Mobilā versija
+5.7°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
7. marts, 2012
Drukāt

Valodu Bābeles gals Latvijā

valoda2_12

”Nav otras tādas valsts, kur vairākumtauta būtu tik maz uzsvērusi savas pirmdzimtības tiesības kā Latvija. Vajag redzēt citas zemes, lai pārliecinātos, ka latvju pārliekā iecietība pret minoritātēm, kas jau bieži pārvēršas mīkstčaulībā, ir parādība, kurai nekā līdzīga nevar atrast pie citām tautām,” pirms 80 gadiem rakstīja Visvaldis Jankavs. Pārskatot tā laika notikumus, jāsaka: mainījies gaužām maz.


 

Ievadā minētie žurnālista un vēlākā Ārlietu ministrijas preses nodaļas sekretāra vārdi atrodami 1932. gada 4. martā ”Jaunākajās Ziņās”. Tie atspoguļoja debašu vētru, kas tolaik bangoja Latvijas sabiedrībā un presē. Iemesls bija tā paša gada 1932. gada 18. februārī Marģera Skujenieka vadītā Ministru kabineta 81. panta kārtībā pieņemtie ”Noteikumi par valsts valodu”, kas beidzot ierādīja latviešu valodai cienījamāku vietu nekā līdz tam, kaut arī joprojām saglabāja zināmu liberālismu. Saeimā deputāti vairs nevarēja teikt runas vācu, krievu vai poļu valodā kā agrāk un valodu brīvība tika likvidēta arī valsts iestādēs. Jāatgādina, ka latviešu īpatsvars Latvijā tolaik sasniedza 75%, taču ar jaunās latviešu nācijas pašnovērtējumu pagājušā gadsimta 20./30. gadu mijā nebūt ne viss bija kārtībā, ja jau varēja notikt tādi incidenti kā Bornes (Kaplavas) pagastā, kur kādam latvietim, neatkarības cīņu dalībniekam, pagasta valdes ierēdnis atļāvās paziņot: ”Es jums spļauju acīs, ja jūs neprotat runāt krieviski!” Tikmēr Ilūkstes apriņķa Lauces pagasta padomes priekšsēdētājs, acīmredzot polis, bija apsaucis padomes locekli latvieti un teicis: ”Lūdzu nerunājiet man nesaprotamā valodā.” Abi gadījumi attiecās uz 1932. gadu.

 

Mazākuma diktāts

Latviešu valodai viegli neklājās arī Rīgā, kur tramvaju vagonu maršrutu uzraksti ”iezemiešu” mēlē līdzās krievu un vācu tekstiem parādījās vien 1912. gadā. Latvieši bija patiesi lepni, kad togad jūnijā beidzot varēja uz tramvaja sāniem izlasīt: ”Aleksandra iela – riņķa līnija”. Cara laikos Rīga no vāciskas bija kļuvusi par izteikti multinacionālu pilsētu – valsts iestādēs runāja krieviski, veikalos vāciski, bet latviešu mēlei atlika ielas un strādnieku kvartāli. Vācieši savas valodas pozīcijas arī pēc Latvijas neatkarības iedibināšanās lielā mērā noturēja, pateicoties ietekmei rūpniecības un banku sektorā, kamēr krievu mēli galvaspilsētā pie dzīvības turēja ticība savam pārākumam un ”nedalāmās māmuļas Krievijas” hipotētiskajai atdzimšanai. Dažubrīd jābrīnās, cik ļoti tā laika situācijas līdzinās mūslaiku Latvijai – valsts pastāvēšanas pirmajos gados cittautieši centās cītīgi apgūt latviešu valodu un tās pratēju skaits palielinājies, taču ap 1925. gadu šis process apstājās. Latgalē rīkotos latviešu valodas kursus nācās slēgt, jo uz tiem neviens vairs negāja!

Savu valsti izkarojušie latvieši ar rūgtumu sāka aptvert, ka valodu liberālisms izvēršas tiem par sliktu un mazākums aizvien uzstājīgāk vēlas diktēt savus noteikumus pielaidīgajam vairākumam. Šo domu 1932. gadā lielā mērā noformulēja publicists, statistiķis un politiķis Marģers Skujenieks:

 

”Cittautieši Latvijā ir ienācēji, pa lielākai daļai jaunākā laika ienācēji, kas latviešu radītā drošā paspārnē meklējuši patvērumu no nedienām savā dzimtenē. Pateicības vietā tagad atskan rupji un negodīgi uzbrukumi latviešiem.”

 

Daudzās Latgales pašvaldībās, kur dominēja krievi vai poļi, latviešiem, ja viņi nezināja šīs valodas, radās grūtības. Pat Rīgā 1922. gada sākumā sarīkotā pārbaudē atklājās, ka 193 pilsētas ierēdņi nemaz nepārvalda par valsts valodu pasludināto latviešu mēli. No šā pulka atlaida tikai mazāk par pusi.

Ārzemju žurnālisti, kas apmeklēja Saeimas sēdes, nespēja noslēpt pārsteigumu par tur valdošo daudzvalodību, taču tas netraucēja vācu un krievu presei regulāri zūdīties par ”cittautiešu apspiešanu”. Literāts Jānis Akuraters 1922. gada 22. marta ”Jaunākajās Ziņās” galu galā aizrādīja, ka dzīvē notiek valsts ierēdņu tiesību pārkāpšana, jo nelatviešu ierēdnis latviski varēja atļauties nezināt, bet latviešu ierēdnim tiesību nezināt krieviski vai vāciski faktiski nebija. ”Un tas viss notiek ar tādu nekautrību, kādu gan nekur citur neciestu pat visdemokrātiskākā zemē,” izsaucās Akuraters. Vācieši turpināja dēvēt latviešu mēli par ”ķēķa valodu”, bet latviešiem trūka spīta situāciju lauzt.

 

Valsts valodu ventiņiem!

Neapmierinātība ar situāciju latviešu politiķos un sabiedrībā rūga gadiem. Rezultāts bija 1932. gada ”Noteikumi par valsts valodu” ar likuma spēku. Tie noteica, ka Latvijas Republikas valsts valoda ir latviešu un tās lietošana ir obligāta armijā, visās valsts un pašvaldību iestādēs un uzņēmumos, kā arī ”atsevišķu pilsoņu un juridisku personu satiksmē ar tām”. Saeimā valsts valodas lietošanu noteica kārtības rullis. Pašvaldību sēdēs līdz 1935. gadam tomēr bija ļauts lietot arī krievu un vācu valodu, taču pat pēc viena dalībnieka pieprasījuma pienācās nodrošināt tulkojumu. Tāpat, ja pilsētās un pašvaldībās sveštautiešu bija vairāk par 50%, tie drīkstēja pašvaldībā lietas kārtot krieviski vai vāciski, ja pēc pieprasījuma nodrošināja tulkošanu. Sapulcēs, tirdzniecībā, kulta lietās, presē, grāmatniecībā, mācību un audzināšanas iestādēs valodas lietojums saglabājās liberāls. Ja kāda sabiedriska vai saimnieciska organizācija, firma iesniedza atskaiti valsts un pašvaldību iestādēs, tā drīkstēja būt svešvalodā, bet ar pievienotu tulkojumu. Izkārtnes, zīmogi bija jāveido valsts valodā, tomēr līdzās pieļaujot arī svešvalodu. Latvijas vietvārdi un ielu nosaukumi gan bija apzīmējami tikai valsts valodā. Kā pēc dokumenta pieņemšanas paskaidroja premjers Skujenieks: ”Līdz ar to valsts deklarē, ka uzskata latviešu valodas lietošanu un prašanu saviem pilsoņiem par obligatorisku. Ar šo likumu Latvija nav radījusi neko jaunu, bet tikai tādu stāvokli, kas citās valstīs jau sen pastāv.”

Minoritāšu politiskie vadoņi bija sašutuši, ka jaunais likums pieņemts Satversmes 81. panta kārtībā, tas ir, izvairoties no potenciālās novilcināšanas Saeimā. 81. pants ļāva valdībai Saeimas sesiju starplaikos pieņemt noteikumus ar likuma spēku, ja ”neatliekama vajadzība to prasa”. Noteikumi stājās spēkā 14 dienu laikā pēc izsludināšanas ”Valdības Vēstnesī”. Kad 1932. gada februāra beigās likumprojekts nonāca Saeimā, bija gan mēģinājumi to nobremzēt, turklāt minoritāšu deputātu pusē nostājās arī sociāldemokrāti.

 

Piemēram, Fēlikss Cielēns apgalvoja, ka likums gan izdots, taču valsts neko neesot darījusi, lai sarīkotu bezmaksas latviešu valodas kursus nepratējiem. Parādījās tik pazīstamās prasības, ka vajagot valsts valodas tiesības arī latgaliešu izloksnei, uz ko Marģers Skujenieks aizrādīja: tādā gadījumā tās vajadzētu arī ventiņiem, malēniešiem un piebaldzēniem.

 

Vācbaltu frakcijas līderis Pauls Šīmans no parlamenta tribīnes visu minoritāšu vārdā vāciski paziņoja, ka ar jauno likumu ”14 gadu celtā [valsts] ēka stāv liesmās”. Pēc Šīmaņa domām, valsts iestādes nu nevarēšot iztikt bez tulkiem. Tāpat izskanēja, vai tad minoritātes tiekot uzskatītas par svešiniekiem un, ja tā, kāpēc tad no svešiniekiem ņemot nodokļus. Jaunie valodas noteikumi valsti nevis vienojot, bet skaldot. Netrūka pat draudu sūdzēties ”Eiropā”, šajā gadījumā pirmkārt Vācijā un Tautu savienībā. Deputāts Kārlis Skalbe gan lūkoja aizrādīt, ka likums nekādi nevēršas pret minoritāšu kultūras patstāvību un jauno normu mērķis ir ”pamudinājums lietot valsts valodu valsts un sabiedriskās iestādēs”. ”Nav taisnīgi likt latvietim savā valstī vēl mācīties kādas piecas svešvalodas,” sprieda literāts. Gala balsojumā Saeimā par noteikumu noraidīšanu nobalsoja 42 deputāti, 49 bija pret, bet divi atturējās.

 

”Burtnieku pils”
Valoda_12

Latviešu pilsoniskā prese latviešu valsts valodas nostiprināšanu uztvēra tiem laikiem retā vienprātībā. ”Valdības sapieri ir sagāzuši internacionālās valodas torni Latvijā, kurš tik brīnišķīgi pacēlās mūsu valsts vidū, sakopots no bizantiskiem kupolu sīpoliem, gotiskiem spraišļiem. Tā vietā tagad Skujenieks licis pamatni tīras, skaidras latviešu valodas burtnieku pilij,” 1932. gada 21. februārī notikušo komentēja avīze ”Pēdējā Brīdī”. Bet vienlaikus tika atgādināts, ka ”latvietis ir pēc dabas mīksts”, tātad tikai no pašiem atkarīgs, vai ”latviešu valoda valstī ieņem tai pienākošos dominējošo vietu”. Tikmēr premjers Skujenieks nenoguris uzstājās laikrakstos, atspēkojot pārmetumus, tostarp arī pazīstamā garā ieturētos no krievu preses puses, ka ”latvieši līdz valsts nodibināšanai bijuši nekulturāla tauta, cittautieši tādēļ nemācījušies latviski un tagad neprotot”. ”Vai tad 14 gadi nav pietiekoši ilgs laika sprīdis, lai iemācītos Latvijas valsts dibinātāju un vairumtautības valodu?” retoriski jautāja toreizējais valdības vadītājs. ”Ja tas nav noticis, tad galvenā kārtā vaina meklējama tanī apstāklī, ka vēl tagad daudzu cittautiešu ieskati nav grozījušies. Viņi uzglabājuši agrāko nievājošo izturēšanos pret visu latvisko. Bet ir pēdējais laiks to izbeigt.”

Situāciju, kad valsts pastāvēšanas otrajā gadu desmitā latviešu jaunieti, kas prot valsts valodu, bet nezina pārējās, reālajā dzīvē gaida daudz lielākas grūtības nekā cilvēku, kas runā vien kādā no tā sauktajām vietējām valodām, Skujenieks nosauca par ”nejēdzību”. Viņš noraidīja argumentus, ka jaunie valodas noteikumi radot grūtības cittautiešu vecākajai paaudzei, jo valstij primāra ir ”latviešu jaunā paaudze, kas savā milzīgā vairākumā prot tikai latviski”.

Gluži kā šodien skan 1932. gada 23. februāra ”Jaunākajās Ziņās” toreizējā premjera sacītais atzinums: ”Pats galvenais un izšķirošais tomēr ir tas, ka mūsu valsts austrumu daļa bez šī likuma nekļūs latviskāka.” Kritiku neizturēja arī arguments, ka Latvija ar savu valodu liberālismu līdz šim esot taču varējusi lepoties Eiropas priekšā!

 

Jau sākumā pieminētais Visvaldis Jankavs 1932. gada 4. marta ”Jaunākajās Ziņās” šajā sakarā pauda aizdomas, ka tiem sveštautiešiem, kuri, Latvijā dzīvojot, latviski runāt tomēr negrib, ”Latvija ir vien nejauša mītnes zeme, kurā bijis izdevīgi apmesties, bez ciešākas saistības”.

 

”Ne viens vien Latvijā iebraucis ārzemnieks īsti nevar saprast, kur ieradies, jo nesaskata nekā latviska – Rīgas veikalos runā vāciski, Rīgas Jūrmalā vasarās dominē krievu mēle un idiš. Latgalē runā krieviski vai poliski. Ārzemnieki brīnījās, ka, apceļojot Latviju, lieliski var iztikt bez latviešu valodas zināšanām,” rakstīja Jankavs.

Jaunie ”Noteikumi par valsts valodu” sapurināja arī armiju, kurā tolaik bija iezīmējusies savdabīga tendence: daudzi Latvijas armijas virsnieki latvieši sūtīja bērnus minoritāšu skolās. Kā norādīja kara ministrs ģenerālis Jānis Balodis, tāda rīcība neesot saprotama nevienam latvietim: ”Katra latvieša, bet sevišķi karavīra pienākums audzināt savus bērnus – jauno paaudzi nacionālā garā un jau no mazām dienām ieaudzināt nacionālo apziņu.” Tajā pašā laikā virsnieku atestācijā bija jāņem vērā attiecīgās personas ”nacionālās audzināšanas darbs armijā”.

1932. gada valodas noteikumi bija plats solis ceļā uz latviešu valodas dominējošo pozīciju nostiprināšanu. Vēl vairāk šīs pozīcijas nocietināja jau pēc Kārļa Ulmaņa apvērsuma 1935. gada 5. janvārī pieņemtais ”Likums par valsts valodu”, kad vairs nekādas debates šajā sakarā pieļautas netika.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+