet jūs, ko, vai nezināt, ka pēc Otrā pasaules kara daļa no teritorijām tika izdāļāta Ukrainai kā Otrā pasaules kara rezultāts? Daļu nogrieza no Polijas, no Ungārijas, ja nemaldos. Ļvova kāda bij pilsēta, ja ne poliska? Jūs ko, vai nezinājāt to? Kāpēc jūs man nācāt ar tādu jautājumu? Par to Polijai pielika teritorijas klāt, padzenot vāciešus no vairākiem austrumu apgabaliem. Pajautājiet, tur ir veselas tā saukto padzīto apvienības.”
Putins, var manīt, bija uzbudināts, un viņa aprautajos teikumos virmo ārprātīgs naids pret Ukrainu. Pēkšņi Putins kļuvis par dedzīgu Polijas nacionālistu un žēlo no Silēzijas un Pomerānijas padzītos vāciešus.
Īstenībā Staļins, norunā ar Hitleru iebrukdams Polijā 1939. gada 17. septembrī, gribēja vienkārši noapaļot savas impērijas teritoriju, un rūpes par asinsbrāļiem Polijas austrumu provinču ukraiņiem bija tikai izdevīgs iegansts. Tai pašā Ļvovā Staļins nežēlīgi vajāja ukraiņu nacionālistus, un, atkāpjoties no šīs pilsētas 1941. gada jūnija beigās, čekisti apšāva simtiem ukraiņu, kas smaka NKVD cietumos. Un “visu ukraiņu zemju apvienošana vienā valstī” (ieskaitot Galīciju, Bukovinu, Aizkarpatus) bija tikai akcija ar mērķi paplašināt Staļina impēriju – tāpat kā Kēnigsbergas novadu vai Kuriļu salas.
Par šo nikno izvirdumu Putinam varētu aplaudēt gan poļu labējie ekstrēmisti, kas 11. novembrī – valsts svētkos – rīkoja nekārtības Varšavā, gan vācu labējie radikāļi no NPD.
Jau pieminētajā sarunā ar Maskavas jaunajiem vēsturniekiem Putins teica, ka nesaskata nekā peļama 1939. gada 23. augusta Molotova–Ribentropa paktā: “Nopietni pētījumi rāda, ka tādas tolaik bija ārpolitikas metodes. Padomju Savienība parakstīja neuzbrukšanas līgumu ar Vāciju. Ļaudis teica – ak, tas ir slikti. Bet kas tad te ir slikts, ja Padomju Savienība negribēja karot – kas te slikts?”
Negribēja karot? Bet iebrukums Somijā 1939. gada nogalē – visai asiņains karš?
Mūsdienu putinisms stipri atgādina vēlīno staļinismu. 4. novembrī, kad Krievijas Federācijā tika svinēta Vienotības un saskaņas diena, Putins apmeklēja vērienīgu izstādi, kas bija veltīta Rurikoviču dinastijas valdniekiem – Romanovu priekštečiem. Ekspozīcijā netrūka mājienu, kas senatni saista ar tagadējo Ukrainas krīzi: Ivana Bargā valdīšanas laikā, kad plosījās Livonijas karš, esot norisinājusies “pirmā Rietumu pretkrieviskā melu kampaņa”. Lūk, Krievijas valsts televīzijas komentārs par šo izstādi: “Eiropieši mēģināja iztēlot Krieviju kā mežonīgu un agresīvu barbaru zemi. Galu galā, nebūdami pietiekami stipri, lai ietekmētu mūsu neatkarīgo starptautisko politiku, viņi bija spiesti ķerties pie ekonomiskām sankcijām pret mums, kā tās tagad sauktu.”
Valodnieks Staļins, vēsturnieks Putins – abi labi.
(Raksts publicēts avīzē “Laiks”/”Brīvā Latvija”)
