Valsts nauda līdz jaunajiem rakstniekiem gandrīz nenonāk 0
“Latvijas Avīze” turpina diskusiju par rakstniecības, grāmatniecības un oriģinālliteratūras situāciju un nākotni Latvijā (Māras Svīres, Dagnijas Dreikas, Jāņa Vādona, Leldes Stumbres, Arvīda D. Deģa un Lijas Brīdakas rakstus sk. “LA” 22. un 29. maijā, 5., 13., 18. un 26. jūnijā). Vienlaikus arī sākam domu apmaiņu par šobrīd aktuālajiem Valsts kultūrkapitāla fonda darbības jautājumiem un problēmām ar fonda kritērijiem līdzekļu piešķiršanā.
Šoreiz publicējam rakstnieka, “Lauku Avīzes” apgādā šogad iznākušā romāna “Verķu māte” autora Jāņa Valka viedokli.
Bez atbalsta? Par savu naudu?
Pēdējā laikā arī es esmu sācis mērķtiecīgus centienus iegūt Kultūrkapitāla fonda radošo stipendiju romāna uzrakstīšanai, tādēļ valsts atvēlēto ierobežoto līdzekļu sarežģītais sadalījums skar arī mani. Pareizāk sakot, patiesībā jau neskar nemaz – jo kā jaunais autors nesekmīgi startēju konkursā jau trešo reizi. Šeit veidojas kārtējais apburtais loks – mani neatbalsta, jo neesmu publicējies pietiekami daudz, bet publicēties nevaru tieši tāpēc, ka nav atbalsta. Var jau būt, ka mans projekts nav gana labs valsts naudai un fonda turētājiem, bet tā gan vēl neviens nav teicis. “Nepārliecina rezultāti” – viņi saka, lai ko tas arī nozīmētu.
Nu ko, tātad jāraksta bez atbalsta. Tas gan iet daudz lēnāk, jo jāpelna līdzekļi izdzīvošanai, bet rakstīšanai paliek visai maz laika. Tāpēc arī šāds atbalsts radošo stipendiju veidā ir nepieciešams, lai pilnvērtīgi varētu pievērsties darbam un sistemātiski strādāt, nevis veltīt rakstīšanai tikai ikdienai un ģimenei atrautas laika druskas.
Savukārt nākamais posms – publicēšanās – par saviem līdzekļiem gan vairs nav iespējams. Vismaz lielākajai daļai rakstnieku nav tādas naudas, ko ieguldīt izdevniecību atbalstīšanā, šeit arī būtu īstais brīdis valstij parādīt savu labo gribu latviešu literatūras attīstības veicināšanā un piešķirt atbalstu.
Atbalsts jau it kā tiek piešķirts arī pašlaik, bet, redzot atvēlētās summas un saskaitot saņēmējus, tas šķiet ļoti simboliski, tīri tāda atrakstīšanās un ķeksītis, lai nevarētu pārmest, ka netiek darīts nekas.
Runājot par tiem dažiem finansējuma palielināšanas variantiem, kas ir izskanējuši, teiksim, pieminētais akcīzes nodoklis no azartspēlēm un tā daļas nodošana rakstošajiem un ne tikai rakstošajiem, kultūras nozarei vispār. Es teikšu – protams, tas ir ļoti nepieciešami. Ja tā ir bijis agrāk, tad kāpēc to neatjaunot, arī priekšlikums par samazināto PVN procentu likmi latviešu autoru grāmatām ir vērā ņemams un ļoti pievilcīgs. Uz samazinājuma rēķina gan nevajadzētu celt cenas ārzemju literatūras tulkojumiem, tie jau tāpat ir pietiekami dārgi.
“Savējie” un pārējie autori
Ko darīt vairākumam rakstnieku, kas paliek aiz KKF stipendiju saraksta robežām? Vēl jau ir tie daži konkursi, kuros valsts patukšais maciņš tik skaļi negrab. Tikai problēma tāda, ka šādu konkursu ir gauži maz, turklāt izrādās, ka jābūt gauži uzmanīgam, lai, piedaloties vienos, neaizkaitinātu citu rīkotājus.
Regulārie nevalstiskie konkursi, cik zinu, ir tikai divi – jau vairāk nekā desmit gadus notiekošais “Lata romānu” konkurss un “Zvaigznes ABC” bērnu un jauniešu literatūras konkurss. Gerkena konkurss kādu laiku nenotika, tad pirms gada atgriezās, bet, vai turpināsies, to droši vien zina tikai Gerkens pats. Šad tad jau parādās arī pa kādam citam konkursam, bet tie diemžēl parasti otro reizi nenotiek – pazūd, atstājot vien kādu izdevumu, un dažbrīd šķiet, ka šie vienas reizes konkursi tiek rīkoti, lai, slēpjoties aiz konkursa nosaukuma, iedotu godalgas “savējiem” autoriem un neliktos ne zinis par citiem.
Vienlīdzīgāku sadalījumu!
Šobrīd liekas, ka visi atvēlētie līdzekļi aiziet “nopietnās” literatūras un dzejas finansēšanai, bet maz kas paliek tam, ko lasītu vidusmēra lasītājs ikdienā, jo dzeja lasās pārāk ātri, bet akadēmiskā literatūra pēc vakariņām un pirms gulētiešanas nelasās vispār, ja arī interesē. Protams, ir vajadzīgi padziļināti vēstures notikumu pētījumi, dzejas krājumi, akadēmiskā literatūra un Balkānu valstu dzejas tulkojumi, bet man šķiet, ka tiek aizmirsts ierindas lasītājs. Ierindas lasītāju vēlmes un vajadzības – piedzīvojumu romāni, satīriski sadzīviskas drāmas un tas, ko lasītājs, neatradis latviešu autoru garadarbos, meklē ārzemju literatūras plauktos.
Šeit gan pašiem rakstniekiem jāsasparojas un šādi darbi jārada, bet tā nebūtu problēma, rakstnieki ir, un ideju ir vēl vairāk. Viss atkal atduras pret jau krietni apmuļļāto problēmu – finansējumu.
Papētot KKF projektu konkursa rezultātus, redzams, ka radošo stipendiju darbu uzrakstīšanai nav ne puse, bet no piešķirtajām radošajām stipendijām dominējošais vairākums ir akadēmiskā literatūra, dzejas krājumi, biogrāfijas, vēsturiski pētījumi un tamlīdzīgi – vidusmēra lasītāja ikvakara lasāmviela gandrīz vai neparādās. Un tas, kas parādās, pārsvarā ir piemērots tikai vienai lasītāju kategorijai, nu labi – divām.
Ar eksistenciālām latvju sievietes dvēseles izdzīvošanas grūtībām mežonīgajos Kurzemes vai kādos citos pakalnos varam iepazīties gan te, gan tur, gan dzejā, gan prozā, gan periodikā, gan grāmatās, bet kur tad paliek, teiksim, zinātniskā fantastika? Varbūt tieši tāpēc jaunā paaudze lēnām attālinās no regulāras lasīšanas.
Vai nevajadzētu KKF kultūras konkursu literatūrā sadalīt nedaudz sīkāk pa nozarēm? Piemēram, atsevišķi nodalīt – dzejas tulkošana, dzejas rakstīšana, akadēmiskās literatūras rakstīšana, prozas rakstīšana, ar literatūru saistītie pasākumi, bet izdevējdarbības atbalstu ielikt atsevišķā sadaļā, kuru tāpat varētu un vajadzētu dalīt pa nozarēm. Man šķiet, ka tad atbalstīto projektu daudzums būtu vienlīdzīgāks. Protams, tas būtu iespējams, ja valsts palielinātu KKF budžetu vai arī pats fonds vienlīdzīgāk sadalītu savus līdzekļus.
Caur ērkšķiem uz ērkšķiem
Ja jau nopelniem bagātie rakstnieki teic, ka valsts atvēl pārāk maz finansējuma rakstniecības nozarei, tad es kā autors, kurš tikai nesen ir sācis savas literārās gaitas ārpus personiskā datora un tuvāko draugu loka, varu teikt, ka valsts nauda līdz jaunajiem nenonāk nemaz vai gandrīz nemaz.
Taču ir jaunā rakstnieku paaudze, bez tās neiztikt, un ar to jārēķinās. Nezinu, kā bija agrākos laikos ar izsišanos, bet šobrīd tas ir grūti. Grūtībām jābūt, to nenoliedzu, bet ne jau kā pret sienu – bez īpašām cerībām tikt ārā no sava mājas datora un draugu loka. Tie daži literatūras izdevumi, kas pagaidām vēl vai arī nu jau pastāv, ir ar publicējamo materiālu nodrošināti labam laiciņam un drīzāk ņems pretī to, ko piedāvās kāds vecmeistars, nevis jaunais censonis.
Izdevniecībās jaunie var mēģināt tikt iekšā visdrīzāk tikai ar reto un ne katras izdevniecības rīkoto konkursu palīdzību, bet pārējā laikā jaunie var tikai rīkot saviesīgus vakarus ar draugiem un paziņām, lasot savus garadarbus, dumpīgi, bet paklusām klaigājot par revolūciju un dzerot vīnu.
Bohēma? Arī bohēmai savs laiks, bet labāk raudāt mersedesā nekā smieties autobusā… Protams, tā nav gluži taisnība, bet teiciens labs.
Ļoti labs atspēriena punkts un atbalsts jaunajiem autoriem ir Literārā akadēmija. Visu cieņu, milzīgu pateicību un pagodinošu uzsitienu uz pleca ir pelnījis Ronalds Briedis, kura izstrādātā programma ļauj vēlmei rakstīt un iespējamajam talantam pielikt klāt arī teorētisko bāzi, iemaņas tehnikā un apjēgt visu literārā darba tapšanas cēloņsakarību kopumu. Tieši šāda akadēmija, meistardarbnīca, kursi vai lekcijas ir tas, kas jaunajiem autoriem ir nepieciešams un palīdzēs veidoties nākamajām rakstnieku paaudzēm.
Diemžēl arī šo jomu valsts vairs neatbalsta. Laikam 2008. gads bija pēdējais, kad Literārās akadēmijas apmeklējums bija bez maksas un uzņemšana notika vispareizākajā veidā – ar literāro darbu konkursu. Mana pieredze bija šāda – piedalījos konkursā uz vietu meistardarbnīcās 2009. gadā. Konkursu sekmīgi izturēju un tiku uzņemts, diemžēl pēc dažām nedēļām saņēmu ziņu, ka Literārā akadēmija vairs nav bez maksas. Valsts nogriezusi finansējumu KKF, bet fonds savukārt no saviem sarakstiem aizkonsolidējis prom Literāro akadēmiju. Togad lektori bija labi un laikam arī dārgi, jo maksa bija gandrīz 400 latu. Sagrabināju, samaksāju un katru otro sestdienu braukāju no Ventspils uz Rīgu, lai klausītos lekcijas un piedalītos meistardarbnīcās.
2010. gadā saņēmu priecīgu ziņu, ka varu turpināt apmeklēt Literāro akadēmiju bez maksas, jo esmu apmaksājis iepriekšējo gadu. 2010. gadā Ronalds Briedis bija izstrādājis jaunu mācību programmu, ko sākumā vadīja viens pats, bet vēlāk palīgos pieaicināja rakstnieci Ievu Melgalvi. Programma bija ļoti laba – radoši un tehniski gājām cauri darba tapšanai no sākuma līdz beigām, no pirmās februāra lekcijas par ideju un tēmu, līdz pēdējai decembra lekcijai par to, ko iesākt ar gatavu darbu, par izdevējdarbību un valsts (ne)atbalstu jaunajiem rakstniekiem.
Literārā akadēmija turpina darboties, Ronalds Briedis cīnās, mācību maksa pašlaik ir 176 lati gadā. Tas it kā nav daudz, bet domāju, ka pietiekami iecērt pa maciņu jaunajiem autoriem, kuriem šī iespēja ir visvairāk vajadzīga.
Vēl jo grūtāk šīs savai izaugsmei būtiskās lekcijas apmeklēt ir jaunajiem autoriem no citām Latvijas pilsētām. Ja atkristu vismaz lekciju maksa, tas būtu būtisks atbalsts jaunajiem autoriem, kas nav no Rīgas.
Lai rūpētos par Latvijas literatūras nākotni, lai nodrošinātu paaudžu maiņu un lai aizejošu vecmeistaru vietā nāktu tikpat labi jaunie rakstnieki, būtu jāatjauno iespēja bez maksas apmeklēt Literāro akadēmiju. Tieši literāro darbu konkurss, nevis mācību maksa ir vislabākais kritērijs, lai noteiktu, vai jaunajam autoram ir jēga un vajadzība apmeklēt šos kursus.
Ļoti laba vieta, kur ar saviem darbiem parādīties plašākas auditorijas priekšā, ir festivāls “Prozas lasījumi”. Tas ir gana plašs un daudzveidīgs, lai tie, kam interesē literatūra, atrastu ko savām interesēm atbilstošu, bet tie, kas raksta literatūru, varētu savus garadarbus nodot plašākam vērtējumam. Ir labi tā, kā ir, bet vienmēr jau var labāk, vairāk pasākumu tieši jaunajiem, iespēja labākos darbus izdot kopkrājumos un tamlīdzīgas aktivitātes.
Lai jaunais autors ar saviem darbiem varētu iekarot stabilu vietu starp daudziem citiem, vajadzētu sākt ar publicēšanos periodikā un stāstu kopkrājumos. Diemžēl šī joma, tāpat kā daudzas citas, iet uz grunti un ir jau stipri tuvu tai. Ar tiem pāris periodikas izdevumiem ir gauži par maz, prasītos vairāk, plašāk, biezāk. Tāda apjoma izdevums, kāds kādreiz (savos labākajos laikos) bija “Karogs”, paredzēts tieši prozai, kas iznāktu, piemēram, reizi pāris mēnešos un būtu specializējies jauno autoru vērtēšanā, būtu pašā laikā. Tāds izdevums varētu rīkot konkursus un pasākumus, veikt atlasi kādam stāstu krājumam un darīt daudz ko citu, ko pašlaik neviens nedara. Un nekādi milzu honorāri šeit nebūtu vajadzīgi, jaunie autori būtu priecīgi, ka viņu darbi tiek publicēti un pat neliels honorāriņš būtu pilnībā pietiekams.
