Mobilā versija
Brīdinājums -0.8°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
5. marts, 2015
Drukāt

Uldis Šmits: Vārds “Katiņa” ­šodien simbolizē ne tikai noziegumu, bet arī tā ­noklusēšanu (13)

Foto - AFP/LETAFoto - AFP/LETA

Pirms septiņdesmit pieciem gadiem 5. martā Vissavienības kompartijas CK politbirojs apstiprināja lēmumu par vairāk nekā divsimt tūkstošu sagūstīto poļu apšaušanu. Tas bija pamats PSRS varas izdarītajam noziegumam, ko mēdz apzīmēt ar vienu vārdu – Katiņa. Bet šodien tas simbolizē arī daudz ko citu.

Piemēram, Rietumu valdošo aprindu klusēšanu vai varbūt, kā pie mums saka, “pragmatismu”. Tomēr galvenokārt Katiņa saistās ar meliem kā valsts politikas izpausmi. Padomju Savienība uzskatīja, ka ir ļoti svarīgi slēpt patiesību, uzveļot atbildību par šo traģēdiju nacistiskajai Vācijai. Tam ir vairāki iemesli, arī fakts, ka noziegums tika pastrādāts laikā, kas pats par sevi bija nosedzams ar sevišķi biezu melu slāni. Šajā periodā, kas ilga no Molotova–Ribentropa pakta noslēgšanas līdz Vērmahta iebrukumam Padomju Savienībā, nacistiskā Vācija un PSRS oficiāli skaitījās, mūsdienu politiskajos terminos izsakoties, “stratēģiskās sadarbības partneri”. Viens no šīs sadarbības prioritārajiem virzieniem bija Hitlera un Staļina tobrīd brālīgi sadalītās Polijas patriotu iznīcināšana. Protams, salīdzinājumā ar nogalināto un lēģeros mirušo kopējo daudzumu, kas rēķināms miljonos, čekistu nošautie pārdesmit tūkstoši poļu virsnieku bija tikai piliens asiņu jūrā, taču šī masu nozieguma īsto apstākļu atsegšana vairāk izgaismotu arī staļiniskā režīma politiku Otrā pasaules kara sākumā. Tas pat draudētu sašķobīt melīgo padomju vēstures konstrukciju, pēc kuras PSRS karš sākās 1941. gadā, nevis 1939. gadā, kad PSRS dzīvoja “mierā”, nosodīdama “kara kurinātājus” un izraisītājus jeb – atbilstoši toreizējai staļiniskajai versijai – angļu un franču imperiālistus. Tikmēr “mierīgā” PSRS krietni paplašinājās uz visu kaimiņu rēķina, jo tur pēkšņi daudzviet izveidojās “tautas vara”, kas ar skubu lūdza inkorporēt savas valstis vai teritorijas PSRS. Šajos “miera” gados tomēr bija arī kaujās kritušie – galvenokārt Somijā, kas atteicās no “laimes” kļūt par padomju republiku.

Maskava pievērsās faktu falsifikācijai visā nopietnībā, iesaistot šajā darbā arī t. s. Burdenko komisiju, kas “zinātniski pierādīja” vāciešu vainu. Vajadzēja gaidīt līdz 1990. gadam, kad Gorbačovs nenoliedza NKVD noziegumu, un līdz 1991. gadam, kad Krievija sāka izmeklēšanu, ko 2004. gadā, respektīvi, agrīnajā Putina ērā, izbeidza, liedzot Polijas pusei pieeju izmeklēšanas materiāliem. Turpinājums tam bija vēsturiskā prāva Eiropas Cilvēktiesību tiesā “Janovičs un citi pret Krieviju”, respektīvi, Katiņas upuru radinieku prasība, pēc kuras ECT 2012. gadā atzina šo noziegumu par kara noziegumu, bet neatrada juridisku pamatojumu, lai liktu izmeklēšanu atsākt. Varšavā spriedumu uzņēma ar dalītām jūtām, taču nenoliedzami, ka poļi ir vairāk ieguvēji nekā zaudētāji.

Pirms dažiem gadiem Okupācijas muzejā disputā ar zīmīgu nosaukumu “Traģiskā vēsture. Litene un Katiņa – kopīgais un atšķirīgais” Krievijas vēsturnieks Boriss Sokolovs izteicās, ka Maskava, protams, vairs nespēj noliegt NKVD lomu Katiņas traģēdijā, bet neko arī īpaši neiebilst pret vecā padomju stāsta izplatīšanu. Tomēr šodien Krievijā par dominējošo droši vien ir uzskatāms jau cits stāsts – ja reiz poļus apšāva, tad tā arī vajadzēja lielvalsts interesēs. Līdzīgi kā vajadzēja Litenes operāciju. Sokolovs vairākās savās publikācijās turklāt norāda uz staļiniskās propagandas paņēmienu atgriešanos Putina varas mūsdienīgā izpildījumā. Taču, kā redzams, Kremlī ir atgriezusies arī totalitārā domāšana un tai raksturīgās metodes, kā neiztrūkstoša un varbūt pati galvenā iezīme ir meli. Tie sasniedz mērķi tad, ja nesastop savā ceļā politisku gribu panākt patiesību.

Pievienot komentāru

Komentāri (13)

  1. Versijas var būt ikvienam, kas apzinās, kā “īstie” poļu virsnieki tūkstošiem nokļuva gūstā. Ne bez pamata jau Polijā uzņēma tādus seriālus kā “Likme augstāka par dzīvību” – nevis kladzināja par kādu “lūzeru” un/vai “bāreņu” tautas likteni.
    Starp citu, propagandistu kungi, noder atcerēties 1919.g. 6.marta notikumus pie “Airītēm” – , kurš tur ko šāva.

  2. Krievija jau nenoklusē. Vispirms, aktīvi centās pierādīt, ka tas ir vāciešu roku darbs. Tagad radusies versija, ka tur nogalinātas tikai tās poļu vienības, kas aktīvi sadarbojušās ar vāciešiem. Īstie poļu oficieri un patrioti esot nosūtīti dziļāk Krievijā, kur pēc tam stājušies Polijas Tautas armijas rindās. Skatiet seriālu “Četri tankisti un suns”.

  3. PSRS jāpārdēvē par Čingishana jūdeju, proti, valsts galva ar tatāru – mongoļu filozofiju un asinskāra ebreju svīta.

    • Ko gudrot jaunus nosaukumus?! Krieviju līdz Romanoviem un vēlāk visi sauca par Maskaviju vai Tartariju. Kad tā piesavinājās Kijevas Krievzemes nosaukumu un vēsturi, tad arī parādījās nosaukums “Rossija”.

  4. Šodien nozieguma noklusēšanu daudz vairāk simbolizē vārdi “Smoļenskas aviokatastrofa”.

  5. Esmu pārskatījis nedaudz to laiku padomju savienības politbiroju sēžu pierakstus grāmatās . Iespējams , ka Latvijas valsts bibliotēkā ir eksemplāri . Nevarēšu uzskaitīt cilvēku uzvārdus , kuru referāti bija ievēsturoti , bet parasti rakstīts bija , kāds uzvārds , teiksim Vorošilovs un amats . Pirmie vārdi , kā vienmēr , slava vadonim un partijai . Pēc tam katra runātaja ievads par kopējo labklājības rādītāju izaugsmi un pēc tam pievērsās tēmai , ko katrs runātājs izcēla sevišķi . Lamāja Somu baltgvardus un Poļu mietpilsoniskos panus . Pieminēja arī krievu baltgvardus , kurus Polijas valdība bija labvēlīgi izmitinājusi savās mājās . Es neatceros tieši detaļas , bet tajā pašā laikā visi politbiroja locekļi izcēla sadraudzību ar Vāciju .
    Visu mūžu nostrādāju pa dzīvokļiem un bieži nācās parunāties ar interesantiem cilvēkiem . 1974 . gadā kāda pavecāka gada gājuma krievu sieviete izstāstīja stāstu .
    Dzīvojusi Latvijā un tad , kad Latvija atdalījās no Krievijas , bija aprecējusies ar vietējo Latgales krievu . Vīram ir bijis brālis , kurš karojis Krievijā pret baltgvardiem . Kad Latvija norobežojās ar robežu un izdeva pases , vīrs dokumentos neminēja , ka viņam brālis ir Padomju Krievijā . Tā arī dzīvojuši mierā , katrs savā pusē . Nav sarakstījušies , jo negribēja izdarīt kādu sliktumu . Pienāca 1940 gada jūnijs un katru dienu un nakti no Krievijas robežas bija dzirdama armijas tehnikas rūkoņa , komandu izsaucieni . Kādu rītu pamodušies no rīboņas un izgājusi skatīties , kas notiek un ieraudzījuši pa ceļu braucam sarkanās armijas kolonnu . Karavīri gāja kājām , virsnieki uz zirgiem , vai ar automašīnām . Viena automašīna apstājusies un no tās izkāpušais virsnieks skaļi devis komandu kolonnai gaidīt , kamēr viņš uzzinās , vai pareizi virzoties . Nācis viņu virzienā viens pats , bet tāda sajūta , ka zinājis uz kurieni iet . Pienākot pie viņas un vīra , virsnieks runājis skaļi un jautājis , vai viņi saprotot krievu valodu . Atbildējusi , ka jā un iegājuši mājā . Jau iekšienē abi apskāvušies un tūlīt bija spiesti atkal izlikties sveši . Satikās abi brāļi , kuri bija 20 gadus sķirti . Ejot ārā brālis virsnieks paspējis tikai pateikt – Brāl , mēs pie Latvijas robežas divas nedēļas gaidījām pavēli Ieiet Latvijā . Kājas visiem Trīcēja . Domājām , ka būs otra Somija . Ātri atvadījās un tā arī vairs nesatikās . Sievietes vīrs esot mobilizēts padomju armijā un no kara atgriezies dzīvs .
    _____________________________________________________________

    Lai arī mēs visi zinājām patiesību , tomēr šīs mazais stāsts bija pat vairāk , kā Molotova – Rībentropa pakts , jo teikums ; Kājas trīcēja , domājam , ka būs otra Somija un pateikts 1974 . no krievu cilvēka stāstījuma , bija man patiesāks apliecinājums to laiku notikumu būtībai . 🙂

    • 15.maijā dzima gļēvlatvija Atbildēt

      “Paldies” K.Ulmanim, ka Latvija nekļuva par otru Somiju un latvieši 1940.gadā neizrādot pilnīgi nekādu pretestību labprātīgi atdevās boļševikiem.

      • Šodien vajag daudz “zinātniski pētniecisku” vēstures darbu lai attaisnotu Ulmaņa rīcību! Kaut gan būtība no tā nemainās – tā ir bijusi okupācija. Vienīgais citām tautām, citās zemēs, patīk redzēt, kā citi mirst cīņā par neatkarību. Tajā laikā lielie aplēš: kas viņiem ir izdevīgāks, izlikties ka nekas nav noticis, vai tēlot ģeniālus politiķus.

        • ”Šodien vajag daudz “zinātniski pētniecisku” vēstures darbu lai attaisnotu Ulmaņa rīcību!”
          Bet varbūt nevajaga – paņem kalendaru un paskaties 1940. gadu vasarā – vācieši ieiet Parīzē, SA jau Lietuvā ( Latvijas aizsardzības nenosedzamā pavēdere), iepsējamie sabiedrotie briti pie Dinkerkas, par zviedriem vispār nav sarunu un vēl jau Ribentropa- Molotova pakts un Vācija ir PSRS sabiedrotā…
          Šodien ir cita aina ASV ir NATO un arī Latvijā. Vācieši neko nedarīs un zviedri jau kapitulēja, kad Krievija pieprasīja tiem nenolaisties mācībās Igaunijā.

          • Viensētnieks

            Tāpēc jāpaļaujas pirmkārt uz sevi un otrkārt pašiem latviešiem jāaizstāv savu zemi. Vienmēr jāņem vērā sliktākais variants, ka mēs varam palikt vieni un mums citi neies palīgā. 1940.gadā mums nespēja palīgā steigt ne poļi, ne somi, ne Apvienotā karaliste, ne Francija, bet vai tāpēc bez neviena šāviena un bez simboliskas 3 dienu pretestības vajadzēja brīvprātīgi ļauties okupācijai? Ulmanis nebija tālredzīgs un nebija vieds cilvēks, bet goda doktora grādu uzdeva par tādu it kā būtu beidzis kādu augstskolu (patiesībā nevienu augstskolu šis nebija beidzis un uz pārējo tā laika politiķu fona bija ar sliktu izglītību).

          • Diemzel Ulmanis

            ar savu apversumu kluva akls nogarsojot varas narkotiku un ta atdeva savu valsti Padomijas tumsonibai bez mazaka iebilduma.

    • Nav bijusi glevi. Tas bija Diktators Ulmanis kuram pietruka drossirdiba un uzvela kaunu par visu tautu to atdodams Stalina barbariem.

      • Tieši tā – diktators Ulmanis apkaunoja visu latviešu tautu! Bet latvieši ir drosmīgi un nav gļēvuļi – un to pierāda nacionālo partizānu kaujas līdz 1956.gadam pret krievu okupantiem. Un 21.gs. latvieši savu zemi krievam neatdos.

Draugiem Facebook Twitter Google+