Attēls no žurnāla “Aizkulises” 1927. g.

Paradoksāli – latvieši vienmēr ir bijuši lieli opermūzikas cienītāji, taču operas finanšu veselība arī pirmskara brīvvalsts laikā nebija neko spīdoša. Tā turpinājās līdz pat Kārļa Ulmaņa laikiem, kad līdz ar ārējo faktoru diktēto saimniecisko izaugsmi operai kā vienam no svarīgākajiem nacionālās kultūras balstiem tika izrādīta īpaša labvēlība. 


Lasītākie

Kokteilis

Mākslīgais intelekts nosauc 5 sieviešu un 5 vīriešu vārdus, kas nes laimi to īpašniekiem 24

Putins ir izmēģinājis jaunu “superieroci”, kādu pasaule “vēl nav redzējusi” 156

Kokteilis

Magnētiskās vētras 2024. gada aprīļa beigām – visbīstamākās dienas

Lasīt citas ziņas

Līdz tam operas direktori iztika, kā nu prata, nereti paļaudamies uz pārliecību, ko savulaik trāpīgi formulēja ievērojamais komponists un ērģelnieks Alfrēds Kalniņš: “Cerams, ka piepildīsies tā operas direktora vārdi, kas teica: “Valsts operu nekad neatstās, tādēļ par budžeta pārkāpumiem vienā otrā ziņā nebūtu ko satraukties.””

Sedzot vecus parādus

Latviešu opermākslas dzimšanā nozīmīgs posms saistās ar 1918. gada rudeni, kad Pēterburgā izveidojās Latvju opera, kuras pirmais direktors bija Jāzeps Vītols, bet finanšu rīkotājs – advokāts un mūsdienās nepelnīti aizmirstais mecenāts Andrejs Frīdenbergs. Vēlāk vācu okupācijas vara Latvju operai ierādīja vietu tagadējā Nacionālajā teātrī. 1919. gada rudenī, pārejot uz Balto namu, līdz ar Riharda Vāgnera operas “Tanheizers” pirmizrādi piedzima Latvijas Nacionālā opera kā valsts iestāde ar pazīstamo mūzikas kritiķi Jāni Zālīti direktora amatā. Mākslinieciskos jautājumus toreiz izlēma sevišķa kolēģija, kurā darbojās pašas operas vadošie spēki.

Polijā plānots Zelenska slepkavības mēģinājums: uzbrukumam bija jānotiek lidostā

Daļai dzīvokļu īpašnieku varētu pieaugt maksājums par sev nepiederošās zemes lietošanu

Kirkorovs zaudē Eiropas tiesā: noraida Krievijas popzvaigznes sūdzību par aizliegumu viņam ieceļot Lietuvā

1920. gada 15. martā pieņemtais Likums par Latvijas operu un Latvijas teātri noteica, ka tā ir valsts iestāde un pakļauta Izglītības ministrijai. 1922./1923. gada sezonas sākumā tika nolemts, ka operai jāpāriet uz autonomas valsts pabalstītas mākslas institūcijas statusu, un tās vadībā jau bija trīs direktori – Teodors Reiters, Jānis Mediņš un Alberts Kviesis. Atgriešanās valsts uzņēmuma statusā notika 1928. gadā. Bija noteikts, ka operas direktoru ieceļ valdība pēc izglītības ministra priekšlikuma. Šajā lietā bija savs vārds sakāms arī Rīgas pilsētai – bet vien tad, ja tā piedalās operas ēkas uzturēšanā un sedz ne mazāk kā sesto daļu operas attiecīgā budžeta gada zaudējumu.

Jau pašos sākumos operai nebija jābēdā par talantīgu solistu trūkumu, nenācās grūti izveidot arī kori, par kura pirmo kormeistaru kļuva Pauls Jozuus. 1923. gadā sākās arī baleta izrādes. Jau pirmajos gados operā netrūka spožu izrāžu – 1920. gadā pirmizrādi piedzīvoja Alfrēda Kalniņa “Baņuta”, neaizmirstams bija Ādolfs Kaktiņš Lāčplēša lomā Jāņa Mediņa operā “Uguns un nakts” 1921. gadā. Vēl pēc diviem gadiem tika uzvesta Riharda Štrausa opera “Salome”, kuras titullomas izpildītāja Milda Brehmane-Štengele un baletmeistare Felicita Ertnere pat tika komandētas pieredzes apmaiņā uz Vācijas operas teātriem.

Taču Baltā nama uzturēšanas izmaksas kāpa – 1925. gadā tās sasniedza 360 tūkstošus latu, bet ieņēmumi no izrādēm bija vidēji tūkstoš latu par katru – un līdz ar tām – arī apkārtējo kritiskais noskaņojums.

“Sabiedrība jau sen nemierā ar mūsu valsts teātru darbu kā repertuāra, tā aizvien pieaugošā budžeta deficīta dēļ, kurš operai sasniedzis jau 15 miljonus rubļu (300 tūkstoši latu. – Red.),” 1923. gada rudenī vēstīja laikraksts “Latvijas Sargs”.

Lai arī netrūka daudzu spožu uzvedumu, 1925. gadā, kad operu vadīja direktori Teodors Reiters (arī galvenais diriģents), Šūberts un Alfrēds Kalniņš, tās finansiālā situācija bija tiktāl pasliktinājusies, ka “Latvijas Sargs” rakstīja: “Operas bankrots ir neizbēgams, tikko būs izšķiesti valdības atvēlētie 18 miljoni rubļu.” Esot zināms, ka “šim gadam vajadzīgās summas direkcija izdabūjusi pagājušā darbības gada izdevumu segšanai”. Tostarp operas vadība jau pieprasījusi 1926. gadam jaunu finanšu “injekciju” 37 miljonu rubļu (740 tūkstoši latu. – Red.) apjomā, lai varētu segt 1925. gada parādus. Atklājās arī, ka Izglītības ministrija nesen direktoriem palielinājusi algas – Reiteram tā sasniedza 1300 latu (600 latu kā direktoram un 700 latu kā diriģentam), Šūbertam – 450 latu, bet Alfrēdam Kalniņam – 300 latu mēnesī. Izcilais latviešu komponists vēlāk bija spiests taisnoties, ka, uzņemoties “trešā direktora amatu”, bijis spiests upurēt pedagoga darbību, turklāt pāris simtus latu, ko viņam maksāja operā, viņš varējis nopelnīt viena koncerta laikā.

Konkurenti – ārzemju zvaigznes

Dažs gan atļāvās atgādināt, ka pie operas bēdīgās situācijas daļēji vainojama arī tās cenu politika (lētākās biļetes maksāja ap četriem latiem, bet bija arī iedzīvotāju kategorijas, kam ieeja pienācās par brīvu). Daudzi uzskatīja, ka operai tik slikti klājas arī konkurentu – rēviju un operešu – dēļ (tās Baltajā namā sāka izrādīt 20. gadu vidū pēc Hugo Celmiņa pirmā kabineta lēmuma). Alfrēds Kalniņš gan uzskatīja, ka vislielāko sāncensību operai veido labi apmeklētie ārzemju zvaigžņu koncerti, kuru “kuplais atlikums krīt mākslas aģentūru kasēs”. Iespējams, situācija būtu labāka, ja latviešu vidū būtu bijis vairāk ziedotāju un mecenātu. 1926. gadā Antons Benjamiņš, pilsētas galva Andersons un grāmatizdevējs Ansis Gulbis gan solīja operai segt prāvo piemaksu, ko pie algas bija sev pieprasījuši operas galvenais diriģents Emīls Kupers un režisors Pēteris Meļņikovs, kuri tikko ar lieliem panākumiem bija iestudējuši R. Vāgnera “Valkīru”. Lielo vīru labā griba diemžēl palika vien uz papīra un prāvās izmaksas nācās segt operai.

1926. gada pavasarī Baltā nama vadības grožus pārņēma pazīstamais grāmatizdevējs Ansis Gulbis, mūzikas kritiķis Jānis Zālītis un slavenais kormeistars Pauls Jozuus. Dziedātājs Mariss Vētra grāmatā “Mans baltais nams” atceras, ka viņu valdīšanas laiks operā bijis spožs (1928. gadā Operas koris pat piedalījās slavenā dziedātāja Fjodora Šaļapina viesizrādēs Berlīnē), taču to gluži nevarēja sacīt par tās finansiālo situāciju.

“Tradicionālais deficīts bija pārsniedzis tradicionālās normas. Un Latvijas demokrātiskā Saeima negribēja izdot naudu par tādiem niekiem kā opera.”

“Jāatrod viena persona”

1927. gadā valdība iecēla Operas revīzijas komisiju, kas paziņoja, ka viss valdības pabalsts aizies iepriekšējo parādu segšanai, bet operas uzturēšanai līdz nākamajam gadam nepieciešami vēl 350 tūkstoši latu. Tika atzīts, ka algās vien operā esot “vieglprātīgi pārmaksāts 150 tūkstoši latu”. Šajā smagajā laikā operai glābšanas riņķi pameta Rīgas pašvaldība, taču izdevumi tai vienalga bija drastiski jāmazina. Tāpēc 1928. gadā operu pat pameta rinda slavenāko dziedātāju ar Mildu Brehmani-Štengeli priekšgalā, un tai nācās izlīdzēties ar “jauniem spēkiem”.

Runājot par operas 1929. gada budžetu, Saeimas Budžeta komisijas deputāti sprieda, ka galvenais diriģents Kupers saņem tīri vai “karalisku algu”, par to iestudējot sezonā piecas operas un vienu baletu, turklāt valsts viņam vēl apmaksā ceļu pirmās klases guļamvagonā uz Parīzi un atpakaļ.

Galu galā pat citādi tik miermīlīgais Saeimas priekšsēdētājs Pauls Kalniņš teica: “Jāatrod viena persona, kurai var uzticēt visas operas vadību un uzlikt atbildību.” Taču arī šajā jautājumā nebija vienprātības – saimniecības aprindas un arī Rīgas domes vīri uzskatīja, ka direktora krēslā būtu jāsēdina finansists, bet lielākā daļa mūzikas ļaužu iestājās par to, ka tur nevar atrasties cilvēks, kurš neatšķir “do” no “si”.

Daļa sabiedrības arī piekrita viedoklim, ka Latvijas operai nemaz nepiestāvot apzīmējums “nacionālā”, jo tā pārāk maz iestudē latviešu autoru darbus, turklāt tie paši tiekot uzvesti tukšu krēslu priekšā.

Arī Alfrēds Kalniņš atzina, ka opera līdz šim liegusies gādāt par ierosmi nacionālajiem darbiem: “Neviens libretists neķersies pie darba, nesaņēmis noteiktu pasūtījumu un mazu avansu, ko paši komponisti nevar dot.” Daudzi uzskatīja, ka operā valdot Vāgners, Čaikovskis, Rimskis-Korsakovs. Tikpat bieži operai bija jādzird arī pārmetumi par svešzemnieku pieaicināšanu tās vadošajos amatos.

Meklēdams iespēju iegūt papildu līdzekļus (baleta trupas dejotāji tolaik saņēma tikai 35 latus mēnesī), direktors Alberts Prande 1930. gadā pat vērsās pie valdības ar lūgumu piešķirt operai tiesības sarīkot loteriju deficīta segšanai pēc Sarkanā Krusta loteriju parauga. 1931. gadā Opernamā sāka izrādīt sabiedrību izglītojošas filmas un lētas “tautas izrādes”.

Pēc dažām sabiedrībā plašu rezonansi guvušām personāliju peripetijām 1931. gadā par operas direktoru atkal kļuva Teodors Reiters. Taču jau 3. jūnijā pilsonisko aprindu intereses pārstāvošais laikraksts “Latvis” bija spiests secināt, ka “opera tā izsaimniekota, ka Reiteram nekas neatliek kā bez žēlastības samazināt algas un tās pašas maksāt tikai par 11 mēnešiem. Ja opera vasarā neatradīs kādu sensāciju – vienalga, vai Parīzes nēģeri vai “Moulin Rouge” Mistingeti, nākamā sezona būs jāsāk bez graša kabatā”.

“Šāda situācija iespējama tikai tāpēc, ka mūsu mākslas dzīvei nav nevienas vadošas, ceļu pašķirošas rokas,” secināja “Latvis”, iesakot turpmāk mākslas lietas nodot “vienas kompetentas personas – mākslas intendanta vai inspektora – rokās”.

Līdzīga centralizēta pārraudzības sistēma samērā drīz – ar Kārļa Ulmaņa nākšanu pie varas – arī radās. Agrāk tika spriests, ka neviens operas direktors netiek iecelts bez “preses karaļu” Benjamiņu akcepta, bet tagad pār to teikšana bija visaugstākajā valsts līmenī.

Tostarp nevarētu teikt, ka sabiedrība arī iepriekš nebūtu apzinājusies operas nacionālo nozīmīgumu. “Opera ir ievērojams kultūras un tās politikas faktors, kura augļi nav vērtējami pēc operas aktīva un pasīva. Ir jau labi, protams, ja opera arī materiāli atmaksājas, bet daudz svarīgāk, lai tā atmaksātos garīgi,” 1929. gada 4. aprīlī sprieda laikraksts “Brīvā Zeme”.

Kvalitātes pilnbriedā

“Jāceļ saulītē latvju gara mantas, latviskā opera, latvju simfoniskā mūzika, latvju balets,” 1934. gada 8. septembrī laikrakstā “Rīts” deklarēja jaunieceltais operas direktors, ērģelnieks Nikolajs Vanadziņš. Ironiskais Mariss Vētra atceras, ka “jaunais direktors bija tik prātīgs, ka reti rādījās operā”. Lietas operā kārtojis dramaturgs Jēkabs Poruks, kurš izrādījās tik spējīgs, ka 1936. gadā viņu iecēla par operas direktoru. Vētra uzsver, ka līdz ar plašo valsts atbalstu tieši Porukam jāpateicas gan par grandiozo atjaunotās “Baņutas” iestudējumu 1937. gadā, gan arī par Jāņa Mediņa lielisko baletu “Mīlas uzvara”, Jāņa Kalniņa “Ugunī”, Alfrēda Kalniņa “Staburaga meitiņu”. Tik liels latviešu oriģināldarbu birums kā četros Poruka direkcijas gados (1936 – 1940) ar grūtībām bijis saskaitāms visā Nacionālās operas pastāvēšanas laikā.