Mobilā versija
Brīdinājums -0.1°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
23. marts, 2012
Drukāt

Valsts nevar bankrotēt


23032011_gs_9

14. martā pasaules ziņu kanālus aplidoja ziņa, ka starptautiskā reitingu aģentūra “Fitch” paaugstinājusi parādu krīzes māktās Grieķijas kredītreitingu no “RD” līmeņa jeb selektīvā defolta līdz “B-“, nosakot stabilu nākotnes prognozi.

 

Šī ir pirmā reize kopš 2009. gada, kad Grieķijas valsts kredītreitings ir uzlabots, nevis pazemināts. Reitinga paaug-stināšanu aģentūra pamato ar privāto investoru oficiāli apstiprināto gatavību apmainīt 96% veco valsts obligāciju pret jaunajām. Darījuma būtība bija vienkārša: Grieķija saņēma 130 miljardus jaunu eiro aizdevumu, bet tai bija jāpārliecina privātos kreditorus norakstīt 53,3% jeb 107 miljardus eiro.

 

Nepamatoti baida ar valsts bankrotu

Mūsu presē daudzkārt ir bijuši gan raksti, gan intervijas radio un televīzijā, kur tiek piesaukti valstu bankroti. Atceros, ka vēl 2009. gada sākumā gan demisionējošais Ministru prezidents Ivars Godmanis, gan nākamais Ministru prezidents Valdis Dombrovskis televīzijas studijā sacentās, kurš ātrāk piesauks Latvijas valsts bankrotu.

Šāda valsts augstāko amatpersonu komunikācija ir galīgi nepieņemama, jo tautu vajag uzrunāt ar pozitīvām ziņām un stāstīt, ko valdība gatavojas darīt, nevis iebiedēt, ka būs vēl sliktāk.

 

Arī Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs savās intervijās ir minējis iespējamo valsts bankrotu. Bet, ja par to runā augstākās valsts amatpersonas, tad ko lai domā vienkāršs valsts iedzīvotājs?

 

Atceros “Latvijas radio 1” studijā klausītāja man uzdeva jautājumu: vai mūs kā valsti pārdos Krievijai vai Zviedrijai, ja mēs nespēsim atdot savus valsts parādus Starptautiskajam valūtas fondam un Eiropas Komisijai? Savukārt vienā jurista pastāvīgajā darbā atradu teikumu, ka “Latvijas valsts riskē pazaudēt lielu daļu savas teritorijas, jo parādus tā nespēs atdot”.

Pavisam nesen, šā gada 11. martā portālā “Pietiek.com” investore Līga Puriņa savā sašutuma pilnajā rakstā “Eirozonā – kā banānu republikā” šausminās, ka 
”… vairāk nekā 50 gadus visas attīstītās pasaules valstis arvien pildījušas savas saistības, tāpēc es un daudzi citi ieguldītāji bijām izdarījuši pārsteidzīgu secinājumu, ka miera laikos, pastāvot Eiropas Savienības un eirozonas spīdoši noformētiem līgumiem, kritērijiem, regulām, direktīvām un stabilizācijas mehānismiem, kuru uzskaitījums liek ierindas pilsonim cienībā sastingt, – “nekas tāds”, tas ir, ka kāda valdība masveidā konfiscētu privātpersonu mantu, vienkārši nav iespējams”. Ar to tiek aprakstīts process, kas šobrīd notiek Grieķijā, kad privātie investori noraksta Grieķijas valsts publisko parādu. Manuprāt, gan valsts amatpersonu, gan iedzīvotāju, gan bieži arī finanšu ekspertu izpratne par iespējamo valsts bankrotu ir pilnīgi greiza.

 

Valsti nevar pārdot 
kā juridisku personu

Valsts ir ļoti īpatnēja juridiska persona, un tās saistību neizpildes gadījumā to nevar izpārdot kā parastu juridisku personu. Juridiskajai personai, ja tā nespēj pildīt saistības, tik tiešām iestājas bankrota procedūra, kuras laikā tās aktīvi tiek izpārdoti un pati juridiskā persona tiek likvidēta. Taču tas nekad nevar notikt ar valsti, un tāpēc tiek lietots šis svešvārds “defolts” jeb “saistību nepildīšana” latviešu valodā.

Kā pareizi atzīmēja žurnālists Saimons Kūpers “Financial Times” 2009. gada 5. jūnijā savā rakstā “Kas notika ar Latviju?”, tad “… valsts nevar bankrotēt kā no modes izgājis naktsklubs”. Un viņam var pilnībā piekrist.

 

Turklāt valstij ir vēl viena privilēģija atšķirībā no parastas juridiskas personas: vissliktākajā gadījumā, ja valstij patiešām vairāk naudas nav, tā vienmēr naudu var piedrukāt, ko, piemēram, pagājušajā rudenī paveica ASV. Tas, protams, nav vēlams solis, bet galīgā nepieciešamība.

 

Grieķija šajā ziņā ir izņēmums kā eirozonas valsts, jo eiro emisija ir iespējama tikai ar Eiropas Centrālās bankas piekrišanu, vai arī Grieķijai jāizstājas no eirozonas un atkal jāpārņem valsts monetārā politika savās rokās.

 

Valsti sargā imunitāte

Jebkura valsts ir suverēna (lai arī globalizācijas ap-stākļos valstu suverenitātes apjoms kopumā ir stipri devalvējies), un to no bankrota piedziņas procedūrām sargā valsts imunitāte. Kāpēc ir vajadzīga valsts imunitāte? Pirmkārt, lai valsts varētu pildīt savas publiskās funkcijas; otrkārt, lai valsts nebūtu pakļauta citas valsts tiesu jurisdikcijai.

Vēsturiski ir bijuši piemēri, kad ārvalstis, izmantojot militāru spēku, ir iejaukušās valstu iekšējās lietās un tādā veidā atguvušas parādus. Kā piemēru var minēt Otomaņu impēriju, kas 1881. gadā nespēja samaksāt savus parādus, un Eiropas lielvaras iejaucās, sagrābjot Otomaņu impērijas muitas punktus.

 

Līdzīgi Venecuēla nespēja samaksāt savus parādus 1902. gadā, un Vācijas, Lielbritānijas un Itālijas karakuģi bloķēja Venecuēlas ostas. Pēc šiem notikumiem tad arī radās Kalvo–Drago doktrīna: valdības nespēja nomaksāt valdības publiskos parādus nedod tiesības ārvalstīm uz parādu piedziņu ar militāru iejaukšanos.

 

Tika pieņemta arī Hāgas 1907. gada konvencija par spēka pielietošanas ierobežošanu līgumsaistību parādu iekasēšanai. Vienīgais izņēmums bija atteikšanās no šķīrējtiesas vai šķēršļu radīšana tai.

Mūsdienās mēs izdalām absolūto valsts imunitāti un tā saucamo ierobežoto imunitāti. Pie ierobežotas imunitātes mēs atsevišķi nodalām valsts darbības iure imperii jeb darbības valsts funkciju veikšanai un komerciāla rakstura darījumus. Respektīvi, ja valsts iesaistās komercdarbībā, tad tā attiecībā uz veiktajām komercdarbībām zaudē savu imunitāti. Imunitāti bauda arī centrālās bankas vai citas valsts monetārās iestādes.

 

“Piedodiet, nemaksāsim!”

Līdz ar to valsts atšķirībā no parastas juridiskas personas vienmēr var pateikt: “Cienītie ārvalstu kreditori, diemžēl šogad mums ir nauda tikai valsts iekšējām vajadzībām: skolām, slimnīcām, policijai utt.; bet jums mēs atsāksim maksāt tikai nākamajā gadā, kad budžetā atkal būs pietiekami ieņēmumi!”

Tas ir nevēlams solis no attiecīgās valsts puses, jo krītas valsts reputācija, kredītreitingi, aizņemties kļūst dārgāk. Taču šādu soli laiku pa laikam valstis sper. Kā visjaunākās vēstures piemērus mēs varam minēt Argentīnu 2002. gadā vai Krievijas defoltu 1998. gada augustā. Protams, tas nav labākais ceļš no valsts reputācijas viedokļa, bet tas var būt galējais līdzeklis bezizejā. Argentīnas gadījumā kreditori “atlaida” 2/3 no valsts kopējiem parādiem. Krievijas gadījumā, tā kā parāda vērtspapīri bija izteikti rubļos, tad pēc vairākām devalvācijām Krievija norēķinājās ar saviem ārvalstu kreditoriem.

 

Valsts bankrots 
nav iespējams

Rezumējot visu iepriekšminēto, ko es gribētu pateikt? Vispirms, nevienam, tajā skaitā Līgai Puriņai, neiesaku pirkt jebkādus Grieķijas vērtspapīrus, lai arī tie būtu izteikti eiro. Manā izpratnē visi pēdējie notikumi saistībā ar Grieķiju ir tikai Grieķijas defolta novilcināšana, kas tāpat nākotnē iestāsies.

 

Otrkārt, lietosim pareizos jēdzienus un attiecībā uz valstīm lietosim jēdzienu “defolts” vai “saistību nepildīšana”, nevis “bankrots”. Valsts bankrots fiziski nav iespējams.

 

Treškārt, par Latvijas publiskajām finansēm. Ja nebūtu bijis “trekno” gadu neprātības, Latvijas valsts finanšu stāvoklis varēja būt vēl labāks. Taču arī šobrīd tas nav pārāk slikts. Latvijas valstij defolts nedraud, jo, manuprāt, tuvākajos gados (2013 – 2015) mēs spēsim veiksmīgi restrukturizēt esošās valsts saistības (kopumā 2,7 miljardus latu), emitējot jaunus valsts parāda vērtspapīrus. To pierāda arī nupat februārī izlaistās obligācijas miljarda ASV dolāru apmērā.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+