Mobilā versija
+6.1°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
14. maijs, 2012
Drukāt

Valsts iestādes nemaksā par mūzikas klausīšanos darba vietās

radio_aparats

Kamēr uzņēmējiem ir jāmaksā par mūzikas klausīšanos darba vietās, valsts iestādes to var nedarīt, pirmdien raksta laikraksts “Dienas Bizness”  (DB).

“Jautājums par nepieciešamību valsts iestādēm iegādāties atļauju publiskā izpildījuma veikšanai ir pakārtots jautājumam par publiskā izpildījuma jēdziena izpratni,” DB skaidroja Kultūras ministrijas (KM) Juridiskās nodaļas juriskonsults autortiesību jautājumos Rihards Gulbis. Ministrija 15.maijā ir sasaukusi Autortiesību likuma izvērtēšanai un nepieciešamo grozījumu izstrādei izveidotās darba grupas sanāksmi, kurā paredzēts izskatīt šo un citus jautājumus. Šo tikšanos gaida arī Valsts ieņēmumu dienests (VID), lai noskaidrotu, vai arī tam būtu nepieciešams iegādāties šādas licences. Šobrīd VID atzīst, ka tā darbinieki klausās mūziku. Iepriekš Latvijas Izpildītāju un producentu apvienības (LaIPA) pārstāvji norādīja, ka nākotnē ir paredzēts pievērsties arī jautājumam par mūzikas klausīšanos valsts iestādēs, bet šobrīd ir jāsakārto transporta un viesnīcu joma. DB atzīmē, ka līdz aprīļa beigām saskaņā ar LaIPA datiem ir iegādātas aptuveni 400 licences taksometriem un mikroautubusiem. Šobrīd aktīvas diskusijas notiek arī par radio atskaņošanu sabiedriskajā transportā, kā arī par to, kāda atlīdzība būtu jāmaksā par tiem sabiedriskā transporta līdzekļiem, kuros vadītājs sēž kabīnē.

Eiropas Savienības un pasaules normas liecina, ka ir jābūt vienādai attieksmei starp valsts un privāto sektoru, uzskata uzņēmuma “Lursoft” pārstāvis Ainars Brūvelis. Latvijā attieksmes dažādība starp privāto un valsts sektoru ir novērojamas vairākas jomās, piemēram, par dienesta auto nodokli, kad privātajam sektoram ir jāpierāda, ka spēkrati netiek izmantoti privātajām vajadzībām, kamēr valsts sektorā šādas atskaites nav jāsniedz. Lai gan bieži vien uzņēmējs nestrādā tikai valstī formētās darba stundas, bet reizēm pat 24 stundas diennaktī, piebilda Brūvelis. Šādi gadījumi ir arī nekustamā īpašuma jomā, kad, piemēram, telpas valsts institūcijām tiek izīrētas par vienu cenu, bet privātajam biznesam par daudzkārt augstāku samaksu. Šādiem gadījumiem nevajadzētu būt, jo ilgtermiņā tie kropļo tirgu un tos var uzskatīt par lobēšanas mehānismiem, lai ierēdņi pieņemtu labvēlīgākus lēmumus, atzīmēja Brūvelis. Vienlaikus viņš uzskata, ka par mūzikas klausīšanos nebūtu jāmaksā ne valsts, ne privātajā sektorā, jo Eiropā ir noteikts, ka par vienu preci nevar pieprasīt dubultu samaksu. Ja raidorganizācija jau ir samaksājusi Autortiesību un komunicēšanās konsultāciju aģentūrai/ Latvijas Autoru apvienībai (AKKA/LAA) un LaIPA autoratlīdzību, ņemot vērā raidorganizācijas auditoriju, tad kāpēc šai auditorijai, kas sēž birojos un brauc transportā, būtu vēlreiz jāmaksā autoratlīdzība, neizpratnē ir Brūvelis.

Pēc viņa domām, tā ir ne tikai dubultā morāle, bet tā ir prettiesiska prakse, jo tiek prasīts maksāt dubultā, par ko vienreiz jau ir samaksāts. Turklāt tādējādi tiek radīti apstākļi, kas lobē ierēdņus, ja tiem šādas licences nav jāiegādājas.

Tīri matemātiski tie ir divi maksājumi, tomēr pēc būtības tie ir divi pavisam atšķirīgi maksājumi, jo raidorganizācijas maksā par raidīšanas tiesībām, savukārt pārējie, kas pērk licences, maksā par publisko atskaņošanu, DB iebilda jurists Andris Tauriņš.

Likumā nav paredzēts izņēmuma gadījums attiecībā uz autortiesību un blakustiesību objektu izmantošanu – konkrēti, mūzikas atskaņošanu un klausīšanos – valsts un pašvaldību iestādēs, tādēļ šīs iestādes ir pakļautas tieši tādiem pašiem noteikumiem, kādi attiecas uz jebkuru citu fizisku vai juridisku personu. Turklāt, objektīvi nav saskatāma nepieciešamība likumā paredzēt šādu izņēmumu, jo mūzikas atskaņošana un klausīšanās valsts un pašvaldību iestādēs diez vai būtu saistāma ar tiešu un nepastarpinātu tām uzdoto funkciju un uzdevumu pildīšanu sabiedrības labā, DB vērtējumu sniedza zvērināts advokāts Andis Pauniņš.

“Licences iegādājos, jo salonā nevarētu iedomāties darbu bez mūzikas, DB apliecināja salona “Mademoiselle” īpašniece Evija Kerija Fārenhorste. Viņa tikai neizprot, kāpēc Latvijā divu organizāciju vietā nevarētu būt viena. Tāpat viņai gribētos lielāku skaidrību par to, kā līdzekļi pēc tam tiek izmaksāti autoriem. “Man nav nekas pretī par šāda veida maksājumiem, ja tie aiziet pareizajās rokās,” sacīja uzņēmēja, vienlaikus norādot – lai gan maksājumi nav pārāk lieli, tomēr beigās arī tie sakrājas. Savukārt uz jautājumu, vai viņa uzskata, ka ir godīgi, ka privātajā jomā ir jāiegādājas šādas licences, kamēr valsts sektorā – nav, viņa atzīmē, – tas ir koks ar diviem galiem. Tāpat tas teorētiski nozīmētu to, ka licences atmaksātu nodokļa maksātāji.

“Jebkurai juridiskai personai vai privātpersonai ir pienākums izņemt licenci, ja saskaņā ar Autortiesību likumu šāda darbība atbilst «publiskā izpildījuma» definīcijai. Publiskais izpildījums Autortiesību likuma izpratnē ir darba vai cita ar šo likumu aizsargāta objekta priekšnesums, atskaņojums vai kā citādi tieši vai ar jebkuras tehniskas ierīces palīdzību vai procesa starpniecību veikts izmantojums ārpus ierastā ģimenes loka,» DB šo jautājumu skaidroja AKKA/LAA Sabiedrisko attiecību speciālists Reinis Briģis. Plašāku komentāru biedrība šobrīd nesniedza.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+