Juris Lorencs: Valstība ne no šīs pasaules 0
Jau gaidāmajā pirmdienā, 24. septembrī, Latviju apmeklēs Romas pāvests Francisks. Svarīgs notikums mūsu zemes katoļiem, patiesībā visiem Latvijas iedzīvotājiem. Ar savu vizīti Baltijas valstīs pāvests netieši atgādinās pasaulei par Lietuvas, Igaunijas un Latvijas neatkarības pasludināšanu pirms simt gadiem.
Stop! Rakstot šīs rindas un pieminot politiku, es jau esmu kritis nepiedienīgā kārdinājumā – saistījis reliģiju ar laicīgo varu.
Tiesa, neesmu vienīgais. Tā darīja Semjuels Hantingtons, pirms divdesmit gadiem sludinādams “civilizāciju sadursmi” starp islāmu un kristietību, tā šodien rīkojas tie, kuri centienos izveidot no Maskavas neatkarīgu Ukrainas pareizticīgo baznīcu saskata bezmaz vai pieteikumu karam starp Rietumiem un Krieviju.
Latvijas mērogi ir mazāki, un ar baznīcu saistītās politiskās batālijas ir pieticīgākas un seklākas. Diskusija par Stambulas konvenciju, par tradicionālajām vērtībām – kā nu kurš tās traktē. Bet ir Latvijā kādi reliģiski svētki, kuros vienmēr netieši tikusi iejaukta politika. Precīzāk – paši politiķi centušies tos izmantot, lai atgādinātu par sevi. Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētkiem Aglonā nav paveicies tādā ziņā, ka to svinību datums 15. augusts ir visai tuvs Saeimas vēlēšanām, kas saskaņā ar Satversmi ik pa četriem gadiem notiek oktobra pirmajā sestdienā. Bet šis gads ir pavisam īpašs, jo divas nedēļas pirms Saeimas vēlēšanām Aglonā viesojas Romas pāvests!
Diemžēl man nācies vērot televīzijā, kā politiķi, par kuriem es zinu, ka viņi nav ne cītīgi baznīcā gājēji un pat ne katoļi, 15. augustā ar svētulīgu sejas izteiksmi soļo procesijā Aglonas bazilikas sakrālajā laukumā.
Ikdienā viņi ir jauki un godīgi cilvēki, taču kārdinājums pazīmēties bijis lielāks par gaumes izjūtu.
Vai tas bija vajadzīgs? Kristus jau visu ir pateicis: “Mana valstība nav no šīs pasaules. Ja mana valstība būtu no šīs pasaules, mani sulaiņi cīnītos par to…” (Jāņa evaņģēlijs, 18. nodaļa). Un ļoti precīzi par liekulīgajiem farizejiem: “Tie mīl mielastos sēdēt goda vietās un sinagogās pirmajos krēslos un ka ļaudis tirgus laukumos tos sveicina… (Mateja evaņģēlijs, 23. nodaļa).
Kopš tā laika manam politiskajam lakmusa testam piepulcējās Aglonas svētki – jo centīgāk un izmisīgāk kāds deputāts vai ministrs cenšas nokļūt televīzijas kameru redzes lokā, jo mazāk viņam var ticēt. Taisnības labad gan jāsaka, ka arī laicīgās varas jeb “šīs pasaules” kārdinājums var izrādīties milzīgs. Tik liels, ka bijušais baptistu bīskaps piekrīt sevi izvirzīt kā prezidenta amata kandidātu no partijas “Saskaņa”.
Pāvests ierodas Latvijā ne jau tikai to cilvēku dēļ, kuriem būs iespēja spiest viņam roku, patiesībā viņš brauc ciemos pie visas tautas. Turklāt argentīnietis Horhe Mario Bergoljo ir pirmais pāvests baznīcas vēsturē, kurš pieņēma svētā Franciska vārdu. Ar to vēlēdamies pateikt, ka viņš ir nevis liekulības, greznības un izrādīšanās, nevis dārgu mantiju, sarkano kurpju un spožu uniformu, bet gan vienkāršības un pazemības pāvests. Acīmredzot viņš izprot šodienu un prot raudzīties nākotnē.
Pasaule mainās, to derētu saprast arī tiem, kuri patlaban cīnās par vietām Saeimā. Bet vēl vairāk mums, Latvijas pilsoņiem, kad 6. oktobrī dosimies uz vēlēšanu iecirkņiem.
