Mobilā versija
+3.1°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
6. janvāris, 2012
Drukāt

Valsts eksistences pamats ir ticība tai
. Saruna ar Juri Kravali

Foto no Jura Kravaļa personīgā arhīvaFoto no Jura Kravaļa personīgā arhīva

Gada nogalē Latvija noslēdza starptautisko aizdevuma programmu. Kas Latviju sagaida nākotnē? Kādas bija galvenās kļūdas, kuras pieļāvām un no kurām būtu jāmācās, lai atkal nebūtu jāmeklē starptautisko aizdevēju palīdzība?

 

Uz sarunu aicināju Latvijas Bankas starptautisko attiecību un komunikācijas pārvaldes vadītāju, bijušo Starptautiskā valūtas fonda valdes vecāko padomnieku Juri Kravali.

 

– Pēdējo gadu laikā par starptautiskajiem aizdevējiem radīti dažādi mīti. Atgādiniet, lūdzu, kas ir Starptautiskais valūtas fonds, no kura aizņēmāmies naudu!

J. Kravalis: – Tā ir starptautiska finanšu institūcija, kas faktiski ir daļa no ANO sistēmas. SVF ir ar specifisku mandātu – tās pamatuzdevumi ir veicināt pasaules ekonomikas un finanšu sistēmas stabilitāti un laikus noteikt, kurās valstīs varētu rasties krīzes. To SVF veic ar valstu makroekonomiskās situācijas uzraudzību. Papildus SVF palīdz valstīm no krīzēm izkļūt, aizdodot līdzekļus par likmēm, kas ir zem tirgus līmeņa. Vēl SVF publikācijās un arī interneta mājaslapā ir pieejami uzticami ekonomiskie dati, kādus ekonomisti var ievākt par valstīm. Valūtas fonds veltī vislielāko kapacitāti tam, lai sniegtu vispilnīgāko ekonomisko informāciju par valstīm.

– Ar ko Starptautiskais valūtas fonds kā aizdevējs atšķiras no, teiksim, Pasaules bankas?

– Ir tāds jociņš par valūtas fondu, ka IMF (saīsinājums angļu valodā – International Monetary Fund) nozīmējot “It’s mostly fiscal” (tulk. – “Tas ir galvenokārt fiskāls, saistīts ar budžetu”). Tas tāpēc, ka fonds strādā ar valstu makroshēmām, kur vislielākais uzsvars ir uz finanšu stāvokli. Atšķirība starp SVF un Pasaules banku ir tāda, ka Pasaules banka pamatā ir projektu bāzēta institūcija. Tā dod finansējumu projektiem, piemēram, veselības sektora izpētei. SVF savukārt strādā sistēmiski ar makrodatiem – ievieš statistiku, metodoloģiju, novērtē riskus ekonomikā kopumā.

 

Aizdevumi no SVF tiek doti pret skaidriem nosacījumiem mainīt līdzšinējo ekonomisko politiku un uzlikt ekonomisko attīstību uz ilgtspējīgas attīstības ceļa. Tagad dažs saka: nevajadzēja iet pēc palīdzības pie Starptautiskā valūtas fonda, vajadzēja iet pie Ķīnas! Tad Latvija tiešām riskētu pazaudēt suverenitāti!

 

Kad Islande mēģināja prasīt aizdevumu Krievijai, tā sākumā solīja, ka iedos, tad atteica. Atlika vien atkal vērsties pie SVF. Kad Baltkrievija prasīja Krievijai, tai pateica: ejiet pēc aizdevuma uz Eirāzijas fondu, visu prasīto summu varētu iedot, kad SVF jums iedos trūkstošo aizdevuma daļu. Neviens cits bez SVF nespēj efektīvi veikt valstu ekonomisko politiku uzraudzību.

– Tātad citi varianti bez šī aizdevuma nebija.

– Ja sauc palīgā Starptautisko valūtas fondu, tad valstis bieži jau ir nospiestas uz ceļiem, jo valsts kase ir tukša vai ir daudz risku ekonomikas attīstībai un neviens cits vairs aizdot negrib. Šobrīd to mazāk piemin, bet 2008. gada beigās otra iespēja, kas atlika, ja neizdotos starptautiskā aizņemšanās, – samazināt budžeta deficītu līdz nullei vienā rāvienā. Ar visām no tā izrietošajām sekām. Problēmās nonākušajās valstīs diskusijās ar SVF parasti saka: “Mums nepatīk, ko saka SVF pārstāvji”, bet beigās paraksta tādu programmu, kāda bija sākumā. Latvijas gadījumā bija nedaudz citādi, un tas ir arī liels Latvijas Bankas prezidenta Ilmāra Rimšēviča un tālaika premjera Ivara Godmaņa nopelns. Pirmkārt, Latvijas Banka ar SVF bija daudz strādājusi un jau bija skaidrs, kā iziet no krīzes, un premjeram bija konkrēta rīcības programma. SVF kopā ar Eiropas Komisiju aprēķināja, kā piedāvātais scenārijs ietekmēs ekonomisko situāciju, un piekrita, ka šāds ceļš ir ejams.

Pēc būtības: kam tad bankas aizdod naudu? Tam, kam faktiski naudu nevajag! Tam, kas var pierādīt, ka viņam ir normāls segums. Tam, kas uz banku iet bez jebkādiem saviem ietaupījumiem, tam neviens nedod, jo viņam nav šī seguma. Ar valstīm ir tieši tas pats. Kad Starptautiskais valūtas fonds Latvijas Bankas rezervēs ieskaitīja aizdevuma līdzekļus, tad finanšu tirgi nomierinājās, pat neskatoties uz valdības plānu daļu no šīs aizdevuma naudas izmantot budžeta deficīta segšanai. Tas dod finanšu tirgiem pārliecību – ir nauda, ko valsts var lietot saistību izpildei.

– Latvija ir bijusi SVF biedre vēl pirms aizņēmuma.

– Latvija iestājās SVF 1992. gadā, un kā fonda dalībvalstij tai ir pieejama analīze par ekonomikas attīstību. Kā jau minēju iepriekš, fonda pamatuzdevumi ir vērsti arī uz krīzes aizkavēšanu un risināšanu. SVF kopš 2004. gada brīdināja, ka nevaram atļauties tādu ekonomisko politiku, bet tā laika valdības to ignorēja.

 

Tas bija līdzīgi, kā braucot ar automašīnu – ja kāds brauktu ar 150 kilometriem stundā vietā, kur drīkst braukt ar 50 kilometriem stundā. Algu pieaugums standartā pasaulē ir, teiksim, līdz 5% gadā, Latvijā sāka augt par 30% gadā! Cilvēki domāja, ka tā būs mūžīgi. Mēs nevarējām neiebraukt stabā ar šādu politiku!

 

Reiz tas ir noticis, tad SVF piedāvā krīzes risināšanas politiku. Valsts ir nokļuvusi tādā stāvoklī, ka aizņemties finanšu tirgū tā vairs pati nespēj – neviens negrib naudu aizdot par saprātīgiem procentiem.

– Kad tika nolemts samazināt algas valsts sektorā, tika skaidrots, ka tā tiks samazināta inflācija, lai ir mazākas algas arī privātajā sektorā un cilvēkiem ir mazāk naudas, ko tērēt. Tagad savukārt no atsevišķu personu puses izskan viedoklis, ka naudu nevajag tik daudz taupīt, bet vajag tērēt – lai algas iet apritē un sildās ekonomika. Kāda bija SVF pozīcija šajā jautājumā?

– Valūtas fondam nebija uzstādījuma, ka vajag samazināt algas. Ne jau tāpēc algas nogrieza, lai cilvēkiem būtu mazāk, ko tērēt, bet – lai varētu eksportēt un pelnīt. Lai mūsu darba, materiālu un citas izmaksas būtu tādas, ka varam konkurēt ar saviem produktiem ārzemēs. Neviens ļaunais Vašingtonā nesēž un priekā neberzē rokas, ka Latvijā mazākas algas. Pirmkārt, bija jālīdzsvaro algu līmenis publiskajā un privātajā sektorā. Publiskajā sektorā bija drusku par daudz, un, tā kā Latvija ir maza valsts, privātais sektors konkurē ar publisko.

Uzņēmējiem ir svarīgi, lai produktivitāte augtu straujāk nekā algas. Nespējot cīnīties ar to, ka viņiem nav darbinieku, algas paaugstināja, taču pieauga arī ražošanas izmaksas. Latvijas Kokrūpniecības federācijas izpilddirektors Kristaps Klauss Latvijas Bankas iepriekšējā konferencē drosmīgi pateica: neviena krīze nejaudās mūs nospiest uz ceļiem, kamēr mēs paši neadekvāti nesacelsim algas; krīze palīdzēja izmaksas veidot tādas, ka tagad tās ir konkurētspējīgas; mēs spējam elastīgi mainīt produktus un būt tirgos, konkurēt ar citiem.

Tas ir attīstības pamats! Vissvarīgākais, ka uzņēmēji kontrolē procesu, nevis viņus kāds kontrolē. Pieprasījuma kritums var būs tāds vai šāds, šo procesu apstādināt nevar, taču, tiklīdz algas pieaug par 30 procentiem gadā, tā vienā brīdī mēs vairs nevaram ne ar vienu konkurēt.

– Kā kopumā vērtējat aizdevuma programmu?

– Tā ir veiksme, ka mēs tik ātri tikām laukā no iepriekšējos gados sabriedinātajām problēmām. Arī bezdarbu tālāk deldēt var palīdzēt tikai tālāks investīciju pieaugums, kam nepieciešama tālāka budžeta disciplīna. Uz citu valstu fona Latvijas pārmērības, tērējot nenopelnītu naudu, nebija ilgi uzturamas. Tomēr kopējais dzīves līmenis arī patlaban pēc globāliem mērogiem nav zems. Mēs joprojām esam valstu sešdesmitniekā pēc labklājības līmeņa. Mēdz teikt: “Dzīvojam slikti”, bet, objektīvi skatoties, mēs atrodamies pie labklājības valstīm salīdzinājumā ar 187 SVF dalībvalstīm.

 

Ļoti būtiski, ka mēs esam spējuši finanšu tirgos atkal aizņemties un paši atkal spējam finansēt savas vajadzības – esam neatkarīgi no EK, SVF atbalsta šajā ziņā.

 

– Kā, jūsuprāt, Latvijai veiksies ar parāda atdošanu?

– Latvija ir izmantojusi vien 4,4 miljardus eiro – tātad nedaudz vairāk par pusi no aizrunātajiem 7,5 miljardiem. Tas nozīmē, ka esam aizņēmušies apmēram 1200% no mūsu kvotas SVF. Kad būsim atdevuši 200% no kvotas – tas plānots 2013. gadā –, atkal ieiesim normālā konsultāciju ciklā, bet pastarpām SVF turpinās mūs pastiprināti uzraudzīt. Ja valdība turpinās veidot saprātīgu politiku, tad valsts spēs aizņemties tirgos un pārfinansēt – pakāpeniski atdot krīzē uzaudzēto parādu.

– Kādi ir lielākie riski nākotnē?

– Cerams, ka mēs neejam deficīta palielināšanas virzienā. Valdībai pret to vajadzētu izturēties atbildīgi. Skaidrs, ka valstis nevar turpināt to politiku, kas bijusi pirms krīzes. Ik pa laikam publiski izskan: “Aizbrauks valūtas fonds, un nu mēs tūlīt tērēsim!” Piedodiet, tādā gadījumā suverenitātes atgūšana drīz beigsies un atkal kāds būs jāsauc palīgā.

– Runā, ka tagad jau sākusies otrā krīze.

– Otrā krīze ir parādu krīze Eiropā. Tā mūs kādā mērā arī ietekmēs. Tā ietekmēs mūsu uzņēmējus, kas eksportē un tādā veidā tiek pie ienākumiem.

– Ko mēs varam mācīties no piedzīvotās ekonomiskās krīzes?

– Svarīgi saprast, ka krīze ir normāla parādība kapitālismā.

– Cikliska.

– Jā. Krīzes būs arī turpmāk. Pastarpām, cerams, veidosim tādu politiku, ka spēsim ieviest eiro, ka investoriem, uzņēmējiem dabūsim stabilākus nosacījumus, kā iegūt kapitālu, lai viņi būtu spējīgi izrēķināt naudas plūsmu un samazināt riskus, tādā veidā radot darba vietas. Mēs taču gribam tirgoties ES ekonomiskajā telpā, tur eiro dod priekšrocības!

 

Vēl viens svarīgs aspekts: likumā ierakstīt, kas ir fiskālā disciplīna: kad iet labi, budžetā veido uzkrājumus, lai tad, kad iet slikti, būtu ko tērēt un tādējādi stimulēt ekonomiku. Tas būtu viens no būtiskajiem krīzes mantojumiem.

 

– Bijušais SVF Eiropas departamenta vadītājs Antonio Borgess kādā konferencē teica: “Finanšu sistēma visā pasaulē ir ļoti, ļoti atkarīga no uzticības – nav svarīgi, cik labas ir bankas un cik labi tās tiktu vadītas.”

– Tieši tā! Valsts eksistences pamatā ir ticība tai!

– Tātad finanšu sistēma ir atkarīga no spējas komunicēt ar sabiedrību, pārliecināt.

– Viennozīmīgi. Vēstījums ir svarīgs. Bet ir vēl kas. Kāds zaudē uzticību, ja sliktu produktu mēģina pārdot kā labu. Kāpēc Itālijai sākās problēmas? Itālijas iedzīvotāji ir dzīvojuši uz kredīta – dzīvo šodien, maksā rīt. Un tas “rīt” nu ir pienācis: parādu līmeņi ir milzīgi, bet nav bijis plāna, kā tos samazināt. Viņiem ir sabiedrībai un finanšu tirgiem jāizstāsta, kā atgriezties pie normāliem līmeņiem.

Investorus interesē ilgtermiņa tendences. Jo augstāks valsts un iedzīvotāju parādu līmenis, jo investori var labāk nopelnīt, taču viņi nav ieinteresēti investēt, ja risks ir pārāk liels.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+