Mobilā versija
-0.3°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
2. aprīlis, 2014
Drukāt

Valsts atbalstīs 28 jaunu filmu projektus

Foto: LETAFoto: LETA

Aigars Grauba un Andrejs Ēķis kopā radījuši jau vairākus finansiāli veiksmīgus kinoprojektus, un nupat NFC atbalstījis viņu jauno filmu "Nameja gredzens".

Nacionālais Kino centrs (NFC) šodien, 2. aprīlī, apstiprinājis 2014. gada filmu projektu ražošanas konkursa rezultātus, portālam LA.lv pavēstīja NFC pārstāve Astra Spalvēna.

No izvērtētājiem 48 projektiem atbalstīti 28 projekti ar kopējo finansējumu gandrīz 1,5 miljonu eiro apmērā.

Animācijas filmu projektiem piešķirti 23% jeb 342 501 eiro, dokumentālo filmu projektiem – 18% jeb 268 044 eiro un spēlfilmu projektiem – 59% jeb 878 590 eiro, finansējums paredzēts filmu ražošanai, kuru plānots uzsākt vai pabeigt šogad.

Finansējums vairāk nekā 800 000 eiro apmērā tiks piešķirts trīs jaunu spēlfilmu ražošanai un Dāvja Sīmaņa spēlfilmas “Pelnu sanatorija” pabeigšanai.

Renāra Vimbas filma “Es esmu šeit” (“Tasse Film”) ir aizkustinošs stāsts par meiteni Raju (17) un viņas brāli Robi (12), kas dzīvo kopā ar vecmammu Olgu, jo viņu tēvs miris un māte aizbraukusi meklēt darbu Anglijā. Filmas producentes Aija Bērziņa un Alise Ģelze uzsver filmas aktualitāti: “Projekts ļoti precīzi trāpa visnepieciešamākajā tematiskajā segmentā – ekonomisko bēgļu tēma ir aktuāla gandrīz katram Latvijā, turklāt filmas stāsts šo tēmu risina netradicionālā rakursā, uzmanības centrā izceļot nevis tos, kas aizbrauc, bet gan tos, kas paliek un vēlas savu nākotni saistīt ar šo valsti, lai gan viņu likteņi mainās tikpat radikāli kā aizbraucējiem, turklāt dažkārt palicējiem nepieciešams daudz vairāk spēka un izturības.”

Lailas Pakalniņas filmas “Ausma” (kompānija “Hargla”) sižetam ir kas kopīgs ar padomjlaika propagandas pasaku par pionieri – varoni Pavļiku Marozovu. L. Pakalniņa izmanto šo propagandas stāstu, lai mēģinātu radīt tādu filmas telpu, kam pilnīgi noteikti nav nekāda sakara ar to, kāda tā bija, bet drīzāk ar to, kādu oficiālā vara to vēlējās redzēt atainotu. Jančuks ir pionieris, kas dzīvo kolhozā Ausma, bet viņa tēvs – kolhozu sistēmas (padomju iekārtas) ienaidnieks. Jančuks nosūdz tēvu par to, ka tas grib nodedzināt kolhoza valdi, bet tēvs dēlu nogalina. “Lai izvairītos no kārdinājuma sadalīt tēlus ienaidniekos pēc nacionālās pazīmes, manā scenārijā ir tikai latvieši. Tieši mononacionalitāte, manuprāt, padara šo stāstu universālu – katrā tautā ir gan varoņi, gan nodevēji. Turklāt nevēlos klāstīt, ka sociālisms bija slikts, man aktuāli šķiet pateikt, ka fanātisms ir bīstams un manipulācija ar cilvēku ir pretīga, taču visuresoša,” stāsta režisore L. Pakalniņa.

Atbalstu saņēmusi arī Aigara Graubas filma “Nameja gredzens” (“Platforma”), kuras darbība risinās 13. gadsimta pirmajā pusē Zemgalē. Pēc valdnieka Viestura un viņa dēlu negaidītas nāves par karali Zemgalē kļūst jaunais Namejs. Bet karaļa varas gredzenu un tiesības valdīt šajā bagātajā un nozīmīgajā vietā jau iekārojis cits – Maksis, pāvesta sūtīts izputējis augstmanis, kuram visi līdzekļi un paņēmieni ir gana labi, lai sasniegtu kāroto – varu. Vai Namejs spēs viņam stāties pretī, apvienot spēkus, uzvarēt pretiniekus un nodevējus, atminēt gredzena noslēpumu, tā īsto sūtību un kļūt par brīvības sēklu laiku laikos? Režisors Aigars Grauba skaidro: “Nameja gredzens ir sena rotaslieta, viena no retajām, ko nēsājam vēl šodien. Un tieši tas ir unikāli un raisīja manu kā scenārista un režisora interesi – kā tas nākas, ka mēs ļoti komfortabli un pārliecinoši ikdienā nēsājam pirkstā karaļa gredzenu! Mēs katrs esam karalis. Ko īsti tas nozīmē un kādu atbildību tas uzliek?”

Finansējums vairāk nekā 300 000 eiro apmērā tiks piešķirts deviņām animācijas filmām. Lielāko punktu skaitu saņēmusi Vladimira Leščiova īsfilma “Aiz loga” (Lunohod), Signes Baumanes pilnmetrāžas animācijas filma “Akmeņi manās kabatās” (“Lokomotīve”), Nila Skapāna animācijas īsfilmu “Marsietis” (“Lokomotīve”).

Finansējums gandrīz 270 000 eiro apmērā tiks piešķirts 15 dokumentālo filmu projektiem, kas skar ļoti plašu aktuālu tēmu loku, īpaši tas sakāms par četriem augstāko punktu skaitu ieguvušajiem projektiem.

Kaspara Gobas dokumentālā filma “Inga dzird” (“Elm Media”) ir stāsts par nedzirdīgu ģimeni un centieniem izveidot savu biznesu un grūtībām, ar kādām uzņēmuma izveides un vadīšanas gaitā sastopas nedzirdīgi cilvēki. Filmas galvenā varone Inga ir vienīgā dzirdīgā Latvijas laukos dzīvojošā nedzirdīgo ģimenē un kopš septiņu gadu vecuma ģimenes tulks sadarbībā ar dzirdīgo pasauli. Šobrīd viņas lielākais izaicinājums ir palīdzēt ģimenei izveidot uzņēmumu, taču tajā pašā laikā 15 gadus vecajai Ingai jāpabeidz pamatskola.

Ilzes Burkovskas-Jacobsen animētā dokumentālā filma “Mans mīļākais karš” ir inovatīvs projekts – biogrāfiska animēta dokumentālā filma ar pretkara vēstījumu globālai auditorijai. Filmas darbības laiks ir režisores bērnība un skolas gadi Padomju Savienības galējos rietumos – Kurzemē, vienlaikus izmantojot arī plašu atstāstu, atmiņu, faktu materiālu klāstu, kuri stāsta par Otro pasaules karu Kurzemē, galveno uzsvaru liekot uz civiliedzīvotāju pārdzīvoto. Tādējādi filma atspoguļos divus laika posmus Latvijas vēsturē – 1944./45. gadu Kurzemē un 1970.-80. gadus līdz neatkarības pasludināšanai.
“Mainoties sabiedrībai, mainās arī cilvēku priekšstati par karu. Šobrīd pasaulē, kas kļūst arvien mazāka pastāv militāro konfliktu draudi, joprojām ir arī karstie punkti, kur notiek reāla kara darbība. Tāpēc filma, pirmkārt, ir iecerēta kā pacifistisks vēstījums, kas aicinās aizdomāties par kara neprātu. Filmā būs iekļautas daudz to cilvēku atmiņas, kuri ir pieredzējuši kara šausmas, viņu atmiņas ir visdzīvākās, patiesākās. Šobrīd tā ir mūsu sabiedrības vecākā paaudze un mēs uzskatām, ka mūsu pienākums ir iemūžināt viņu pieredzi, kamēr tas vēl ir iespējams, un nodot to jaunākajām paaudzēm, kuri nezina un, cerams, nekad neuzzinās, kas ir karš,” uzsver režisore.

Jura Pakalniņa dokumentālā filma “Bīstamie sakari. Krievijas maigā vara” (“Mistrus Media”) vēsta par Krievijas “maigās varas” izpausmēm vairākās neatkarīgās valstīs, uzdos jautājumus par to, kas tieši slēpjas zem Krievijas politikas instrumenta “maigā vara”, vai un kā šī “diplomātija” darbojas, kā arī meklēs atbildes, vai valstis, kurās Krievijas “maigā vara” tiek izmēģināta, veic kādus pasākumus, lai to novērstu. Filmā tiks iesaistīti trīs Baltijas valstu producenti un kopīgi tiks meklēta atbilde nopietnam ģeopolitiskam jautājumam, kas var izraisīt sekas ilgtermiņā.

Viktora Bukulta dokumentālā filma “Deju laikmets” (“Vides Filmu studija”) ir stāsts par Latvijā maz zināmo, Rietumvācijā dzīvojošo latviešu multimediju mākslinieku Induli Bilzēnu, kas kļuva par ideoloģisko skolotāju pasaules deju skatuves leģendai – DJ Westbam, un atstāja nepārprotamu ietekmi uz Eiropas agrīno deju mūzikas kultūru un sabiedrību 90. gados. Bilzēns arī Latvijā palīdzēja attīstīt un paplašināt jauno deju mūzikas kultūru, ieviesa vairākus Latvijas mūzikas videi būtiskus jauninājumus – ideju par jaunu privāto radiostaciju, eksperimentus dažādos medijos un mākslas nozarēs.

Konkursā iesniegtos projektus vērtēja NKC spēlfilmu eksperti Andis Mizišs un Edmunds Jansons, animācijas filmu eksperti Zane Balčus un Dzintars Krūmiņš, dokumentālo filmu eksperti Pēteris Krilovs un Anna Rozenvalde, kā arī NKC pārstāvis (visās ekspertu komisijās) Uldis Dimiševskis. Ar mērķi veicināt sabiedrības interešu ievērošanu šajā konkursā pilota projekta ietvaros ekspertu komisiju darbam tika piesaistīti arī kultūras un sabiedrisko organizāciju izvirzīti konsultatīvie pārstāvji, kas ekspertiem sniedza rekomendējošu ieteikumu, atbalsot publiskā finansējuma piešķiršanu tādiem projektiem, kas ir aktuāli un nozīmīgi dažādiem Latvijas filmu skatītājiem Latvijā. Projektu izvērtēšanā līdzdarbojās: Latvijas Universitātes Antropoloģijas studiju katedras docente Ieva Raubiško, žurnālists Olģerts Tipāns un kino blogere Paula Laurinoviča.

“Ceru, ka mūsu viedoklis filmu ekspertiem bija noderīgs. Mēs vērtējām gan projektu autoru sagatavoto informāciju, gan projektu publiskās prezentācijas, analizējām gan filmas aktualitāti, gan režisora un producenta gatavību ieceri īstenot. Gan mūs, gan ekspertus pārsteidza tas, ka lielās līnijās mūsu vērtējums sakrita, kas nozīmē vien to, ka profesionāļu un skatītāju vērtējums nebūt nepastāv nošķirtās dimensijās – mēs tomēr dzīvojam vienā valstī – tajā pašā vidē un apstākļos. Iepazīstoties ar lielo projektu skaitu, priecājos arī par to, ka tuvākajos gados Latvijas skatītājam būs pieejamas ļoti daudzveidīgas un interesantas filmas,” par savu pieredzi stāsta Oļģerts Tipāns.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+