Mobilā versija
-2.4°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
28. marts, 2014
Drukāt

Valsti aizstāvēt grib, bet dienēt armijā – ne
 (7)

Foto - LETAFoto - LETA

Teju puse Latvijas iedzīvotāju atbalsta obligātā karadienesta atjaunošanu jauniem vīriešiem, liecina pētījumu kompānijas SKDS veiktās aptaujas rezultāti. Vaicāju jauniešiem, vai viņi grib dienēt Latvijas armijā.

Aleksandrs Ozoliņš (19), 
students:
 “Nē. Man šķiet, ka karadienests Latvijā nav labā kvalitātē. Vismaz no malas šķiet, ka mūsu karavīrus nesagatavo tik labi, kā gribētos un vajadzētu. Ja mani pārliecinātu par pretējo, uzlabotu šo jomu vai kā citādi motivētu mani dienēt, piemēram, pēc armijas garantējot normālu darba vietu, iespējams, es to darītu. Ja, beidzot dienestu, man jāsāk domāt par izglītību, lai atrastu darbu, tad armijā pavadītais laiks šķiet vienkārši zemē nomests. Manuprāt, arī atgriezties pie obligātā karadienesta nav nekādas nepieciešamības. Nav arī tādu apstākļu, kāpēc vajadzētu to darīt. Ja nu tik tiešām Latvijā sāktos karš, būtu jācīnās. Un es arī nedomāju, ka katram muļķim vajadzētu mācēt apieties ar ieročiem. Tas varētu radīt citas problēmas, kad iegūtās militārās prasmes sāktu izmantot nevajadzīgiem mērķiem un dažādām muļķībām.”

Roberts Saukums (17), 
skolnieks:
 “Divi mani labi draugi dienē armijā, un es uzskatu viņus par lieliem malačiem. Jā, dažiem militāristiem jādodas arī uz reālām karadarbības skartām vietām, un tas jau šķiet bīstami. Es par soli doties armijā izšķirtos tikai tad, ja justu, ka patiešām tuvojas karš. Cik zinu, tagad arī izskatās, ka militārie draudi mūsu valstij ir diezgan reāli, tāpēc nebrīnos, ka sākušās diskusijas par obligātā karadienesta atjaunošanu. Es patiesībā neesmu pret. Ja vajadzēs iet – iešu. Galu galā sava zemīte ir jāaizstāv. Man jau tagad ir pamata militārās iemaņas, ko esmu apguvis jaunsardzē. Tas ir ļoti vērtīgi un noderētu katram puisim.”

Dāvis Bērziņš (18), 
strādā:
 “Ja būs karš, slēpšos bunkurā. Laikam jau neesmu Latvijas patriots. Jau kādu laiku dzīvoju Vācijā un Latvijā tagad esmu tikai kā ciemiņš. Esmu pret obligāto dienestu armijā. Tie, kas to vēlas brīvprātīgi, lai dara, bet piespiest kādu karot – tas ir galīgi garām. Pa gadiem, ko kādreiz jauni vīrieši pavadīja piespiedu armijā, tagad var izdarīt un sasniegt daudz ko citu – mācīties, strādāt un pilnveidoties. Obligātā armija būtu milzīga bremze karjeras attīstībā. Varbūt pieļaujami būtu kādi pavisam īsi kursi, kuros iemācītu pamata lietas.”

Rovans Kovals (16), 
skolnieks:
 “Esmu dzirdējis, ka armijā iet visai skarbi. Sevišķi tiem, kuriem jābrauc uz Afganistānu. Es negribu mirt. Ja ir iespēja, labāk izvēlos vienkārši strādāt un pelnīt naudu, nevis karot. Tomēr, ja man vajadzētu aizstāvēt savu ģimeni un valsti, es noteikti mobilizētos armijā. Miera laikos – šaubos. Tagad pēc notikumiem Krimā ir loģiski aktualizēt diskusijas par obligāto dienestu. Patīkami jau tas nav, bet, iespējams, vajadzīgi. Vispār esmu no tiem, kas uzskata, ka armijā puiši kļūst par vīriešiem. Un tomēr liekas, ka pareizāk būtu atstāt dienestu armijā par brīvprātīgu izvēli. Ja karavīru Latvijas armijā ir par maz, to var risināt arī citām metodēm – veidojot reklāmas kampaņas vai motivācijas programmas. Kompromiss varētu būt brīvprātīgs dienests un īslaicīgas obligātas militārās mācības visiem vīriešiem kara gadījumā.”

Jānis Ločmanis (20), 
students:
 “Esmu kristietis, tāpēc mans viedoklis par armiju ir visai kritisks. Tur cilvēkus māca nogalināt, iznīcināt, graut. Tas sagādā cilvēkiem ciešanas, un tas arī ir galvenais iemesls, kāpēc nevēlos sevi saistīt ar armiju. Kara gadījumā es būtu gatavs sargāt cilvēkus, palīdzēt viņiem patverties, nevis iet virsū pretiniekam ar ieročiem. Obligātā dienesta atjaunošanu neatzīstu – to nevajag uzspiest. Katrā ziņā, ja kas tāds notiktu, es visādi censtos no dienēšanas izvairīties. Teikt, ka tikai armijā pabijis vīrietis ir šā vārda cienīgs, tā ir spekulācija. Puisis par vīrieti nekļūst, kad iemācās šaut, bet gan – kad spēj uzņemties atbildību un rūpes.”

Pievienot komentāru

Komentāri (7)

  1. Ja armijā būtu izdzīvošanai atbilstošas algas, tad dienētgribētāju netrūktu.

  2. Tad, kad es gribēju iet armijā – mani neņēma jo esot alerģija pret svaigu sienu 🙂 Pat neņemot vērā to, ka visus fiziskos un eksāmena pārbaudījumus biju jau nokārtojis pirms medicīniskā. Ieteikums – nešķirojiet tik strikti – šādi atlasot Jūs zaudējat daudz labus vīrus un kārtīgus patriotus, kuri vajadzības gadījumā varētu aizstāvēt arī jūsu pakaļas…

  3. Kur palikusi potriotiskā audzināšana skolās.Kādus gan gļēvus un egoistiskus jauniešus audzina mūsu skolās! Kaut kas kardināli jāmaina izglītības sistēmā.

  4. Redziet, šie 21. gadsimta jaunekļi negrib iet armijā, negrib dienēt, negrib mirt! Bet kurš tad grib mirt?
    Vai tie kas dienē armijā grib mirt, vai tie kas nositas autoavārijās, vai tie kam uzbrūk bandīti ar nazi grib mirt? Valsts aizsardzība nenozīmē: šito es gribu, bet šito es negribu! Tas vispirms ir pienākums prast aizstāvēt sevi, savus tuvākos un līdz ar to savu valsti. Un armija to iemāca. Bet daudziem jauniešiem visa viņu darīšana aprobežojas ar šo “es gribu un es negribu”, bet par visu pārējo pēc viņu ieskata ir jārūpējas viņu tuviniekiem un valstij. Viņi bēg no grūtībām un pienākuma, jo šīs lietas viņiem nav iemācījusi ne ģimene, ne skola. Bet ja būs karš – nu tad krūmos vai uz ārzemēm!

  5. es gribu,gan aizstāvet gan armijā iet.Bet neviens man tdu iespēju nav devis!!(esmu sieviete un gribu dienet)

Draugiem Facebook Twitter Google+