Mobilā versija
-2.6°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
17. janvāris, 2012
Drukāt

Valsts naudu – tikai pašapziņai būtiskām filmām?


filma1_102

“Latvijas Avīze” jau ir rakstījusi par grūtībām, ar kādām pēdējos gados cīņā pēc valsts finansējuma saskārušies Latvijas vēstures un nacionālās pašapziņas kontekstā svarīgi dokumentālo filmu projekti (sk. Aijas Kaukules rakstu “Vēstures “baltie plankumi” filmās: cik ilgi vēl?” 2012. gada 9. janvārī). 


Ar mūsu sākto diskusiju sasaucas sabiedrībā visai plašu atbalsi guvusī domu apmaiņa, kas radusies pēc Saeimas Val-stiskās audzināšanas apakškomisijas priekšsēdētāja Raivja Dzintara (“VL”/”TB”/LNNK) aicinājuma skaidrāk definēt principus, pēc kuriem notiek kino jomai paredzētās naudas sadale tā, lai malā netiktu nobīdīti sabiedrībai saistoši projekti, kā piemēru izmantojot nupat uz ekrāniem iznākušo režisora Jura Poškus spēlfilmu “Kolka Cool”.

“Latvijas Avīzei” šķiet būtiski uzturēt šo diskusiju, tāpēc saīsināti publicējam Latvijas Kinematogrāfistu savienības projekta “Kino visiem un visur Latvijā” vadītājas un Nacionālā kino centra dokumentālo filmu ekspertes Ievas Pitrukas viedokli, kas tapis kā atklāta vēstule R. Dzintaram, un arī Saeimas deputāta atbildi uz to. Pilnībā viedokļus var izlasīt “Latvijas Avīzes” mājas vietnē.

 

Valsts naudu – tikai pašapziņai būtiskām filmām?Pitruka_10
Godātais  Dzintara kungs!
Vispirms vēlos pateikt Jums paldies par to, ka beidzot kāds Latvijas politiķis ir pievērsis uzmanību procesiem, kādi norisinās nacionālajā kino nozarē – jau ilgstošu laiku kinoļaudis ir cerējuši latviešu filmu seansos ieraudzīt politiķus un valsts amatpersonas, kuras lemj par valsts kultūrpolitiku un tai piešķirtajiem finansu līdzekļiem, un izdzirdēt viņu viedokli.

Publiski vēlos apsveikt režisoru Juri Poškus ar atbalsi, kuru ieguvusi viņa filma „Kolka Cool”, jo mākslinieka liels sasniegums līdztekus  sava personiskā talanta un profesionālās  meistarības realizācijai mākslas darbā ir spēja skatītājā izraisīt  emocijas un pārdomas, rosinot sabiedrības domāt prasmi un inteliģenci.

Jura Poškus mākslinieciski augstvērtīgā, bet Latvijas valsts patreizējai realitātei  neglaimojošā filma, kā arī  Jūsu  viedoklis par šo kinolenti interneta portālos izraisījuši skaļas un pretrunīgas atsauksmes, kuras rosina pārdomāt nacionālās kino nozares šī brīža situāciju. Līdzās filmu izprotošiem viedokļiem tur sastopami arī brīžiem agresīvi apgalvojumi, ka latviešu kino nav vietējam skatītājam nepieciešams. Filmas „Kolka Cool” labais apmeklējums kinoteātrī „Splendid Palace” liecina par pretējo, un, jācer, ka pateicoties Jūsu komentāram, noskatīties gribētāju skaits vēl pavairosies.
Vairākus gadus vadot Latvijas Kinematogrāfistu Savienības organizēto  filmu izplatīšanas projektu „Kino visiem un visur Latvijā” un izrādot latviešu filmas novados,  man ir bijusi iespēja gan iepazīties ar joprojām apbrīnojami patriotiskiem un profesionāliem lauku kultūras  darbiniekiem, gan seansos tikties ar vēl uz ārzemēm neizbraukušiem vietējiem skatītājiem, abpusēji bagātinošās pārrunās uzklausot viņu viedokli par konkrēto mākslas darbu un latviešu kino šodienas situāciju kopumā. Pēc 20 gadu valsts politikas neesamības nacionālā kino izplatīšanā palēnām lauku skatītāji atgriežas seansos un ar interesi apspriež redzētās filmas, uzskatot tās par savējām.

Ilggadējs „iztikas minimuma” piešķīrums un valstiskās kultūrpolitikas trūkums kino ražošanā un izplatīšanā (sagrauts kinoteātru tīkls, izrādīšanas aparatūras neesamība, neziņa par finanšu piešķīrumu nākotnē, nacionālo televīzijas kanālu komerczemošanās  daudzgalvainajai Krievijas seriālu industrijai, likvidēti kultūras izdevumi un kā rezultāts – filmu kritikas un diskusiju telpas trūkums masu mēdijos ) ir novedis pie tā, ka nācija atkal no jauna jāpieradina izprast un iemīlēt kādreiz tik populāro pašmājas mākslas žanru. Skatītāji nereti neatšķir latviešu TV seriālus no profesionālā, kino zālēm domātā kinematogrāfa un nepazīst nacionālos aktierus un režisorus, kuri nedarbojas „populārajā žanrā”. Joprojām saturiski un mākslinieciski augstvērtīgā līmenī veidotās dokumentālās filmas (tai skaitā interesi un mīlestību pret savu zemi un cilvēkiem tieši veicinošas) nesasniedz potenciālās auditorijas skolās, augstākajās mācību iestādēs un kultūras namos, jo nedarbojas valstiski politiska  programma, ar kuras palīdzību varētu veicināt šādu filmu regulāru izrādīšanu, iekļaujot nacionālo kino izglītības un kultūras procesu apguves saturā.

 

Kādā reģionālā  augstskolā lekcijas laikā nesen veicu aptauju, kura  liecināja, ka tikai trīs no 122  studentiem ir dzirdējuši vārdu Juris Podnieks. Viņi ne tikai nezināja šādu kinorežisoru, bet nebija dzirdējuši arī par šādu Latvijas patriotu . Bet kas vēl emocionālāk var izstāstīt jauniešiem par vēstures reālijām, kā Jura Podnieka filmas „Vai viegli būt jaunam” vai „Krustaceļš”?

 

Nacionālais kinematogrāfs tiek vainots patriotisku filmu trūkumā – filmas ir, tikai nav platformas, kur tās izrādīt.
Rezultāts ir tāds, kādu varam ieraudzīt, lasot atsauksmes internetā – Jūsu pieminētās filmas ar patriotiskās audzināšanas ievirzi līdz potenciālajām skatītājam lielākoties nenonāk, bet kultūras zīmju un mūsdienīgu māksliniecisko izteiksmes līdzekļu  atpazīšanu pieprasošu mākslas darbu daļa auditorijas savas ierobežotās nacionālā kino skatīšanās iespēju un niecīgās kultūrizglītības dēļ spējīgs uztvert vien sadzīviskajā līmenī.

Nav jākaunas par filmu „Kolka Cool” vai „Ģimenes lietas”(režisors Andris Gauja) režisoru talantu atklāt uz ekrāna mūsu valsts sāpīgo un neglīto  realitāti, bet jākaunas no pašas šīs realitātes, ( kuras veidošanās ir lielā mērā valsts ilggadējas politikas ietekmēta) un no mūsu provinciālās vēlmes izlikties labākiem un slēpt šo realitāti. To nemainīs tautiska cenzūra vai konjuktūras iespaidā tapuši „urrā patriotiski” propagandas ekrāna darbi, kas uzņemti par to niecīgo naudu, kura atņemta autoriem ar spilgtu individuālu  kino domāšanu un  māksliniecisko stilistiku, bet to var mainīt valsts izsvērta un pārdomāta kompleksa rīcība, papildus veicinot nacionāli nozīmīgu (tai skaitā skarbi reālistisku) kino darbu tapšanu un sekmējot diskusijas par filmās pieteiktajām tēmām. Esošais filmu ražošanai paredzēto finansu līdzekļu piešķīrums Nacionālajam Kino centram ir klaji nepietiekams, lai tā ietvaros sniegtu radošā darba  iespējas jau atzītiem māksliniekiem, atbalstītu kino nozares jauno paaudzi, rastu iespēju veidot jebkādu kultūrpolitiku vai atsevišķi izceltu latvisko pašapziņu veicinošus  darbus, kuri, neapšaubāmi, mums kā nācijai ir vitāli nepieciešami. Klaji nepietiekams ir arī Latvijas iedzīvotāju skaits – tik nelielā valstī nacionāli nozīmīgs  kino, diemžēl, pat teorētiski nespēj filmas uzņemšanā ieguldītos  izdevumus atpelnīt kino zālēs, tādēļ tā atbalsts ir kultūrpolitisks lēmums, kuram seko naudas piešķiršana.
Jura Poškus filma ir kā spogulis – skaistajiem un koptajiem patīk gozēties tā priekšā, bet nogurušajiem un slimajiem nē. Bet, varbūt tieši spogulis izglābis ne vienu vien slimnieku, kurš, pamanījis atspīdumā savu uzblīdušo seju vai neveselīgos tumšos lokus zem acīm, dodas pie daktera, lai uzsāktu ārstēšanos.  

Ja Jums patiesi rūp latviskās dzīvesziņas, savas valsts kultūras un vēstures zināšanu integrēšana sabiedrībā un jaunas, izglītotas paaudzes veidošana  tostarp ar kino nozares palīdzību, aicinu atbalstīt ilgstošo problēmu sistemātisku risinājumu:
1. izveidot kino nozares nacionālā pasūtījuma fondu, kurš  konkursa kārtībā atbalstītu gan  Latvijas vēsturei, kultūrai, izglītībai, zinātnei, politikai, dabai un šodienas sabiedriskajām norisēm veltītas filmas, gan arī šo filmu izplatīšanas iespēju visā Latvijā;
2. sadarbībā ar Latvijas Republikas Izglītības un zinātnes ministriju risināt jautājumu par Latvijas kinofilmu regulāru iekļaušanu mācību satura apgūšanā.

Cerot Jūs satikt nākamajā latviešu kino pirmizrādē,

Ar cieņu,
Ieva Pitruka,
LKS projekta „Kino visiem un visur Latvijā” vadītāja
Nacionālā Kino centra dokumentālo filmu eksperte

 

Godātā Pitruka kundze!

Dzintars_KM_10Jūsu atklāto vēstuli lasīju ar prieku un gandarījumu, ka diskusija par nacionālo kino tiešām vismaz uz mirkli ir kļuvusi par aktualitāti. Šī vārdā varbūt arī ir vērts „norīt dažus krupjus” vairāku neglaimojošu raksturojumu formā, kādus man dažs kino nozares pārstāvis jau paspējis piedēvēt (protams, nepazīstot mani un uzzinot manu viedokli tikai no ne vienmēr precīzajiem un objektīvajiem mediju pārstāvjiem).

Ne velti inteliģenci skaidro kā sabiedrības gara gaismas nesējus, bet māksla ir valoda, kādā šo gaismu nest. Tieši tāpēc Nacionālā apvienība izcīnīja, manuprāt, grūtu cīņu, kad nākamā apgrieztā budžeta ietvaros kultūras nozari izdevies saglabāt vismaz esošajā līmenī. Ar atbildību varu apgalvot, ka arī turpmāk meklēsim katru iespēju, lai Latvijas radošajam potenciālam būtu iespējas sevi izpaust iespējami plašāk.

Tas, kas mazliet mulsina aktualizētās diskusijas sakarā, ir divi līdztekus pastāvoši populāri viedokļi:

1) Politiķiem ir jāinteresējas par nacionālo kino un jārūpējas par finansējumu nozarei.
2) Politiķiem nav tiesību izteikties un interesēties par saturu, kāds šī finansējuma rezultātā rodas.

Protams, var jau pieņemt, ka politiķi vienmēr ir bijuši un vienmēr būs tikai blēži un egoisti, kas jātur drošā attālumā no jebkā, kam ir kāda garīga vērtība. Taču diez vai pie šādas attieksmes sagaidīsim ilgi gaidīto paaudžu maiņu un jaunu vērtību cilvēku ienākšanu politikā.

Nesen Jaunajā Rīgas teātrī bija iespēja novērtēt lielisko izrādi „Kopenhāgena”, kuras viens no galvenajiem jautājumiem – vai zinātnieks ir morāli atbildīgs par masu iznīcināšanas ieročiem, ko viņš rada? Cik tālu cilvēks atbild par savas rīcības sekām? Riskēšu apgalvot, ka valstsvīriem būtu jāspēj vismaz morālā līmenī atbildēt arī par to, kā valsts izlietotā nauda pārvēršas cilvēku emocijās un garīgajā pasaulē.

Tas nav nekāds pirmatklājums psiholoģijā, ka cilvēks kļūst par to, ko viņš redz. Kopš cilvēce atklājusi kino iespaidu uz cilvēka psihi, biznesa kompānijas allaž izmantojušas iespēju to vērst komerciālos nolūkos, brīžam arī patērētājam kaitīgos – , piemēram, pieradinot pie „pareizajām” tabakas izstrādājumu vai alkohola markām, kuras visbiežāk skatītājs redz pozitīvo varoņu lietojumā.

Grūti nepamanīt, ka zināmā vecumā posmā jaunieši burtiski atdarina elkus, pie kā pieraduši vai kas guvuši īpašu popularitāti TV ekrānos. Līdzīgas frizūras, ģērbšanās stils, manieres, leksika… Nav vairs noslēpums vardarbīga kino ikdienas kopsakarības ar noziedzības pieaugumu sabiedrībā.

Mums ir divas iespējas:

1) Noliegt, ka šāda kino ietekme pastāv, pierādīt pretējo,
2) vai atzīt to, un tādā gadījumā sabiedriska diskusija par saturu nekad nav uzskatāma par „primitīvu un aprobežotu” kā izteikusies kāda cienījama režisore.

Jo kur tad ir robeža? Vai atbildīgi no valstsvīru puses būtu arī pilnīga vienaldzība par faktu, kad kādā valsts finansētā kino darbā būtu nepārprotams aicinājums pārtraukt Latvijas valsts pastāvēšanu, pievērsties sātanismam vai, piemēram, veikt rasistiskus uzbrukumus.

Vēlreiz vēlos apliecināt, ka būšu pirmajās rindās, lai cīnītos pret cenzūru Latvijā, ja tādi draudi demokrātijai rastos, tomēr stingri stāvēšu arī pret visatļautību un cilvēku vienaldzību jomās, kas veido mūsu bērnu un tautas likteņus. Katrs budžeta lats ir Latvijas iedzīvotāju kopējais īpašums. Tāpat kā politiķim jāspēj atskaitīties par sava atalgojuma lietderību un darbības atbilstību sabiedrības gaidām, tāpat arī kino naudas dalītājiem jāprot argumentēti pārliecināt, kāpēc tieši šāds sadalījums un kādu labumu tas dos sabiedrībai.

„Kolka cool” savu tiešām ir panācis. Ir raisījusies diskusija. Filma ir lielisks atskaites punkts, lai uzdotu jautājumus un meklētu atbildes. Neapšaubu, ka mērķis ir pavērst spoguli uz netīkamo pusi sabiedrībā, par ko paši esam atbildīgi. Neapšaubāmi daudzi tieši tā šo filmu arī uztvēra. Intelektuāļi. Bet vai nebija arī cita sabiedrības daļa, kas šo lūkoja tikai kā jautru komēdiju, kuras galvenie varoņi rāda, „kā pareizi dzīvot”?

Uzreiz šeit vietā teikt, ka neiestājos pret valsts naudas piešķiršanu šādai filmai. Arī tādas ir vajadzīgas. Taču ļoti vēlētos, lai biežāk ne tikai kino, bet Latvijas mākslā kopumā, arī žurnālistikā un sabiedriskajā dzīvē spogulis pavērstos arī tiem piemēriem, par ko varam lepoties un kas dara mūs garā bagātākus. Ar neizsakāmu prieku vēroju dokumentālos kino darbus par „Aerodium” puišiem vai Ritenieku ģimenes sporta gaitām, mākslas kino par godpilnām lappusēm Latvijas vēsturē, Jāņa Streiča latviskās dailes un morāles darbus…

 

Vai spoguļu, kas runā par mūsu nepilnībām, jau tā nav pārāk daudz, ka vairs nespējam atšķirt, kur ir neglītā realitāte, bet kur neskaitāmie tās atspīdumi? Vai aiz šiem atspīdumiem nepazūd gaišākas ainas, kuras tieši tumšajās dienās mums būtu vajadzīgas, lai nenomaldītos pa nepareizajām takām?

Vispirms jau morālā līmenī uz šo jautājumu ir jāatbild mūsu inteliģencei – gara gaismas nesējiem. Tikai tad pie tik piezemētām lietām kā līdzekļu dalīšana viedokli būtu jāpauž arī ievēlētiem sabiedrības pārstāvjiem.

Pitrukas kundze, protams, ka nacionālais pasūtījums būtu izcils risinājums un noteikti apsvēršu Jūsu priekšlikumu par fonda izveides iespējām. Manuprāt, jebkurā gadījumā būtu jāmeklē līdzsvaroti risinājumi, lai noteikta daļa kino finansējuma tiktu piešķirta sabiedriski nozīmīgu un tautai būtisku problēmu risināšanai – demogrāfijai, saticībai sabiedrībā, palikšanai Latvijā, nacionālās identitātes stiprināšanai…

Liels paldies par pamudinājumu rūpēties par esošo pozitīvi audzinošo kinodarbu plašāku izplatīšanu! Par šo esmu jau sācis sarunas ar Valsts izglītības satura centru.

Nacionālais kino, tāpat kā nacionālā kultūra ir bijusi un būs mūsu bagātība, kā vairošanai atbalsts jāatrod par katru cenu. Taču pretimnākšana no kino cilvēkiem šajā jautājumā būtu ļoti noderīgs apstāklis, uz ko arī ceru.

Patiesā cieņā – Raivis Dzintars

 

Aicinājums

Cienījamie lasītāji!

Aicinām arī jūs paust savu viedokli par to, kādiem vajadzētu būt pamatprincipiem, pēc kuriem dalīt naudu filmprojektiem, rakstot pēc adreses: “Latvijas Avīze”, kultūras nodaļa, Rīga, Dzirnavu iela 21, LV-1010, vai arī pa e-pastu: anita.bormane@la.lv.

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+