Valstij jāatbalsta nacionālais kino
 0

Atsaucoties uz “Latvijas Avīzes” ierosināto diskusiju par to, kā skaidrāk definēt principus, pēc kuriem notiek kino jomai paredzētās naudas sadale tā, lai malā netiktu nobīdīti nacionālajai pašapziņai būtiski projekti

Reklāma
Reklāma

 

VIDEO. Kāpēc gurķus tin plēvē? Atbilde tevi pārsteigs
NATO admirālis atklāj, vai ir pazīmes, ka Krievija tuvākajā laikā plāno iebrukt kādā no NATO valstīm
Krimināls
VIDEO. “Bēdz prom!” Kārsavā iereibusi kompānija bēg no policijas un smejas par vadītāja nonākšanu policijas rokās 55
Lasīt citas ziņas

(sk. Aijas Kaukules rakstu “Vēstures “baltie plankumi” filmās: cik ilgi vēl?” 2012. gada 9. janvārī, Saeimas Valstiskās audzināšanas apakškomisijas priekšsēdētāja Raivja Dzintara (“VL”/”TB”/LNNK) un Latvijas Kinematogrāfistu savienības projekta “Kino visiem un visur Latvijā” vadītājas un Nacionālā kino centra dokumentālo filmu ekspertes Ievas Pitrukas viedokļus 2012. gada 17. janvārī), esam saņēmuši Saeimas deputāta Dāvja Stalta (“VL”/”TB”/LNNK) viedokli.

“Ikreiz ir patīkami uzzināt par gadījumiem, kad Latvijas vārds tiek celts uz goda pjedestāla saistībā ar kādu kultūras jomas speciālistu, radošo kolektīvu vai organizāciju panākumiem, īpaši, ja tas ir Eiropas un pasaules līmenī. Franču apgaismības laikmeta filozofs Helvēcijs Klods Adriāns ir teicis, ka mākslas uzdevums ir saviļņot sirdis, un, tik tiešām – Latvijas patriotu sirdis ikreiz saviļņojas, ne vien baudot pašmāju ražojuma augsto mākslu, bet arī, priecājoties par tās sasniegumiem pasaulē.

CITI ŠOBRĪD LASA

Mēs lepojamies, ka mums ir pašiem savs pasaullavens vijolnieks Gidons Krēmers, starptautiski atzītais diriģents Mariss Jansons, spilgti operas solisti Elīna Garanča, Kristīne Opolais, jaunais un ļoti talantīgais pianists Vestards Šimkus. Mums ir daudz talantīgu mākslinieku, kuri pulcē jauno paaudzi laikmetīgās mākslas industrijas kvartālos – Andrejsalā, Spīķeros, Kalnciema ielā. Varam pamatoti lepoties ar pasaules atzinību guvušajām latviešu mākslinieku animācijas filmām, tas pats sakāms par dokumentālo kino. Latvija savos atjaunotās neatkarības gados ir apliecinājusi sevi kā izcilu kultūras cilvēku kalvi pasaules globalizācijas un mietpilsonisma pārņemtajā vidē, un, par spīti visam, mēs esam spējuši izcelties gan ar savu tradicionālo kultūru, koriem, deju kolektīviem, klasiskās mūzikas profesionāliem izpildītājiem, gan ar spilgtiem mūsdienu modernās mākslas paraugiem. Tā kā šie virzieni un jomas  izpelnās atzinību, ir tikai likumsakarīgi, ka to attīstība ir jāveicina. Bez daudzšķautņainas un brīvi elpojošas mākslas un kultūras telpas mūsu iedzīvotāji  ne tikai nejutīs vajadzību pēc patriotiskām sajūtām, bet sāks zaudēt vēlmi pēc domāšanas.

 

Svarīgākais ir apzināties, ka brīva un radoša telpa mākslinieka izpausmēm veicina arī kvalitātes augšanu, un tās esamība nepieciešama sabiedrības domas diapazona paplašināšanai. Mans skatījums – jo plašāk tveram lauku sev apkārt, jo  kvalitatīvāks un izkoptāks ir  mūsu viedoklis jebkurā jomā, tostarp arī nacionālismā.

Diskusija, kas masu medijos norit nu jau vairāk kā nedēļu un kurā manāma nedaudz mākslīgi inspirēta viedokļu sadursme starp kino intelektuāļiem un Nacionālās apvienības līderi, sākusies nepareizā un pārprastā tonī. Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas Valstiskās audzināšanas apakškomisijas priekšsēdētājam Raivim Dzintaram valstiskā pasūtījuma jautājuma aktualizēšanas kontekstā, pieminot jauno latviešu režisora Jura Poškus spēlfilmu „Kolka Cool”, nevajadzīgi saasinājušās attiecības starp kino profesionāļiem un nacionāli domājošiem politiķiem. Visa pamatā ir neveiksmīga un simptomātiska Raivja Dzintara viedokļa interpretācija, kas raisījusi pārmērīgi asu nozares speciālistu pretreakciju, piemēram, no režisores Māras Ķimeles puses. Turpretī pašas filmas „Kolka Cool” veidotāji savā viedoklī, atbildot uz Raivja Dzintara pārdomām par valstisko pasūtījumu un tā stingrākas izvērtēšanas nepieciešamību, pauž domu, ka atbalsta virzību uz Nacionālā pasūtījuma veidošanu, kurā varētu nostiprināties ideoloģiskā žanra esamība.

Reklāma
Reklāma

Ir patiesi jāpriecājas, ka Latvijas  kino industrijas (patiesību sakot, neatkarīgajā Latvijā par tādas industrijas esamību globālā kontekstā  ir salīdzinoši grūti runāt) attīstības jautājums ir sakustējies. Beidzot ir atradies kāds politiskais spēks, kas ir uzsācis dialogu, nebaidoties no sabiedrības vērtējuma par atsevišķu politiķu intelektuālajām un spriestspējām. Nacionālā Kino centra dokumentālo filmu ekspertes Ievas Pitrukas atklātajā vēstulē tiek konkretizēti iespējamie darāmie darbi, kuriem varu tikai pievienoties. Tie ir:  

1. Izveidot  Latvijas  kino nozares nacionālā pasūtījuma fondu, kurš  konkursa kārtībā atbalstītu gan  Latvijas vēsturei, kultūrai, izglītībai, zinātnei, politikai, dabai un šodienas sabiedriskajām norisēm veltītas filmas, gan arī šo filmu izplatīšanas iespēju visā Latvijā;
2. Sadarbībā ar Latvijas Republikas Izglītības un zinātnes ministriju risināt jautājumu par Latvijas kinofilmu regulāru iekļaušanu mācību satura apgūšanā.

Pie pirmā priekšlikuma gribētu piezīmēt vēl ļoti svarīgus papildu ierosinājumus par  šī fonda iekļaušanu to organizāciju sarakstā, kurām būtu atļauts ziedot valsts uzņēmumiem. Tā, piemēram, Latvijas Valsts meži vai Latvenergo noteiktu daļu ikgadējo ienākumu varētu ziedot šādam fondam. Otru, visai nozīmīgu daļu šī fonda līdzekļu, varētu veidot privātie ziedojumi no Latvijā reģistrētu juridisku peronu un/vai fizisku personu puses.

 

Būtu jārod iespēja piesaistīt ES un Eiropas valstu speciālu programmu finanses, kas atvēlētas nacionālo kino industriju attīstībai. Visbeidzot, jāpiesaista valsts un galvaspilsētas Rīgas mērķdotācijas, kas rūpētos arī par fonda administrēšanu.

Klāt pievienoju vēl dažus priekšlikumus, kurus, manuprāt, būtu jārealizē kopīgā paketē ar kino nozares nacionālā pasūtījuma izveidi.

3. Ar normatīvo aktu palīdzību noteikt Latvijas kinoteātros obligāto minimumu, kurā jādemonstrē Latvijā vai ar Latvijas līdzdalību veidotu kino.
Šis priekšlikums pamata radies no praksē novērotā, kad latviešu filmas bieži vien sastopas ar noraidošu attieksmi no amerikāņu vai poļu īpašniekiem piederošajiem multipleksiem, kur praktiski izrādīt un reklamēt latviešu filmas vienā līmenī ar šo uzņēmumu Holivudas pamatprogrammu nav iespējams.

Salīdzināšanai – tādas kvotas ir, piemēram, Francijā, kur nacionālās kultūras aizsardzības nolūkā likumdošana limitē, cik amerikāņu filmas drīkst izrādīt un arī noteic, ka 40% kinoteātros izrādāmo filmu jābūt Eiropas izcelsmes darbiem. Ekonomisko pamatojumu franči rod argumentācijā par amerikāņu filmu milzīgajiem budžetiem, tos salīdzinot ar pieticīgo Eiropas kino finansējumu. Francijā valsts atbalstītu kino attiecina pie nacionālās kultūras izņēmumiem, kas tādejādi novieto to ārpus starptautiskiem tirdzniecības līgumiem. Francijā šādu kvotu sistēmu atbalsta lielākā daļa industrijas profesionāļu. Līdzīga sistēma ir novērojama daudzās pasaules valstīs.

4. Jāveido atsevišķas valsts nacionālās loterijas, kā, piemēram, Apvienotajā Karalistē, Portugālē, Spānijā, Īrijā un citur, kurās iegūtie līdzekļi tiek novirzīti tieši kultūrai, tostarp kino nozarei.

5. Kā jebkurā šaurā, specifiskā nozarē arī Latvijas kino pasaulē to pārstāvji viens otru labi pazīst, tāpēc būtu apsverams šāda nacionālā pasūtījuma fonda nolikumā paredzēt plašu pieaicināto ekspertu padomi, kas vērtētu iesniegto filmu projektu atbilstību nacionālā pasūtījuma būtībai un pamatnostādnēm. Šis būtu ļoti svarīgs aspekts, lai maksimāli samazinātu blatu sistēmas ieviešanos šāda fonda darbībā.

Nobeigumā tikai aicinu pēc iespējas plašāk izteikties visus, kuriem šī tēma ir  svarīga, un iesniegt Saeimas Valstiskās audzināšanas apakškomisijai savus priekšlikumus, lai kopīgi attīstītu Latvijas  kino vidi, bez kuras nav iedomājama sabiedrības valstiska audzināšana un nācijas pašlepnuma un domas spēka vairošana.”