Kā jūtas audžuģimenes Latvijā? 2
Šodien bija paredzēts prezentēt Labklājības ministrijas (LM) un Sociālo pakalpojumu aģentūras pētījumu par Latvijas audžuģimeņu atbalsta sistēmu, audžuģimeņu skaita veicināšanu un vardarbības risku mazināšanu audžuģimenēs. Prezentācija gan nenotiks. Tā pārcelta uz vēlāku laiku, LM neatklājot iemeslus, kāpēc tā noticis. Kamēr pētījuma rezultāti vēl jāpagaida, par šiem jautājumiem iztaujāju pašas audžuģimenes.
Marija Pupiņa, Daugavpils novads, pieci audžubērni: “Jābūt sociālajām garantijām. Tāpat arī maksai par bērniem jābūt lielākai, jo audžuģimenes valstij ir daudz izdevīgākas nekā bērnu nami. Mēs strādājam 24 stundas dienā, esam mammas, nodrošinām ģimenisko vidi. Jābūt pieejamam arī speciālistu, tostarp psihologu un psihoterapeitu atbalstam – ir jāpalīdz ne tikai audžuvecākiem, bet arī pašiem bērniem, lai viņi atveseļotos un ieietu dzīvē. Būtu labi, ja būtu arī atbalsta centri ar sociālo darbinieku, kas strādā tieši ar audžuģimenēm. Man un bērniem ir iespēja saņemt gan psihologa, gan psihoterapeita palīdzību, palīdz arī pašvaldības un sociālie dienesti. Tomēr katrai ģimenei atbalsts ir individuāls – citās pašvaldībās var nebūt pieejams tas, kas ir man. Kopumā gan sniegtais atbalsts ir pieņemamā līmenī. Cilvēki būtu gatavi ņemt bērnus, bet parasti prasa – kas man par to būs? Ja ejam darba attiecībās, parasti pēc tam saņemam pensiju, bet te ir jautājums, vai tāda vispār būs, vai būs nākotne? Tas daudzus cilvēkus attur no izvēles veidot audžuģimeni.”
Inese Kaļva, Krimulda, trīs audžubērni: “Valsts man maksā 113 eiro – tā ir darba alga. Vienalga, cik bērnu esmu pieņēmusi – vienu vai sešus – summa nemainās. Papildus vēl pašvaldības par katru bērnu maksā uzturnaudu. Saulkrastu pašvaldība maksā 140 eiro, Krimuldas – 180 eiro, Baldones – 270 eiro. Starpība ir liela, bet par šo naudu iztikt nevar. Tas ir daudz par maz, jo bērni jālaiž gan pulciņos, gan jādod nauda ēšanai, gan jāapģērbj. Man liekas absurdas runas, kurās dzird sakām – viņi iedzīvojas uz audžubērnu rēķina! Ja paskaitām summu, ko iegūstam, un summu, ko iztērējam, – mēs tikai ieguldām. Uzskatu, ka par audžubērnu man būtu jāsaņem normāla alga – kaut vai minimālā. Ilgus gadus runā, ka vajadzētu profesionālas audžuģimenes, ka vajadzētu maksāt normālu samaksu, bet es jau vairs nekam neticu. Mums bērnu ir žēl, un valsts mūsu entuziasmu izmanto.”
Inese Meirāne, Rīga, viens audžubērns: “Pabalsti, kas tiek piešķirti bērniem, ir pieņemami. Tie ir domāti bērniem, un viņiem tas arī aiziet, bet man kā audžuģimenei, atalgojums ir ļoti niecīgs. Esmu audzinājusi zīdaiņus, bērnus ar veselības problēmām, ar invaliditāti. Tas ir diennakts darbs, un, tā kā to mēģina kvalificēt kā darbu, tad var teikt, ka samaksa ir ļoti maza. Tāpat gribētos, lai manu viedokli speciālisti vairāk ņemtu vērā, gribētos, lai mainās attieksme. Problēmas ir ar transportu, jo audžuģimenēm piedāvā apmeklēt dažādus pasākumus, bet ar maziem bērniem ir grūti nokļūt līdz tiem. Uzskatu, ka būtu svarīgi audžuģimenēm piešķirt arī atlaides, tostarp sabiedriskajā transportā. Zinu, ka daudzi cilvēki neņem audžubērnus, jo nav sociālo garantiju.”
Margita Grulle, Liepāja, divi audžubērni: “Mums pieejamas atbalsta grupas, psihologu konsultācijas un arī attiecīgi uzturlīdzekļi, bet ar to bieži vien nepietiek. Ja bērns ilgstoši cietis, tad ar tiem desmit psihologa apmeklējumiem nepietiek. Cik gadus cietis – tik gadiem jābūt rehabilitācijai. Pagaidām pakalpojumi nāk no pašvaldību sociālajiem dienestiem, bet iespējām būtu jābūt plašākām un mērķētākām. Sapņoju arī par sociālajām garantijām, lielāku atlīdzību un šā darba iekļaušanu darba stāžā. Šīs ir nenormētas darba stundas un liela atbildība. Ne jau es viena gribu glābt pasauli, bet tai jābūt valstiskai prioritātei, lai uzlabotu sabiedrības nākotnes perspektīvu. Ļoti daudzi kļūtu par audžuģimenēm, bet bieži vien to neļauj dzīvojamā platība – varbūt var padomāt par dzīvokļu piešķiršanu? Noteikti nepieciešami arī atbalsta centri, kur būtu iespējams bērnu rehabilitēt. Pašlaik daudz palīdz pašvaldības, bet vairāk būtu jāiesaistās valstij.”
Uzziņa
* Ģimeniska aprūpe joprojām nav pieejama 1800 Latvijas bērniem, 1400 bērni savu ikdienu pavada bērnu namos.
* Kopumā Latvijā ir 216 audžuģimenes, kuras apgādībā pieņēmušas 356 bērnus.
Avots: Latvijas Audžuģimeņu biedrība
